Džeks Šļakstītājs. Ciemos pie gleznotāja Džeksona Polloka.

“Mana glezniecība nav saistīta ar molbertu. Es praktiski ne reizi neesmu uzstiepis audeklu uz rāmja. Man labāk tīk audeklu pienaglot pie sienas, vai grīdas. Man jājūt cietās virsmas pretestība ”

1951. gads. Neliela koka mājiņa. Pusotrs stāvs. Fonā redzami pelēcīgi krūmāji, daži koki. Mājiņas galā ir piebūve ar logu. Džeksons Polloks to sauc par šķūni. Šķūņa logam ir astoņas rūtis – katrā pusē pa četrām. Nelielajā piebūvē atrodās Džeksona Polloka darbnīca. Tur viņš glezno.

 “Es esmu dzimis 39 gadus atpakaļ Kodī, Vajomingā.”

 Polloks nesteidzīgi apsēžas uz koka ķeblīša. Tam blakus atrodas ar krāsu notašķītu puszābaku pāris. Mākslinieks, izkratot no viena zābaka papīrīti, tos nesteidzīgi uzmauc kājās.

“Ņujorkā pavadīju divus gadus. Biju mākslas studentu līgā. Kopā ar Tomu Bentonu. Spēcīga personība, pret ko cīnīties. Tas bija 1929. gadā.”

Polloks pieceļas un nokrata pelnus no papirosa gala. “Es nezīmēju. Es negleznoju skices. Krāsoju pa tiešo. Parasti gleznoju uz grīdas. Man baudu sagādā lieli audekli. Uz liela laukuma jūtos vieglāk un mājīgāk. Kad audekls ir uz grīdas, es jūtos tuvāks gleznai, es esmu tās daļa. Varu apiet tai apkārt, strādāt no visām četrām pusēm. Es burtiski esmu gleznā. Tas ir kaut kas līdzīgs rietumkrasta indiāņu zīmējumiem smiltīs.”

 Ar papirosu zobos Polloks pieiet pie audekla, kas noklāts zemē turpat pie šķūņa. Tā stūri ir nostiprināti ar dēlīšiem, lai audums nesarullējās. Gleznā uz tumša fona redzami baltas krāsas plankumi, sliedes un šļaksti. Pietupies, mākslinieks nedaudz sakārto audekla stūri. Viņš pieceļas, ievelk dūmu un dodas pie krāsu spainīšiem un kanniņām, kas atrodas turpat netālu zemē. Mākslinieks pieliecas un izvēlas vieno no 12 spainīšiem. Tā ir baltā krāsa. Polloks ielej daļu no spainīša satura dzeltenās krāsas kanniņā. “Dažreiz es lietoju otu, bet parasti izvēlos kociņu. Citreiz leju krāsu tieši no kanniņas. Man patīk lietot pilošu, šķidru krāsu.” Polloks enerģiski ar otu sāk maisīt dzeltenās kanniņas saturu. Līdzīgi kā kuļ sviestu. Arī spainīša satura nokrāsa kļūst blāvāka un sāk atbilst piena tauku tonim. “Es lietoju arī smiltis, stikla lauskas. Diegus, auklas.” Maisīdams dzelteno krāsi Džeksons Polloks pieceļas kājās. “Veids, kā es gleznoju, rodas dabiski. Atkarībā no vajadzības. Es vēlos paust savas jūtas, nevis vienkārši tās ilustrēt. Mana tehnika ir tikai veids, kā es nonāku līdz idejai. “ Viņš stāv pie audekla. Acis ir samiegtas, pieri apspīd pēcpusdienas saule. Polloks pasper soli un sāk gleznot. Viņa rosīšanās ap audeklu atgādina kādas senas cilts rituālo deju. Viegli pieliecies, nepārtraukti pārvietojoties, Polloks mērc otiņu dzeltenās krāsas kanniņā un šļaksta tās saturu uz auekla. Pa diagonāli, taisni, pa diagonāli, no kreisās uz labo un no labās uz kreiso pusi. Viņš kustās kā bite pa stropu, ar otas vēzieniem izpildot kādu sev vien zināmu sistēmu. Papirosa galā ir uzaugusi centimetru gara oglīte, kas tūliņ, tūliņ pievienosies pasaules mākslas vēsturei. “Kad es esmu gleznā, neapzinos ko daru. Tomēr neviens otas vēziens nav nejaušs. šeit nav nejaušību vai negadījumu. Un pats labākais – šeit nav sākuma un nav beigu.” Dzelteno krāsu ir nomainījusi melnā. Polloks, liekot kājām diet krusteniskā dejā, dāsni apvelta audeklu ar šļakstiem darvas melnumā. Viņš rada nebeidzamas elipses, lokus, spirāļu iedīgļus. “Mani nebaida izmaiņas. Man nav bail iznīcināt attēlu. Glezna dzīvo pati savu dzīvi. Un es cenšos to atdzīvināt.” Talkā nāk baltais. Tas tiek dāsni šķiests ar lielu, platu otu. Baltas krāsas šļaksti tiek arī Džeksona zābakiem. Kā dusmīgs sējējs no komunistu filmām par kolhoziem, Polloks izšļaksta baltu pilienu šaltis. Viņa solis ir mainījies, tas kļuvis lēnāks. Līdz ar to audeklam tiek vairāk krāsas. Viņš satver melno spainīti, un notupies, ātri, bet rūpīgi apvelta gleznu ar staipīgiem krāsas pilieniem. Kustības ir drudžainas, tomēr precīzas. Pagrābis mietiņu, Polloks metās pie baltās krāsas spainīša. Viņš iemērc kociņu baltumā, izvelk to un ar pirkstu notrauc krāsu no sava darbarīka. Pirksts ir balts. Laikam tonis atbilst iecerei, jo mākslinieks metās ar mietiņu špricēt krāsas saturu gleznā. Viņš aizsviež papirosu krūmos un arvien enerģiskāk turpina šļakstīt balto. No kreisās uz labo, no kreisās uz labo, ap audeklu pulksteņa rādītāja virzienā. “Tomēr, ja man zūd kontakts ar gleznu, sanāk mēsli un nekārtība. Ja nezūd – tā ir tīra harmonija, vieglums, ko tu saņem un atdod” Džeksons Polloks slauka rokas ar krāsu notrieptā dvielī. Viņa lūpas ir sakniebušas tikko aizkūpinātu papirosu. Viņa skatiens vēl kavējas audeklā.

