Gaismas ātruma pulkstenis

Pasaules dārgākie pulksteņi tiek radīti Šveicē. To mehānismu tapšanā tiek izmatoti dārgakmeņi, bet mehānismi to cēlmetālu korpusos tiek ievietoti pieredzējušo pulksteņmeistaru rokām. 
Elektronikas un Datorzinātņu institūtā Dzērbenes ielā ražo mazliet savādākus pulksteņus. Tie varbūt nav tik dārgi kā Šveicē ražotie, toties ir miljoniem reižu precīzāki un paredzēti visai specifiskām, ar kosmosa tehnoloģijām saistītām vajadzībām.

Dr.sc.comp. Jevenijs Buls un Eventech direktors Ģirts Ozoliņš pie Elektronikas un Datorzinātņu institūtā ražotā taimera «Event timer A033-ET» 

«Tā primitīvi runājot, pa zemes mākslīgo pavadoni tiek izšauts lāzera stars, tas tiek atstarots atpakaļ un uztverts mērīšanas stacijā. Pēc laika sprīža, cik lāzera staram bija nepieciešams, lai nonāktu līdz kosmosa aparātam un atpakaļ, ir iespējams noteikt pavadoņa attālumu līdz zemei. Lai šo laiku precīzi noteiktu, ir nepieciešams ļoti ātrs un precīzs hronometrs» stāsta viens no iekārtas «Event timer A033-ET» radītājiem, Elektronikas un Datorzinātņu institūta vadošais pētnieks Dr.sc.comp. Jevgenijs Buls. «Īsākais laika periods, ko šī iekāra spēj nomērīt ir 5 pikosekundes, bet jaunā modeļa precizitāte ir pat 3 pikosekundes,» skaidro zinātnieks. Pikosekunde ir sekundes miljardā daļa. Šis mirklis ir tik īss ka vienā pikosekundē gaismas stars pieveic tikai 0.3 milimetrus. «Mēs šīs iekārtas sākām izstrādāt pirms trīsdesmit gadiem, astoņdesmitajos,» skaidro J. Buls. Projektā piedalās arī Dr.sc.comp. Vladimirs Bespaļko un inženieris pētnieks Vadims Vedins: «Sākotnēji mēģinājām iekārtas tirgot paši. Taimerus pirka, tomēr ņemot vērā to, ka esam zinātnieki, nevis grāmatveži, ar visa procesa efektivitāti kā bija, tā bija. Pamatā iekārtas pirka zinātāji – citi zinātniskie institūti vai kāds, kas bija par šo iekārtu nejauši dzirdējis, un kam bija līdzīgas vajadzības.»

Sākums reaktorā

Viss mainījās, kad zinātnieku izgudrojuma prezentāciju ieraudzīja tagadējais uzņēmuma Eventech direktors Ģirts Ozoliņš:  «Tas notika Komercializācijas reaktora pasākumā. Komercializācijas reaktors ir kaut kas līdzīgs biznesa inkubatoram, kur zinātnieki var satikt uzņēmējus, dalīties idejās un mēģināt ieviest dzīvē inovatīvus risinājumus. Mans pirmais biznesa mēģinājums toreiz bija izgāzies – kopā ar armēņu zinātniekiem gribējām ražot rūsas pārveidotājus, bet partneru vadošais pētnieks diemžēl nomira un ar to arī projekts beidzās. Tad arī sākām veidot sadarbību ar Elektronikas un Datorzinātņu institūtu, nodibinājām kopuzņēmumu – pētnieki šajā projektā ir līdzīpašnieki. Mans uzdevums ir attīstīt šo iekārtu tirdzniecību un nodarboties administratīvajām lietām.»
Uzņēmuma Eventech birojs atrodas turpat institūta laboratorijā. Ugunsdrošās durvis un apkārtējos kabinetos esošo tehnoloģisko iekārtu dūkoņa kontrastē ar biroja telpas klasisko iekārtojumu. Kopā ar Ģirtu Ozoliņu uz tikšanos atnākusi arī viņa kolēģe Katrina Belaševa. Katrīna uzņēmumā nodarbojas ar administratīvo menedžmentu un sniedz atbalstu firmas zinātniskajai komandai dalībā dažādos starptautiskajos projektos.

