Kalsnavas zaļais lielveikals.

Eksotisku sugu kokteilis dabas izsmalcinātākajiem gardēžiem.

Teikšu godīgi – uz Jaunkalsnavu devāmies tīri praktiski nolūku vadīti. Ir pavasaris un ir jāstāda koki, un mums viņus ir kur stādīt. Jaunkalsnava piedāvā to, ko nepiedāvā ne viens  cits – šeit ir iespējams uz vietas apskatīties, kā mazais, kokaudzētavā nopirktais stādiņš izskatīsies, kad būs izaudzis liels. Vārdu sakot – Kalsnavas arborētuma un kokaudzētavas tandēms sniedz īstu baudījumu dārzniecības gardēžiem.

Cipreses un magnolijas

Kas ir arborētums? Grūti iegaumējamais vārds apzīmē koku un krūmu kolekciju. Kalsnavas arborētuma platība ir gandrīz 144 hektāri, no kuriem 16 hektāri iekārtoti kā elegants pastaigu parks ar dīķiem, tiltiņiem, skatu torni un labirintu. Kopumā šeit sastopamas 2500 koku un krūmu dažādības. Arborētuma informācijas centra vadītāja Sarmīte Rukmane stāsta, ka pateicoties kolekcijas ģeogrāfiskajam novietojumam, šeit augošās sugas izceļas ar izcilu ziemcietību: «Tas, kas izdzīvos un nenosals šeit, izdzīvos jebkurā citā Latvijas vietā. Pētniecības nolūkos pat esam sastādījuši cipreses. Tās gan mēdz aukstajās ziemās apsalt un šobrīd veidojas kā krūmi. Pie mums sastopamas pat vairāku veidu magnolijas un pēc mēneša arī peoniju dārzs būs vienos ziedos.»

Skats no augšas

Šogad apmeklētājus sagaida jaunums – 25 metrus augsts no tērauda un koka darināts skatu tornis, tādēļ noteikti paņemiet līdzi binokli. Kāpiens, pateicoties lēzenajām trepēm ir ātrs un viegls, bet katrā torņa stāvā izvietoti soliņi. Uz tiem var piesēst un atpūsties, lai baudītu Vidzemes panorāmu, raugoties kā arborētuma stādījumi gleznainā reljefā saplūst ar apkārtnes mežiem. Koki un krūmi šeit izvietojušies kārtīgās rindās, kas no augšas sniedz īpašu mākslinieciski estētisku baudījumu. Tomēr īstais pārsteigums apmeklētājus vēl tikai sagaida – kad arborētumā ienāks ziedonis, skats no torņa būs neaizmirstams.

Peoniju svētki

Pastaigājoties pa 16 hektārus lielo parku, es saprotu, kādēļ senos laikos lielie zemes īpašnieki savos dārzos veidoja retu un eksotisku koku kolekcijas. Katrs koks un krūms ir kā atklājums. Šeit var sastapt Amūras korķozolu un Zvaigžņu magnoliju, bet jūnija sākumā Kārsavā sāksies sezonas centrālais notikums – līdz pat Jāņiem ziedēs peoniju krāšņie krūmi. Šim ziedam ik gadus tiek veltīti svētki, kas šogad plānoti 17. jūnijā. Tikai lūdzu ņemiet vērā – ziediem nav iespējams pavēlēt, tādēļ datums var arī mainīties. Sekojiet līdzi informācijai Kalsnavas arborētuma mājaslapā.

Pasaku mežs

Visvairāk pārsteidz egļu stādījumi. Šeit apskatāma Latvijā lielākā egļu kolekcija. Sajūta staigājot pa egļu rindām ir kā apciemojot pasaku mežu. Ejot pa skujām piebirušo sūnu paklāju pārņem miers un harmonija. Tas ir dīvaini, jo parasti zem eglēm nekas neaug, bet šeit – jauks un mīksts sūnu paklājs. Svaigais gaiss reibina un egļu smarža liek justies vienotam ar mežu un kokiem, kas auguši jau miljoniem gadus pirms šeit parādījāmies mēs. Atgriežoties pie praktiskās nots – ja Ziemassvētkos vēlaties rotāt eglīti savā dārzā, nevis nest to istabā, starp 127 pieejamajām egļu dažādībām noteikti atradīsiet sev tīkamāko.