Džeksons Polloks. Amerikāņu gleznotājs, avangardists. Dzimis 1912. gadā kā jaunākais dēls piecu bērnu ģimenē. Miris 1955. gadā. Nāves iemesls – reibuma izraisīta autokatastrofa. Polloka glezna “No. 5, 1948” 2006. gadā tiek pārdota par 140 000 000 dolāru. Šobrīd tā ir visdārgāk pārdotā glezna pasaulē.

Lasīt tālāk

Ādolfs Hitlers. Vegāns un narkomāns.

Dzimis 1889. gada 20. aprīlī, Brunavā, Austrijā

Horoskops: Auns

Vecāki: Aloizs Hitlers un Klāra Pelcla

Miris 1945. gada 30. aprīlī, Berlīnē

Nāves iemesls: Pašnāvība apēdot cianīda kapsulu un pēc tam nošaujoties.

Noziegumi: Tirāns un masu slepkava. Antisemīts, kas izraisīja otro pasaules karu, kā arī deva pavēles nogalināt aptuveni 6 miljonus nevainīgu civiliedzīvotāju – ebrejus, čigānus, slāvus, baltiešus, homoseksuālistus un psihiski slimus cilvēkus.

Grūti iedomāties valstsvīru, kas, būdams pie varas nepilnus  piecpadsmit gadus būtu nodarījis lielāku postu cilvēcei un savai tautai. Ādolfs Hitlers pasaulei joprojām ir pietiekami sāpīgs temats un neuzmanīgas viņa veikumu interpretācijas parasti saskaras ar joprojām nežēlīgu kritiku un dažās valstīs pa ir krimināli sodāmas. Tālu nav jāmeklē – atcerieties kaut vai bēdīgi slaveno rakstu žurnālā Kapitāls vai mēģinājumu izdot grāmatas Mein Kampf latvisko versiju. Tādēļ šoreiz nemēģināšu pārlieku analizēt pusgadsimtu senus notikumus, nedz arī lāpīt pasauli, bet gan parotaļāties ar dažiem interesantiem faktiem par Ādolfu Hitleru un viņa laikmetu.

Klīst baumas, ka Hitlers ir bijis narkomāns. Kurts Vonnegūts savos darbos apgalvo, ka fīrers esot aktīvi lietojis amfetamīnu. Tas nav pierādīts, bet ir zināms, ka Hitlera personiskais ārsts regulāri injicēja vadonim dažādus medicīniskus preparātus pret nogurumu un sāpēm. 

Radu raksti.

Hitlera vectēvs īsti nav zināms – viena no versijām, ka tas varētu būt Joahims Hīdlers. Zināms ir tas, ka viņa tēvs Aloizs Šiklgrūbers 39. gadu vecumā nomaina uzvārdu un kļūst par Hīdleru – un pēc tam pareizrakstības kļūdas dēļ par Hitleru. Runā, ka tādējādi viņš esot ieguvis prāvu mantojumu. Jebkurā gadījumā Ādolfs Hitlers dzimst Aloiza laulībā ar... savu otrās pakāpes māsīcu Klāru Peiclu – vecā Hīdlera tēva māsas mazmeitu. 

Otra versija vēstī, ka Ādolfs Hitlers vēlāk šo visu radu būšanu ir safabricējis, jo viņa vectēvs ir bijis kāds ebreju tautības tirgotājs no Grācas, ar kuru viņa vecmāmiņa Marija Šiklgrūbere esot uzvijusi ārlaulības sakaru. Šā vai tā, bet ja Hitlera tēvs nebūtu nomainījis uzvārdu, pasaule šobrīd būtu savādāka – šaubos, vai nacisms tiktu uztverts nopietni, ja satrakotais pūlis kopīgi brēktu Heil Šiklgrūber... 