Foto: Dienas Bizness

Iesaka NASA

«Šobrīd galvenais izaicinājums ir atrast mūsu iekārtām jaunus pielietojumus. Ja runājam par kosmosa tehnoloģijām un zemes mākslīgo pavadoņu atrašanās vietas noteikšanu, tad te mēs esam labās pozīcijās. Mūsu iekārtas ir lētākas par konkurentu ražojumiem, tai pat laikā neatpaliek un reizēm pārspēj precizitātē. Mūsu iekārtas iesaka izmantot NASA, kā izdevīgāko no variantiem. Mūsu taimeris maksā ap 12 000 eiro, konkurentu cenas ir ap 50 000,» stāsta Ģirts Ozoliņš. Kā viens no izpētes virzieniem ir taimeru izmantošana lāzera 3D skenēšanas iekārtās: «Apvienojumā ar Lidar tehnoloģijām, ir iespēja radīt iekārtu, kas ātri un ļoti precīzi spēj izveidot, piemēram, lielas ēkas 3D attēlu. Vai arī, uzstādot skeneri lidmašīnā iegūt precīzu trīsdimensiju topogrāfisko karti, ar iespēju noteikt ne tikai reljefu, bet arī, piemēram koku sugu un vecumu. Princips ir tāds pats, tiek raidīts lāzera pulss un atkarībā no stara atstarošanās ātruma izmērīts attālums līdz objektam.»

30 gadu darba rezultāts

Uzņēmējs stāsta, ka grūtākais sākot sadarbību ar institūti bijis birokrātiskais slogs: «Neviens iepriekš neko tādu nebija darījis, līdz ar to pagāja pāris mēneši, kamēr vienojāmies par licencēšanas modeli. Uzņēmumu nodibinājām 2011. gadā un tagad decembrī mums būs jau trīs gadi. Mūsu galvenais mērķis šos gadus bija atrast iekārtai jaunus pielietojumus un ar to arī sekmīgi tiekam galā. Esam atraduši partnerus Kanādā, kas izmanto mūsu izstrādes savās aeroskenēšanas iekārtās. Attīstot šo virzienu, esam nodibinājuši meitas uzņēmumu, līdz ar to, mums šeit veidojās pat tāds kā neliels holdings. Mūsu produkts ir diezgan specifisks, un šī zemes mākslīgo pavadoņu pozicionēšanas niša ir ļoti šaura. Savukārt 3D skenēšanas tirgus ir nesalīdzināmi plašāks un te paveras plašas iespējas pārdot mūsu tehnoloģiskos risinājumus lielam industriālo klientu lokam.»
Jautāts, kāds ir Eventech ražoto iekārtu veiksmes noslēpums, Ģirts Ozoliņš atbild, ka visa pamatā ir gadiem ilgs pētnieciskais darbs: «Mūsu zinātnieku komanda pie šo iekārtu izstrādes ir strādājusi trīsdesmit gadus. Un te ir gan pārdomāta elektroniskā shēma, gan arī izcili loģiskie algoritmi. Viss, kas šīm iekārtām pietrūka – mūsdienīgi pārdošanas risinājumi un plašāks tehnoloģiskais pielietojums.»

Eventech

Mājaslapa: www.eventechsite.com

Dibināts: 2011. gadā.

Uzņēmumā šobrīd strādā trīs darbinieki, kā arī tas sadarbojas ar četriem ārštata zinātniskajiem līdzstrādniekiem. Firmas mērķis ir pārdot Elektronikas un Datorzinātņu institūtā tapušās laika mērīšanas iekārtas, kā arī attīstīt šo tehnoloģiju pielietojuma iespējas. 

Elektronikas un Datorzinātņu institūts

Mājaslapa: www.edi.lv

Dibināts: 1960. gadā.