Zaļais lielveikals

Pēc kārtīgas izstaigāšanās pa parku, apmaldīšanās tūju labirintā un piknika ieturēšanas brīvā dabā, var kāpt mašīnā un doties iepirkties uz netālu esošo kokaudzētavu. Tā atrodas gandrīz pašā Jaunkalsnavas centrā, un te iespējams nopirkt lielāko daļu arborētumā redzamo koku un krūmu stādu. Galvenais – staigājot pa parku pierakstīt kāroto eksemplāru latīniskos nosaukumus, un prast pamanīt brīdi, kad automašīna ir pārāk pilna un tajā vairs neko nevar ielikt. Šeit jums, protams, arī smalki pastāstīs, kā, ar ko un kur vispareizāk stādīt jauniegūtos zaļos draugus.

Nokļūšana

Jaunkalsnavā iespējams atbraukt pa trim ceļiem. Viens ved pa Vidzemes šoseju, caur Līgatni, Bērzkrogu un Madonu. Otrais ceļš ir krietni eksotiskāks – pa veco, līkumoto grants lielceļu cauri Ērgļiem, gar Gaiziņu, bet trešais ceļš ved gar Daugavu, aiz Pļaviņām nogriežoties Madonas virzienā. Izvēloties jebkuru no šiem variantiem jārēķinās ar aptuveni 150 kilometru braucienu, bet ātrākais un tuvākais būs caur Pļaviņām. Jaunalsnavā ir iespējams nokļūt arī ar vakara vilcienu no Rīgas, tomēr jārēķinās, ka, kad izkāpsiet Jaunkalsnavas stacijā, arborētums un kokaudzētava jau būs slēgta.

Ko vēl aplūkot?

Braucot no Ogres puses, Skrīveros noteikti jāaplūko dendroloģiskais parks, kas ir vairāk nekā simts gadus sens. Šeit Daugavas krastā sastapsiet vismaz 300 koku sugas. Pie reizes apciemojiet arī Kokneses dabas parku un pilsdrupas. Savukārt, ja esat nolēmuši mājup doties nākamajā dienā, nakti varat pārlaist Latvijas valsts mežu atpūtas un rekreācijas centrā Ezernieki. Centrs atrodas 25 kilometrus aiz Madonas, braucot Lubānas virzienā un piedāvā nakšņošanu gan telpās, gan brīvā dabā, labiekārtotās telšu vietās. No rīta variet eleganti pavizināties ar laivu vai arī doties vērot putnos pieredzējuša ornitologa pavadībā. Vēlmi vērot putnus labāk būtu izteikt savlaicīgi – piezvanot.

Izmaksas:

Attālums no Rīgas līdz Jaunkalsnavai: ~150 km
Lolekcijas apskate :
2.50 EUR -  pieaugušie
1.00 EUR -  skolēni, pensionāri, studenti
4.00 EUR -  ģimenes biļete (vecākiem ar bērniem līdz 17 gadiem)
0.80 EUR -  skatu tornis            
Grupām:
  8.00 EUR (līdz 25 personām), 12.00 EUR (vairāk nekā 25 personas) - gida pakalpojumi 1 stunda
  8.00 EUR (dendrologa konsultācija līdz 1 stundai)

Stādu cenas Jaunkalsnavas kokaudzētavā € 1,00 līdz € 20,00-30,00 par visai lieliem kokiem
Naktsmītne atpūtas centrā Ezernieki:
€ 2,00 par telts vietu vai no € 21 par divvietīgu istabiņu
Pusdienas kafejnīcā Ģimenes sēta Jaunkalsnavā € 3,00-5,00

Informācija:

Kalsnavas arborētums:
Tālrunis: 27841099, Darba laiks 10.00-17.00, svētdienās līdz 15.00
Jaunkalsnavas kokaudzētava:
Tālrunis: 64826532, Darba laiks 8.00-18.00, Sestdienās 9.00-14.00, Svētdienas brīvas.
Atpūtas un rekreācijas centrs Ezernieki:
Tālrunis: 26671421
Informācija internetā: www.mammadaba.lv