Vīnes bomzis

Tāpat mēs varētu spriest par to, kāda būtu pasaule, ja Hitleru uzņemtu mākslas akadēmijā Vīnē. Bet viņu neuzņēma. Konsekventi, divus gadus no vietas uzņemšanas komisija Hitleram stāstīja, ka gleznošanas talanta viņam neesot. Ādolfs iztērēja visu savus ietaupījumus - pārsvarā apmeklējot koncertus un teātra izrādes un nonāca uz ielas. Cenšoties piepelnīties ar patversmē zīmētām glezniņām Hitlers nemitīgi kašķējas ar pārējiem grūtdieņiem par dažādām politiskām tēmām. Tomēr reizē visiem atstāj noteikta, izpalīdzīga cilvēka iespaidu. Īsi pirms slavenais dienvidslāvu students Gavrilo Princips ierauj Eiropu pirmā pasaules kara virpulī nogalinot erchercogu Franci Ferdinandu, Hitlers pārvācas uz Minheni. Viņam šķiet, ka viņš ir vairāk vācietis, nekā austrietis. Vāciešiem šķiet, ka viņš tomēr ir austrietis. Gan tādu praktisku labumu kā ēdiens un pajumte, gan arī patriotisku jūtu vadīts Ādolfs Hitlers piesakās vācu armijā. Tur viņš uzdien līdz jefreitora pakāpei, par varonību saņem dzelzs krustu un gāzu uzbrukuma laikā zaudē redzi, kara beigas dusmīgs sagaidot lazaretē.

Pacifistu, hipiju un visādi citādi jauku un miermīlīgu ļaužu iecienītais spēkrats VW Vabolīte ir Ādolfa Hitlera ideja. Viņš 1933. gadā kopā ar skicēm deva uzdevumu Ferdinandam Poršē radīt spēkratu, kas spētu ietilpināt sevī divus pieaugušos, trīs bērnus un nemaksātu dārgāk par 995 markām. Pirmo VW Kafer autombīli pasaule ieraudzīja 1939. gadā, kad Hitlers to prezentēja plašākai publikai. Tiesa gan arī vienīgo, jo karš ražošanu pārtrauca.

Bailes un naids

Pēc kara Vācijā viss ir slikti. Ja jūs domājat, ka šobrīd mums ir inflācija, tad jūs neesat neko dzirdējuši par hiperinflāciju Vācijā divdesmitajos gados. Lai samazinātu reparāciju maksājumus sabiedrotajiem, vācu valdība speciāli devalvēja valūtu, tomēr tas nebija vienīgais iemesls – tirgū darbojās dažādu jomu spekulanti un pēckara situācijā tas atstāja graujošu iespaidu uz valsts ekonomiku un pilsoņu labklājību. Pavasarī drukātām 1000 marku banknotēm vasarā drukāja klāt vēl sešas nulles. Slavenākā šī laika banknote laikam ir tā, uz kuras attēlots grimstošs kuģis un teksts „Dievs sargi Vāciju”. No rīta saņemta alga līdz pusdienlaikam bija jāiztērē, jo pēcpusdienā šī papīrnaudas kaudze jau bija zaudējusi savu vērtību.

Šajā laikā Hitlers, juzdams, ka viņa valsts ir nodota, iesaistās politikā. Kaut kur sadabūjis un izlasījis Cionas gudro protokolus viņš saprot, kas ir pie vainas. Hitlers gan nezin, ka šos protokolus, kuros aprakstīta kāda apspriede Ženēvā, kurā ebreji plāno pārņemt varu pasaulē, patiesībā ir Krievijas cara aģentu safabricējums. Reizē viņš redz, ka starp daudzajiem veiksmīgajiem kara un pēckara gadu spekulantiem ir arī ebreji. Hitleram viss top skaidrs. Viņš ir atradis vainīgos pie visām vācu tautas nelaimēm.  

Neprātis uz skatuves

Ķērcošais vīriņš, kurš rokas mētādams un spļaudīdamies dzīvo kāškrustiem rotātās tribīnēs dažādās kinokronikās, atgādina īstu maniaku. Patiesībā Hitlers ļoti rūpīgi izkopj savu oratora māku, runas ir meistarīgi iestudētas, žesti noslīpēti spoguļa priekšā, tempa kāpinājums un ķērcošā katarse tika izspēlēta pašā piemērotākajā brīdī. 

Ādolfa Hitlera oratora talants ir nenoliedzams, viņš to slīpē simtiem sapulcēs dažādos alus pagrabos. Ja zālē atradās citādi domājoši ļautiņi, kuri nekautrējās paust savu viedokli – tos momentā ar dūrēm apstrādāja nacistu partijas apsargi jeb SA. Sākotnēji SA vadīja bijušais armijas pulkvedis Rēms un pateicoties viņa seksuālajai orientācijai SA bija izveidota kā izskatīgu un sportisku geju biedrība.