EDI ir neatkarīgs valsts zinātniskais institūts, kas veic fundamentālus un lietišķus pētījumus datorzinātnes, informāciju, komunikāciju un elektronisko tehnoloģiju un aparātbūves jomās. Institūta stratēģiskais mērķis ir veicināt uz zināšanām balstītas ekonomikas attīstību Latvijā. EDI savā darbībā cenšas kļūt par Eiropā atzītu pētniecības centru elektronikas, datorzinātņu, informācijas tehnoloģiju un ar tām saistīto inženierzinātņu jomās, kura galvenie pētniecības virzieni ir saistīti ar integrētu signālu un datu iegūšanas, apstrādes un pārraides sistēmu (metodes, aparatūra un programmatūra) radīšanu.

Izglītības iestāžu un uzņēmēju sadarbības projekts «University and Business Co-operation Through Success Stories» notiek piecās valstīs. Projekta ietvaros mēs pastāstīsim par veiksmīgiem sadarbības piemēriem starp uzņēmējiem un augstskolām, kas vainagojušies ar jauniem produktiem vai iniciatīvām.

Projektu realizē Latvijā bāzēta nevalstiskā organizācija «Knowledge Triangle Network», Latvijas Universitāte, Stavangeras Universitāte Norvēģijā, Turku Universitāte Somijā, Viļņas Universitāte un SMK University of Applied Social Sciences Lietuvā, kā arī Latvijas Darba devēju konfederācija ar  Nordoplus Horizontal, DPA Augsto tehnoloģiju centra SQUALIO un Dynamic University atbalstu. 

Dienas Bizness, 2014. gads

Lasīt tālāk

Brauciens uz Latgales sirdi.

Zaļā Rēzekne, kas celta uz septiņiem pakalniem.

Rēzeknei un Romai ir šis tas kopīgs. Abas sākas ar burtu R un abas ir uzbūvētas uz septiņiem pakalniem. Vēl uz abām var aizbraukt ar vilcienu.
Uz Romu gan brauciens pa dzelzceļu ir stipri teorētisks - jāpārsēžas Daugavpilī, Viļņā, Varšavā, Berlīnē un vēl sazin cik vietās, ceļā pavadot ne vienu vien dienu. Toties uz Rēzekni vilciens iet divas reizes dienā, un ātruma, kā arī izmaksu ziņā atstājot kaunā gan personisko transportu, gan arī autobusu. Galu galā, kad vēl jums ir bijusi iespēja netraucēti 3 trīs ar pusi stundas palasīt kādu grāmatu vai klēpjdatora ekrānā pēc kārtas noskatīties 10 Simpsonu sērijas. Krēsli ir ērtāki kā autobusā, žēl vienīgi, ka nav ligzdas elektronisko ietaišu lādēšanai.

Zaļā pilsēta

No stacijas līdz pilsētas centram var nokļūt vai nu ar kājām, vai pilsētas autobusu, kura pienākšana ir saistīta ar vilcienu sarakstu. Biļete maksā 35 santīmus, bet uz centru brauc 5. autobuss. Te gan uzreiz jāsaka, ka autobusu kustības shēma un saraksts, lai arī pieturā pie sienas pielīmēts, īsti līdz galam saprotams nav. Maršruti ir aptuveni 20 un pilsēta nav nekāda mazā. Tai pat laikā - ja esat vilcienā iekrāvuši velosipēdu, viss ir kārtībā. Tikko izremontētajai galvenajai ielai – Atbrīvošanas alejai abās pusēs izbūvēts sārts veloceliņš. Šī iela ved cauri cenram un pilsētas veco daļu. Otrā pasaules kara laikā Rēzekne kā svarīgs dzelzceļa mezgls tika faktiski pilnībā nopostīta, līdz ar to vecā apbūve sastopama vien dažviet – tālāk no Stacijas, kas bija galvenais uzlidojumu mērķis. Vecā Rēzekne baudāma Latgales ielas rajonā ap iztālēm redzamo sārto Vissvētākās Jēzus sirds katoļu katedrāli. Savukārt blakus piemineklim «Vienoti Latvijai» jeb «Latgales Mārai» atrodas sapostā Rēzeknes pareizticīgo baznīca un baltā Sāpju dievmātes katoļu baznīca.
«Latgales Māra» ir radīta par godu Latgales atbrīvošanai no lieliniekiem. Piemineklis ir divas reizes iznīcināts 1940. un 1950. gados, un no jauna par tautas saziedoto naudu uzstādīts tikai 1992. gadā. Netālu no pieminekļa aiz krāšņām durvīm aplūkojams arī Latgales kultūrvēstures muzejs.