Raksts tapis sadarbībā ar AS Latvijas Valsts Meži un SIA Dienas Mediji

Lasīt tālāk

Limbažu vecpilsēta

Vieta, kurā joprojām jūtams Hanzas savienības gars un viduslaiku šarms.
Parasti es ceļoju klusi un, ja tā varētu teikti, inkognito. Apmeklētajās pilsētās, muzejos un citās vietās es cenšos nestāstīt, ka pārstāvu laikrakstu un redzēto aprakstīšu krāsainās, drukātās lappusēs. Tas palīdz izvairīties no liekiem satraukumiem un ļauj sastapt labus un sirsnīgus cilvēkus tādus, kādi viņi ir patiesībā. Parasti man paveicas.

Paveicās man arī šoreiz. Limbažu muzejā es satiku Diānu Nipāni, kas šeit ir galvenā krājumu glabātāja. Viņa no sirds izstāstīja Limbažu stāstu, izvadājot gan pa muzeju un pils torni, gan arī veco rātsnamu un ugunsdzēsēju depo. Neraugoties uz to, ka brīžiem gāza lietus un bija svētdiena, kurā spriežot pēc izkārtnes muzejam nemaz nevajadzētu strādāt, es tagad zinu gandrīz visu par Limbažu pilsētu un novadu un esmu šo pilsētu iemīlējis. Tā ir ļoti izsmalcināta pilsēta ar gaumīgām, ne uzreiz samanāmām niansēm un augstu pietāti pret vēstures detaļām.

Askētiskā arhibīskpa pils.

Lai gan Limbaži pirmo reizi rakstos pieminēti 1223. gadā saistībā ar pils celtniecību, cilvēki šo vietu apdzīvoja jau akmens laikmeta beigās - Limbažu novadā atrodami neolīta beigu perioda senkapi. Vēlāk pilsētas vietā bijis lībiešu pilskalns un pa Svētupi notikusi aktīva ūdens satiksme ar Rīgas jūras līci. 13. gadsimta karos lībiešu pils nodedzināta un tā vietā uzcelta Rīgas Arhibīskapa rezidence - neliels cietoksnis, kura pilsdrupas joprojām aplūkojamas pilsētas centrā, blakus muzejam. Šeit var uzkāpt vārtu tornī, lai paraudzītos uz Dūņezera panorāmu, un aplūkot arī autentiski atjaunotus arhibīskapa apartamentus. Arhibīskaps dzīvojis diezgan askētiski - pilī apkurinātas bijušas vien divas telpas, pārējās nācies uzturēties ziemas drēbēs. Galveno uzdevumu - pasargāt Viņa Eminences dzīvību, veselību un godu cietoksnis nav pildījis pārāk labi - vispirms arhibīskapijai cietoksni atņem Zobenbrāļu ordenis, un, neraugoties uz baznīcas ierēdņu sūdzībām, ilgstoši to neatdod atpakaļ. Pēc tam cietoksni ieņem un pilsētu noposta Jānis Briesmīgais, pēc viņa to izdara zviedri, tad atkal krievi, tad atkal zviedri. 1602. gadā Limbažos ir palikuši vien 12 iedzīvotāji un pāris mājas, ko Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs dāsni uzdāvina Rīgas rātei.

Lielais ugunsgrēks un striktie būvnoteikumi.

Limbaži kopš 14. gadsimta ir Hanzas savienības pilsēta un uz šejieni pakaļ medum, vaskam, labībai, kokmateriāliem un ādām brauca tirgotāji pat no Lībekas un Kopenhāgenas. Tomēr laikam ritot tirdzniecības nozīme pilsētā mazinās, jo Svētupe palēnām aizsērē un vairs nav piemērota kuģošanai.
Pēc lielā 1747. gada ugunsgrēka, kas atkal noposta pilsētas koka apbūvi, tiek noteikti stingri ugunsdrošības noteikumi - no koka mājas šeit būvēt nedrīkst, bet mūra mājām jābūt ne augstākām par ielas platumu. Šo apbūves noteikumu gars Limbažu ielās jūtams vēl šodien - daudzstāvu ēkas sastopamas tikai ārpus pilsētas vēsturiskā centra, bet vecpilsētā mājas būvētas drošā attālumā viena no otras.
Rietumvidzeme izsenis ir bijusi slavena ar savām raganām, burvjiem, zāļu tantēm, vārdotājiem un zintniekiem. Apkārtnē klejo daudzas senas teikas, bet rakstos lasāmas laikabiedru liecības. Limbažu muzejā šobrīd ir apskatāma šai mistiskajai nodarbei veltīta izstāde ar īstu zintnieka zaru būdu un dažādām tautas dziedniecības zālītēm un citādi interesantām pariktēm. Savukārt zem muzeja atrodams lielisks krodziņš ar smalkiem samta galdautiem un gardām, īpaši gatavotām desiņām.