Cilvēki viņu uzskata par ģēniju un vācu jauno cerību. Hitleram pašam arī tā šķiet, viņš sevi uzskata par mesiju un cenšas sarīkot Minhenē puču. Pasākums sanāk visai juceklīgs, pučisti pieļauj daudz kļūdas, jo visticamāk, ka ir piedzērušies. Pučs izgāžas, Hitlers brīnumainā kārtā izglābjas no nāves apšaudē un pēc pāris dienām ar tuvākajiem biedriem sēž cietumā Landsbergā. Tiesa par valsts nodevību piespriež piecus gadus cietumā, līdz ar to ārzemju prese secina, ka apvērsuma mēģinājums Bavārijā nav neko nopietns noziegums. Lieki laiku netērējot Ādolfs saraksta sava mūža lielāko sacerējumu Mein Kampf un pārvilina nacionālsociālistu pusē visus Landsbergas ieslodzītos, sargus, personālu un vadību.

Apgalvojums, ka tieši Hitlers ir sācis Vācijā izbūvēt ātrgaitas šoseju tīklu nav patiess. Ķelnes – Bonas autobāni sāka būvēt jau 1929. gadā, kad Hitlers vēl nebija nācis pie varas un to atklāja kanclers Konrāds Adenauers.

Suicidālo sieviešu mīlulis.

Sadzīvē tēvocis Dolfs, kā viņu dēvē draugu bērni, ir kluss, jauks patīkams cilvēks, kas labprāt spēlējas ar mazajiem, runā par mūziku un mākslu, bauda Vāgneru. Jā un kopš Vīnes laikiem kautrīgi mēģina izsekot sievietes. Tomēr viņa centieni pēc iekarojumiem mīlas frontē ir visai... neveikli un tizli. Viņš kautrīgi un nesekmīgi provē uzmākties draugu sievām un mazgadīgajām meitām. 

Biogrāfi ir saskaitījuši trīs oficiālas Hitlera sirdspuķītes – Mariju Reiteri Ādolfs sastop divdesmito gadu beigās. Viņai ir 16, viņam 37. Hitlers Mariju jeb Mimī savaldzina, noskūpsta un tad sāk stāstīt par savu diženo misiju, blondiem bērniem, kas viņiem būs un beigās meiteni pamet novārtā. Mimī mēģina pakārties pie durvju roktura, bet neveiksmīgi.

Nākamais apbrīnas objekts – māsasmeita Gēlija Raubala, ko viņš lutina un apbrīno tik lielā mērā, ka nabadzīte aiz šausmām nošaujas ar Hitlera ieroci. Ļaunas mēles gan melš, ka tik pat labi greizsirdības neprātā šo varas darbu var būt pastrādājis arī pats Hitlers un pēc tam, pateicoties ietekmei uz Minhenes tiesībsargājošajiem spēkiem, pārvērtis par pašnāvību.

Pasludinājis, ka nekad neprecēšoties, Hitlers pievēršas Evai Braunai, pareizāk sakot – viņas kājām. Solījumu neprecēties un veltīt visu savu seksualitāti tautai Hitlers lauž diennakti pirms savas nāves, kad Braunas jaunkundzi tomēr apprec.

Klīst daudz runu par Hitlera dīvainajiem seksuālajām fetišiem. Viens no tiem – viņš dzīvojis vecpuisī tādēļ, lai vācu balsstiesīgajās sievietēs saglabātu seksuālo iekāri pret sevi – un tiktu ievēlēts. 

Līdzgaitnieks Otto Štrasers esot apgalvojis, ka Hitleram piemīt undīnisms jeb urofīlija – Gēlija Raubala esot stāstījusi Štraseram, ka Hitlers licis viņai čurāt topošajam fīreram uz galvas. Te gan jāpiebilst, ka Otto Štrasers bija Hitlera politiskais konkurents... turklāt šīm ziņām nav nekādu drošu avotu.

Rūdija lidojums

Rūdolfs Hess bija  viens no tuvākajiem Hitlera draugiem un sekotājiem. Landsbergas cietumā viņš uzcītīgi palīdz Hitleram rakstīt un rediģēt Mein Kampf. Pēc kara Rūdolfs Hess kopā ar citiem prominentajiem nacistiem sēž uz apsūdzēto sola Nirnbergā, tomēr viņa uz turieni ir stipri atšķirīgs. 

Būdams pret karu ar Britiem, Hess 1941. gadā nolemj pasniegt Hitleram dāvanu. Viņš iekāpj aizlienētā Messerschmit BF110 lidmašīnā un dodas uz Skotiju, lai tiktos ar Hamiltonas hercogu un uzsāktu miera sarunas. Briti Hesa pašaizliedzīgo žestu neuztver diez ko nopietni un iespundē Rūdolfu Tauerā, kur viņš nosēž līdz pat Nirnbergas tribunālam. Savukārt Hitlers pasludina Hesu par vājprātīgu un apcietina viņa kalpotājus. 

Nirnbergas tribunāls Hesu atzīst par daļēji vainīgu noziegumos pret mieru un uz mūžu iespundē Spanavas cietumā, kurā pēc divu nacistu atbrīvošanas 1966. gadā viņš ir vienīgais cietumnieks – ar kārtas numuru septiņi. Rūdolfs Hess lēnām sajūk patiešām prātā un 1987. gadā izdara pašnāvību.