Viss sākās ar mazu kuģīti.

Raugoties viduslaiku Limbažu pilsētas plānos un salīdzinot tās ar mūsdienu kartēs var teikt, ka te gandrīz nekas nav mainījies. Neraugoties uz kariem un ugunsgrēkiem, pilsēta ir saglabājusi savu senatnīgo plānojumu - joprojām skaidri apjaušama vieta, kur kādreiz stiepies pilsētas mūris, kas esot bijis divu vīru augumā, un kā pilsēta ir augusi, liekot ielas vienu pie otras kā sīpola mizas.
Pirms vairākiem gadiem remontējot veco Limbažu rātsnamu, otrajā stāvā meistari zem neskaitāmiem krāsas slāņiem atklāja maza kuģīša zīmējumu. Notikums kļuva par sensāciju, jo atklājās ar vien jauni un jauni sienu gleznojumi, kas tika rūpīgi restaurēti. Šobrīd vecais rātsnams ar Eiropas Savienības finansējuma atbalstu ir pilnībā atjaunots, un tā otrā stāva zālēs var pilnībā izbaudīt 17. gadsimta romantisko estētiku. Sienu gleznojumi ir ļoti gaumīgi un priecē ar autentiskām krāsu kompozīcijām.
Estētikas baudītājiem varu ieteikt aplūkot arī Kristus Apskaidrošanas baznīcu – lielāko pareizticīgo dievnamu ārpus Rīgas. Noteikti izstaigājiet arī Ģildes un Pils ielas. Pils ielā reiz dzīvojis kalējs un uz daudzu namu fasādēm redzami viņa radītie rotājumi.

Šļūteņu tornis ar stikla grīdām.

Skaisti ir atjaunots vecais ugunsdzēsēju depo, kurā ir ierīkots muzejs. Šeit ne tikai var apsēsties pie ugunsdzēsēju mašīnas, pareizāk sakot - pusmašīnas, stūres, bet arī aplūkot aizgājušo laiku brendmeistaru inventāru, kā arī lielu senu un ne tik senu sadzīves priekšmetu kolekciju. Ugunsdzēsēju depo lepnums ir atjaunotais koka novērošanas tornis, kura primārā funkcija, kā izrādās, ir nevis pilsētas pārraudzīšana, bet gan ugunsdzēsēju šļūteņu žāvēšana. Šļūtenes ir no auduma, un ja tās netiek izžāvētas, tās var sabojāties. Tādēļ šļūtenes parasti izkāra ugunsdzēsēju depo tornī. Šobrīd torņa starpstāvu lūkās ir ierīkota stikla grīda, uz kuras var droši stāvēt. Man, kā cilvēkam, kam augstums nav vienaldzīgs, piedzīvojums pastaigāt pa šādu stikla grīdu, sniedza nervus visai kutinošas sajūtas.

Kas ir Hanzas savienība.

Hanzas Savienību 12. gadsimta vidū dibināja vācu tirgotāji. Viņi to darīja, lai aizstāvētu savu mantu un intereses tirgojoties Ziemeļeiropas reģionā. Ja pirmssākumos tā bija bruņota tirgoņu apvienība, kas no Lībekas un Hamburgas devās tirgoties uz bīstamajām Ziemeļjūras un Baltijas jūras zemēm, tad jau 13. gadsimtā Hanzas savienība bija izveidojusies par nopietnu politisku spēku, kam piederēja tirdzniecības monopoli un kas dibināja veselas pilsētas, lai tādā veidā uzturētu patstāvīgus tirdzniecības sakarus.

Informācija.