Tomēr visā šajā lietā ir daudz neskaidrību. Pastāv versija, ka cilvēks, kas tiesāts Nirnbergā, nemaz neesot bijis Rūdolfs Hess, bet gan kāds vājprātīgais. Viņš neesot atpazinis savu blakussēdētāju Hermani Gēringu, smējies bez jeb kāda iemesla, skaitījis savus pirkstus. Gērings lūdzis, lai viņus izsēdinot, jo nespējot to trako izturēt, tomēr lūgums noraidīts. 

Līdz mūža beigām ieslodzītais numur septiņi prātu tā arī neatguva. Sabiedrotie vairākas reizes centušies panākt amnestiju, tomēr padomju puse to bloķējusi. Runā arī, ka Hesa nāve nav pašnāvība, bet gan specdienestu darbs, jo pēc Gorbačova nākšanas pie varas Hess varētu tikt atbrīvots un ieslodzītā numur septiņi noslēpums – atklāts.

1938. gadā žurnāls Time atzina Ādolfu Hitleru par gada cilvēku. Šai pašā brīdī gada cilvēks sāka taisīt ziepes.

Sagrāve

Otrais pasaules karš bija militārā avantūra. Pēc tam, kad ar draudiem, bet bez neviena šāviena tika pievienota Austrija un Čehoslovākija, Hitleram šķiet, ka pasaule nu ir vaļā. Pēc 1939. gada Molotova-Rībentropa pakta parakstīšanas un poļu atteikuma pakļauties viņš kopā ar Padomju Savienību iekaro un sadala Poliju, bet nākamajā pavasarī pakļauj arī Holandi, Beļģiju, Franciju, Dāniju un Norvēģiju. Pirms katras invāzijas Vērmahta ģenerāļi protestē, bet Hitlers viņus apsaukā par gļēvuļiem un tic savai zibenskara idejai.

Tā saucamā zibenskara taktika ir balstīta uz aviācijas uzlidojumiem un tiem sekojošiem straujiem tanku uzbrukumiem, pārraujot frontes līniju un nonākot ienaidnieku aizmugurē. Šo taktiku veiksmīgi izmanto joprojām, tipisks piemērs ir Savienoto Valstu iebrukums Irākā.

Patiesībā sākoties karam vācu armijas militārā varenība bija stipri pārspīlēta. Protams, salīdzinot ar poļiem, kas pirmajās kaujās pret tankiem sūtīja kavalēriju, pārspēks bija nepārvarams, tomēr globālā mērogā Vācija blefoja. Flote, pateicoties Versaļas līgumam, bija stipri ierobežota, sabiedrotā Itālija izrādījās pārāk nīkulīga, bet Spānijas diktators Franko ar savu labdari Hitleru vispār negribēja iesaistīties nekādās darīšanās. Zibenskarš atdūrās pret Krievijas ziemu, sabiedroto iebrukumu Normandijā un iekšējām nesaskaņām Hitlera tuvāko lokā. Stāsts beidzas pazemes bunkurā Berlīnē, kur Ādolfs un Eva Hitleri apēd pa indes kapsulai un pēc tam nošaujas. 

Klīst baumas, ka Hitlers ir pametis Vāciju un mūža nogali pavadījis kaut kur Dienvidamerikā. Viņu no Berlīnes aizvedusi vācu lidotāja izmēģinātāja Hanna Reiča, kas tiešām ar nelielu mācību lidmašīnu 1945. gada 28. aprīlī pameta Berlīni. Tomēr viņa to darīja kopā ar Robertu Greimu – virsnieku, ko Hitlers tikko bija iecēlis par gaisa spēku pavēlnieku. Hannu un Robertu 8. maijā Austrijā apcietina sabiedrotie. Greims, bailēs no tā, ka viņu varētu izdot krieviem, izdara pašnāvību. Hannu Reiču pēc 18 mēnešiem atbrīvo, viņa mirst 1979. gadā.

Hitlera līķis.

Hitleru pāra apdegušos līķus atrada padomju karaspēks. Tika veikta sekcija, tomēr tā bija visai pavirša, turklāt Staļins visu ar Hitlera mirstīgajām atliekām saistīto informāciju pasludināja par slepenu. Problēma slēpās pašnāvības veidā – visticamāk Staļins gribēja, lai pasaule domā, ka Hitlers ir noindējies, nevis nošāvies. Tas arī radīja dažnedažādos mītus par fīrera un viņa sievas izglābšanos. Hitleru apglabāja kādā slepenā vietā Austrumvācijā, bet septiņdesmitajos gados līķi atkal izraka un iznīcināja pavisam, saglabājot vienīgi galvaskausa fragmentu ar lodes caurumu un žokļu fragmentus ar zelta zobiem un tiltiņiem. Salīdzinot šos fragmentus ar atrastajiem Hitlera dzīves laikā veiktajiem rentgena uzņēmumiem un dokumentālajām filmām, kurās ir redzami Hitlera zobi, eksperti ir vienisprātis, ka Krievijas Federālā drošības dienesta arhīvā esošie žokļu fragmenti ir autentiski. Tomēr to saistība ar galvaskausa fragmentu nav pierādīta.

Raksts tapis pēc žurnāla Leģendas pasūtījuma

Lasīt tālāk

10 leģendas par Hruščovu

Ņikita Hruščovs. Dzimis 1894. gadā Krievijas impērijas Kurskas guberņā. PSRS līderis no 1953 līdz 1964 gadam. Trīs reizes precējies.

Ņikita Hruščovs vēsturē iegājis:

Otrā pasaules kara laikā cīnījies par Ukrainas atbrīvošanu no nacistu karaspēka;

1956. gadā atmasko Staļina personības kultu un sagrauj to;

Aktīva ārpolitika, kas pasauli noved līdz kodolkrīzei;

„Hruščova atkusnis” Padomju Savienībā un asiņaina nemieru apspiešana Austrumeiropā.

Ogļracis no Juzovkas

Ņikita Sergejevičs Hruščovs piedzima nabadzīgu zemnieku ģimenē, būdā bez skursteņa ar salmu jumtu, kuru ziemā aplika ar govju mēsliem, lai tajā būtu siltāk. Viņa vectēvs, kā atceras pats Hruščovs, esot bijis analfabēts, kas pirtī iegājis divreiz mūžā – uzreiz pēc piedzimšanas un īsi pirms pēdējās gaitas. Ņikitam ar izglītību gāja tikai nedaudz labāk nekā vectēvam – 2 gadi valsts skolā, kas nesot atbildusi pat elementārākajām izglītības un higiēnas prasībām.

12 gadu vecumā Hruščovs sāk strādāt par ogļraci šahtās, Juzovkas pilsētā, uz kuru viņa ģimene pārceļas 1908. gadā. Pēc desmit gadiem Ņikita iestājas boļševiku partijā un sāk savas gaitas kā aktīvs sociālisma un komunisma ideju paudējs raktuvju strādnieku vidū.

1929. gadā iestājas Rūpniecības Akadēmijā Maskavā, kas, ieskaitot partijas organizētus propagandas darbinieka kursus īsi pēc pilsoņu kara ir visa viņa izglītība.

Staļina pīpes pelni.

Pēc sakāves pie Harkovas (250 000 kritošo un 200 000 sagūstīto padomju kareivju) 1942. gada maijā Staļins, lai gan pats bija vainojams šajā traģēdijā, uzskatīja, ka visa atbildība ir jāuzņemas Hruščovam, kas kara laikā bija viens no Ukrainas aizsardzības militārajiem komandieriem.  Staļina attieksmi ilustrē fakts, ka tai pašā vasarā kādā komandieru sanāksmē viņš, ar sērkociņu paurķējies pa pīpi, uzbēris tās saturu Hruščovam uz galvas. Apjukušajiem klātesošajiem viņš paskaidroja, ka romiešu karavadonim, kas zaudējis kaujā, esot bijis jāsēž pie ugunskura un jākaisa pelni uz galvas, tādejādi demonstrējot savu negodu. Hruščovs gan savos memuāros raksta, ka brīdinājis Staļinu pr šādu kaujas rezultātu un lūdzis iespēju atkāpties, pārspēka priekšā, tomēr visu tautu tēvs šādu atļauju nav devis.

Ne gluži Vilhelms Tells

Leonīds Hruščovs, Ņikitas Hruščova dēls no pirmās sievas. Kara lidotājs. 1941. gadā viņa lidmašīnu notriec vācu iznīcinātāji un veicot avārijas nosēšanos Leonīds lauž kāju. Kuibiševā ārstējoties Hruščovam jaunākajam kļūst garlaicīgi un viņš izdomā interesantu izklaidi – demonstrējot savu tēmētprasmi kādam draugam uzliek uz galvas vīna pudeli un šauj pa to ar pistoli. Pirmo šāvienu viņš trāpa pudeles kakliņam, otro – drauga galvā.

Par to Hruščova dēlu nosūta uz soda bataljonu, kur viņš iet bojā gaisa kaujā – visai mīklainos apstākļos. Viņa lidmašīnu tā arī neatrod. Oficiālā versija liecina, ka viņš ir gājis bojā 1943. gada 11. martā. Tomēr klīst baumas, ka Leonīds ir izdzīvojis, nokļuvis vācu gūstā, pēc tam apmainīts pret kādu vācu virsnieku... un nošauts par dzimtenes nodevību. Konspirācijas teorijas piekritēji uzskata, ka slavenais XX kongresa slepenais ziņojums ir Hruščova atriebība Staļinam par dēla nāvi.

Kremļa Cigāri

Līdz 1953. gada decembrim PSRS kompartijas elitei šķita, ka Hruščovs ir nekaitīgs vientiesis, kas nu noteikti nebūs nākamais PSRS vadītājs. Šo lomu sev bija iecerējis Lavrentijs Berija – Staļina uzticamais līdzgaitnieks un NKVD vadītājs. Runā, ka tieši Berija ir paātrinājis Staļina aiziešanu viņsaulē, par pāris dienām novilcnot medicīniskās palīdzības ierašanos. Tomēr Berijas triumfs bija visai īss – mazais, it kā nekaitīgais Hruščovs ne tikai apsūdzēja un arestēja Staļina bijušo čekas priekšnieku, bet arī veikli uzorganizēja 6 dienas īsu  tiesas prāvu bez advokātiem, apelācijas iespējām un toties ar sprieduma izpildi nošaujot turpat tiesas zālē. Nāvessodu izpildīja ģenerālis Batickis, iešaujot lodi pierē.