Limbaži ir 100 kilometru attālumā no Rīgas.
Ieejas maksa Limbažu muzejā Ls 0,60, Ugunsdzēsēju depo Ls 0,20
Limbaži internetā:
www.limbazi.lv
draugiem.lv/limbazumuzejs

Raksts tapis sadarbībā ar Limbažu pašvaldību 2012. gadā

Lasīt tālāk

Jaunmoku Dorotejas stāsts

Romantiskākā pils, kas celta Rīgas goda pilsonim

Pirmo reizi Jaunmokās es biju desmit gadu vecumā. Tolaik te izskatījās savādāk. Tēvs man rādīja sārtajiem ķieģeļiem būvēto pili un kaut ko stāstīja. Es neatceros, par ko bija stāsts, bet pats Jaunmoku nosaukums raugoties uz pils gotiskajām velvēm lika prātot, vai tiešām te senlaikos ir mocīti cilvēki. Tajos laikos stāsti par svešzemju baroniem, kas mocījuši latviešu zemniekus bija skolu obligātajā mācību programmā jaunākajām klasēm.

Inženiera pils

Patiesībā stāsts par Jaunmoku pili ir pavisam savādāks. Pils ansamblis ir celts 1901. gadā Jaunmoku muižas vietā un komplekss daudz jaunāks nekā tas izskatās. Turklāt, atšķirībā no bērnības, kad viss te likās drūms un pamests, šobrīd šī vieta rada vislabākās sajūtas – viss ir krāšņs, skaists un atjaunots. Parkā dzied putni, dīķī šalc strūklaka, bet autostāvvietā pulcējas kāzinieki. Tomēr par pozitīvo auru ir acīmredzot jāpateicas arī pils pirmajam īpašniekam. Cilvēks, kura uzdevumā Jaunmoku pils komplekss būvēts ir Rīgas goda pilsonis un ilggadējais pilsētas mērs Džordžs Armisteds. Tas ir tas bārdainais pats vīrs, kura piemineklis, bronzā atliets, kopā ar dāmu un sunīti stāv šobrīd Operas svērā un skatās uz Vecrīgas pusi.
Džordžs Armisteds radīja Rīgu tādu, kādu mēs to redzam un mīlam šodien. Pēc izglītības inženieris, viņš pilsētas mēra krēslā pavadīja divpadsmit gados, Dž. Armisteda vadībā tapa pirmās elektriskā tramvaja līnijas un zooloģiskais dārzs, Nacionālais teātris un sūkņu stacija Baltezerā, kas pilsētu apgādāja ar dzeramo ūdeni. Viņa izstrādātie pilsētas būvnoteikumi bija spēkā vairākus gadu desmitus un tieši Dž. Armisteda laikā tapa lielākā daļa pilsētas vēsturiskā centra, Vidzemes tirgus paviljoni un pirmā elektrostacija Andrejsalā, pilsētas 1. slimnīca un neskaitāmas skolas.
Jaunmoku pilī gan Džordžs Armisteds saimnieko neilgi, pēc tēva nāves viņš pārņem dzimtai piederošo Rindzeles muižu, bet Jaunmoku pili pārdod. Kopš tā laika īpašnieki mainās kā cimdi, miera laikos te ir gan bērnu rehabilitācijas centri, gan klubi, gan dzīvokļi, bet kara laikos saimnieko dažādas armijas. Līdz beidzot 1974. gadā pussagruvusī pils nonāk Mežsaimniecības ministrijas ziņā un sākas lēns atjaunošanas process. Šobrīd komplekss arodās AS Latvijas Valsts Meži īpašumā un beidzot var droši teikt, ka tā atkal redzama pilnā krāšņumā.