Par cigāriem Hruščovs nodēvēja ieročus, kurus slepeni ieveda Kremlī, lai varētu veikt Berijas arestu.

XX Kongresa slepenais ziņojums

1954. gads. Staļins ir miris. Berija ir likvidēts. No nometnēm sāk atgriezties amnestētie ieslodzītie - kopā tādu ir 2,5 miljoni. Staļina rīkotajās tīrīšanās līdz kara sākumam ir nošauti vairāk kā 600 000 cilvēku . Hruščovs izlemj 1956. gada partijas kongresā nākt klajā ar atmaskojošu pētījumu par Staļina noziegumiem. Šāds ziņojums ir izdevīgs visiem, jo koncentrē vainu uz Staļina un Berijas pleciem – un tādējādi novērš iespējamās raganu medības no pārējiem partijas darbiniekiem, kā arī padara Hruščovu par nākamo likumīgo Ļeņina marksistiskās lietas turpinātāju.

Vai Hruščovs pats uzrakstīja šo ziņojumu? Visticamāk, ka nē, jo viņam bija problēmas ar pareizrakstību – Hruščovs labākajā gadījumā tekstu esot tikai diktējis. Tomēr šis gandrīz 50 lappuses garais ziņojums noteikti ir viens no spēcīgākajiem pagājušā gadsimta dokumentiem. Pateicoties ziņojumam „Par personības kultu un tā sekām” rehabilitēja simtiem tūkstošus politieslodzīto, no Ļeņina mauzoleja aizvāca Staļina mūmiju, nomainīja nosaukumus vairākām pilsētām, kas kuras Staļins bija nosaucis savā vārdā – Staļina kļuva par Doņecku, Staļingrada par Volgagradu... tika nojaukti arī Staļinam viņa dzīves laikā uzceltie pieminekļi, bet PSRS himna līdz 1977. gadam tika atskaņota bez vārdiem, jo tajos figurēja Josifs Visarionovičs.

Nelāgā Pelde.

Padomju Savienībai jau draudzība ar Ķīnu īpaši nevedās jau Staļina laikā. Lai gan plakāti uzstājīgi vēstīja, ka padomju cilvēka labākais draugs ir ķīnietis, bet visu ķīniešu ķīnietis ir revolucionārais līderis Mao Dzeduns – tikšanās reizēs ar Staļinu lietas nemaz neritēja tik gludi. Padomju darbaļaužu tēvs uz ķīniešu zemnieku vadoni raudzījās ar nicinājumu, kas pēdējam krita uz nerviem. Hruščovs centās attiecības uzlabot, sasolot ķīniešiem palīdzību miljardiem dolāru vērībā. Savukārt Mao bija izlēmis Hruščovam atspēlēties par viņa priekšgājēja nodarītajām pārestībām. Zinādams, ka Ņikita Sergejevičs ja vispār peld, tad tikai ar korķa vestes vai peldriņķa palīdzību, Mao Dzeduns tikšanos, iepriekš nebrīdinot, uzrīkoja... savā baseinā. Kamēr Hruščovs baseina seklajā galā plunčājies un centies nenoslīkt, Mao esot viņam jestri peldējis apkārt un bārstījis divdomīgas tēzes, ka rietumvalstu uzbrukuma gadījumā krieviem vajagot tikai aizbēgt pāri urāliem uz Āziju, un trīs gadus nogaidīt, tad ķīnieši nākšot palīgā.

Pēdējais piliens, kas izdzina Hruščovu laukā no baseina, bija Mao pelde uz muguras, šļakstinoties ar kājām tā, ka gar baseina malu skraidošo tulku darbs esot kļuvis neiespējams...

Raķešu blefs un Kuzjas Māte.

Padomju Savienības kodolbruņojums piecdesmitajos gados bija iespaidīgs, tomēr salīdzināt ar sāncenšu – ASV bruņojumu to nevarēja. Tādēļ Hruščovs izdomāja... nedaudz samānīties. Uznājis dažus faktus par kodolenerģiju viņš nonāca pie secinājuma, ka atomkarš ir tik absurds, ka tas nekad nenotiks. Sarunās ar rietumvalstu vadītājiem viņš vairākkārtīgi pārpīlēja padomju bruņojuma iespējas un uz šā blefa rēķina pamanījās pat ietaupīt, nedaudz samazinot armiju un floti.

Nevienam vairs nav noslēpums, ka Padomju Savienība kodolieroču tehnoloģiju izstrādāja divās nedēļās... nozogot to amerikāņiem.

Tad kad PSRS un ASV kodolpokera likmes bija sasniegušas Kubas krīzes stadiju, uz skatuves parādījās mītiski draudīgā Kuzjas Māte.

Tas notika ANO 15 asamblejā, kad Hruščovs no tribīnes iesaucās «Мы вам покажем кузькину мать!» ( Tulki to iztolkoja tieši tā – mēs jums parādīsim Kuzjas Māti!) Rietumi par Kuzjas Māti nodēvēja jauno padomju 100 megatonnu ūdeņraža bumbu, ar kur Hruščovs jau bija paspējis pasaulei izlielīties.

Pati bumba tika izmēģināta tikai pēc gada, Novaja Zemļa poligonā. Spridzināja gan tikai 50 megatonnu atombumbu, jo partijas darboņus māca bažas, vai no sprādziena Maskavā neizbirs logi. Sprādziena triecienvilnis trīs reizes apriņķoja zemeslodi. Kodolsēnes augstums bija 64 km, cepures diametrs – 40km. Sprādziena brīdī izstarotā gaisma sasniedza 1% no saules gaismas apjoma, bet sprādziena uguns lodes diametrs bija 4,5 kilometri. Ja ūdeņraža bumba būtu bijusi nedaudz jaudīgāka, 1961. gada 30. oktobri mēs savos kalendāros varētu atzīmēt kā oficiālo pasaules galu, jo tikai nedaudz pietrūka, lai ķēdes reakcijas rezultātā sāktu reaģēt jūras ūdens... tādā gadījumā reakcija neapstātos, līdz būtu beidzies viss pasaules okeānos sastopamais ūdens...

1963. gadā Hruščovs nāca klajā ar apgalvojumu, ka 100 megatonnu bumba esot novietota Austrumvācijas teritorijā...

Kurpe vai Sandale?

Slavenais Hruščova kurpes incidents notika tai pašā 15. ANO ģenerālajā asamblejā Ņujorkā. Brīdī, kad Filipīnu pārstāvis pārmeta Maskavai Austrumeiropas okupāciju, tumši piesarkušais Ņikita Sergejevičs esot noāvis no kājas sandali (tā apgalvo viņa dēls – Padomju Savienības vadonim neesot paticis krāmēties ar kurpju šņorēm) un demonstratīvi ar to sācis dauzīt galdu.

Tas padomju diplomātiskajai elitei bija ar daudz. Lai gan Hruščovam šis žests esot šķitis visai amizants un asprātīgs, vēlāk tas būs viens no ieganstiem viņa padzīšanai no amata.

Vēlāk Ungārijas vadītājs Hruščovam zobgalīgi esot jautājis „Biedri Hruščov – vai atceraties – drīz pēc dauzīšanas ar kurpi jūs devāties uz tribīni [...]. Lūk, tai brīdī ārlietu ministrs Siks pievērsās man un teica: ”Kā Jums liekas, vai viņš paguva apaut kurpi, vai aizgāja ar basu kāju?””

Mākslinieki un pido#$%^

Bēdīgi slavenā modernās mākslas izstāde Manēžā Maskavā ir klišeja Hruščova izpratnei par mākslu kā tādai. Lai gan pēc būtības tā bija organizēta provokācija lai diskreditētu atsevišķus māksliniekus, šīs izstādes atklāšana pilnībā atklāja valstsvīra straujo raksturu. Iesākumā vērīgi apskatījis pāris darbus, tad neizpratnē nošķobījies Hruščovs vienam no māksliniekiem uzkliedza: „Tie ir suņa sūdi! Ēzelis ar asti uztrieptu labāk! [...] bet kā tu vari uzgleznot kaut ko tādu? Vai tu esi pederasts vai normāls vīrietis? [...] Tauta un valdība ir veltījusi tev tik daudz rūpju, bet tu atmaksā ar sūdiem!”

Viens no atbildīgajiem par izstādi bija tēlnieks Ernests Ņeizvestnijs. Plecīgajam vīram, bijušajam gaisa spēku desantniekam Hruščovs uzkliedza vaiarī viņš esot pederasts. Uz to tēlnieks mierīgi atbildēja: „Ņikita Sergejevič, tepat uz vietas iedodiet man meiteni un es jums parādīšu, kas es par pederastu.”

Uz to Hruščovam īsti nesot bijis ko atbildēt.

Piemineklis

Hruščovu atcēla, jo viņš bija kļuvis neērts. Ir daudz spekulāciju par Hruščova iespēju veikt apvērsumu vai citādi izvairīties no nostumšanas malā... bet faktiski viss notika ļoti klusi. Viņa vārds nozuda no laikrakstiem un pēc divām dienām laikrakstā Pravda parādījās neliela atsauce, ka Ņikita Sergejevičs Hruščovs veselības stāvokļa dēļ ir atkāpies no ģenerālsekretāra un valsts premjera amata. Tik pat klusas bija viņa bēres pēc septiņiem aizmirstībā un atstumtībā pavadītiem gadiem. Presē par Hruščova aiziešanu liecināja vien neievērojams nekrologs, bet kapsētu bēru laikā apsargāja bruņoti karavīri. Tiesa – nevis laai atdotu godu, bet gan lai atturētu ziņkārīgos, kas varētu būt atnākuši uz bērēm. Lai gan arī tas bija lieki – bija slēgti visi autobusu reisi, kas devās šīs kapsētas virzienā, savukārt tuvējā metro stacijā neapstājās vilcieni. Nedaudzos bēru viesus fotografēja čekisti.

Ironiski, bet Hruščova kapa pieminekli ir veidojos tas pats nelāgajā vārdā nosauktais tēlnieks Ernests Ņeizvestnijs

Stāsts rakstīts žurnālam Leģendas

Lasīt tālāk