Krāsns kā fotoalbums

Šī pils ir labākais pierādījums tam, ka izsmalcināts jūgendstils ir sastopams ne tikai Rīgā. Turklāt apvienojumā ar apkārtējo būvju, dīķa un parka ansambli, neogotisma un jūgendstila simbioze, kas rotaļājas  detalizētajās jumta izbūvēs, šķautņaunajos erkeros un romantisma pilnajā tornītī, mūs ieved pasaku valstībā, kurā cilindros tērpti džentlmeņi, lakādas jātniekzābakiem čīkstot dodas pie savām freilenēm lapenē iedzert tasīti tējas un pārspriest franču dzejas jaunākās tendences. Ne velti Jaunmoku pils ir absolūts bestsellers kāzu rīkotājiem, nedēļas nogales precēties kārajiem ģimenes ligzdiņu vijējiem ir aizrunātas krietnu laiku uz priekšu. Tomēr, ja jums uzspīdēs mazliet veiksmes, varēsiet pārlaist nakti kādā no piecām viesiem pieejamajām istabām, kas katra iekārtota autentiski un ar savu īpašo garšu. Tomēr ja viss ir aizsists, nenokariet degunu - blakus pilij esošajā muižas ēkā arī ir viesnīca, kurā pieejami pat divstāvīgi numuriņi, un kur kopumā var apmesties pat 100 viesi. Tā kā vietas pietiks.
Savukārt tie, kam labāk patīk nakšņot mājās var izbaudīt pilī esošās fantastiskās podiņu krāsnis, kas nesen kā atjaunotas – viskrāšņākā no tām rotāta ar flīzēm, uz kurām uzgleznotas senu atklātnīšu ainavas.

Baltā lēdija Doroteja

Lai gan Jaunmoku pils nevar lepoties ar simtiem gadu senu vēsturi, šeit mājo leģendām apvītā Baltā dāma, kas atšķirībā no Holivudas filmu spokiem esot labsirdīga iemītniece un tie viesi, kas viņu sajutuši vai redzējuši stāsta, ka no Jaunmoku jumprava izstaro savādu siltumu.
Leģendas saknes atklājuši pils kādreizējie īpašnieki Urgen-Šternbergi, kas pēc Jaunmoku apmeklējuma atsūtījuši vēstuli ar stāstu par Doroteju – meiteni, kas pilī strādājusi par auklīti. Doroteja jeb Doriņa pirmā pasaules kara laikā samīlējusies virsniekā – pilī bija apmeties vācu karaspēks. Tomēr izplaukušo mīlas pumpuru norāvis karš – zaldāts devies uz fronti, bet izmisusī Doriņa, kas tai laikā jau bijusi mātes cerībās, izmisumā metusies pils dīķī.

Sērainais purvs pie Kandavas

Braucot tālāk uz rietumiem un nogriežoties uz Kandavu sākas Abavas senlejas dabas parks. Senleja veidojusies ledus laikmetā, kad šļūdoņiem kūstot ūdens pa to plūdis uz jūru. Ielejas reljefs ļauj to romantiski saukt par Kurzemes Šveici. Te meklējama slavenā Abavas Rumba un Māras kambari, tomēr mazāk zināma, tai pat laikā interesanta ir arī Čužu purva dabas taka, kas atrodas blakus Kandavai, Abavas Dienvidu krastā. Taka ir aptuveni 3 kilometrus gara un met loku gar sēravotiem un Abavas brūnajiem līkumiem, kā arī ved cauri purvam, kas ir vienīgā vieta Latvijā kur dabā sastopama ļoti reta puķīte - Krūma Čuža. Pateicoties sēravotiem šeit kādreiz pat atradusies dziednīca. Īpaši smaržojošais sēravotu ūdens rodas kaļķainajiem zemes dzīļu ūdeņiem sajaucoties ar purva ūdeni. Šāda ūdens un dūņu procedūras labvēlīgi ietekmē visas orgānu sistēmas. Piemēram, sirds un asinsvadu sistēmu, gremošanas sistēmu, nervu sistēmu, kustību un balsta aparāta sistēmu.
Dabas takā apskatāma arī bijusī saldūdens kaļķiežu ieguves vieta. Šeit kādreiz ieguva kaļķiezi, ko izmantoja augsnes mēslošanas nolūkos, bet blīvākie kaļķieži ir pazīstami arī kā šūnakmens – tas ir izmantots kā apdares materiāls Brīvības piemineklī un Brāļu kapu ansamblī Rīgā.

Informācija:

www.mammadaba.lv – informācija par AS Latvijas Valsts Meži atpūtas vietām
www.jaunmokupils.lv – informācija par Jaunmoku pils apskates iespējām un rezervācijām. Tālrunis 26187442

Stāsts tapis pēc AS Latvijas Valsts Meži pasūtījuma 2012. gadā

Lasīt tālāk