Karandaša noslēpums

Kara postījumu dēļ pilsētā dominē pilns pagājušā gadsimta pēckara perioda arhitektūra. Tomēr arī šeit ir zināms ieguvums - pilsēta ir ļoti zaļa un apstādījumiem bagāta. Padomju gados tika attīstīti arī plaši rūpniecības kompleksi, tomēr tie atrodas ārpus pilsētas centra. Jauns centrs veidojas ap mākslas un jaunrades kompleksu, kas tautā iegājies ar nosaukumu «Karandašs.» Vārda izclsme meklējama projekta autoru – arhitektu biroja SAALS izvēlētajā nosaukumā Caran D'Ache. Ar šādu pseidonīmu slavens kļuva Maskavā dzimušais 19. gadsimta franču karikatūrists Emanuēls Puarē, savukārt kāds liels viņa mākslas cienītājs, Šveicietis Arnolds Šveicars pagājušajā gadsimtā nodibināja zīmuļu fabriku ar šādu nosaukumu. Iespējams, ka tieši ar šīs markas zīmuli tapuši arī būvējamā Austrumlatvijas radošo pakalpojumu centra pirmās skices, pie reizes dodot arī kompleksam nosaukumu, kas organiski ir iekļāvies Rēzeknes multikulturālajā vidē.
Pretī šķautņainajiem, apzaļumotajiem «Karandaša» jumtiem slejas senais Rēzeknes pilskalns ar Ordeņa pils drupām. Pils bijusi divstāvīga, ne pārāk liela, ar trim tornīšiem trešā stāva augstumā. Hronikas vēstī, ka 15. gadsimtā to apdzīvojuši «trīs bruņinieki, 10 bruņoti karavīri un 12 kaujas zirgi.» Pēc tam, kad 18. gadsimta sākumā Zviedri pili noposta, vietējiem iedzīvotājiem tiek ļauts pilskalnā laukakmeņus izmantot savu māju celtniecībā. Raugoties uz apkārtnes ēku sienām redzams, ka iedzīvotāji šo valdības dāsnumu ir ļoti labprāt arī izmantojuši.

Alberta ķīlniece un Jersikas valdnieka znots

Paraugoties tālākā vēsturē, Rēzeknes nosaukums visticamāk cēlies no Rēzeknes upes, kas 13. gadsimta dokumentos minēta kā Rositten. Laikā, kad Rēzeknes novads ietilpa Jersikas ķēniņvalstī, pilskalnā atradās latgaļu pils, kurā mājoja amatnieki, tirgotāji un karadraudze. Pēc kara ar vācu krustnešiem, Jersikas valdnieks Visvaldis 1209. gadā piespiedu kārtā kļūst par bīskapa Alberta vasali. Ķēniņam nav citas izejas, jo zobenbrāļi ir sagūstījuši viņa sievu. Rēzekni 1224. gadā Visvaldis izlēņo Ikšķiles bruņiniekam Konrādam, kas kā vēstī leģenda, esot bijis Visvalža znots.

Informācija

Rēzekne atrodas 242 kilometru attālumā no Rīgas. Ceļš ar automašīnu aizņems aptuveni trīs stundas.
Vilciens uz Rēzekni kursē divas reizes dienā. Ceļā jāpavada 3,5 stundas, biļetes cena aptuveni 5 lati. Rēzeknē ir divas pasažieru dzelzceļa stacijas, pasažieru vilcieni no Rīgas parasti pienāk un atiet no Rēzeknes 2 pilsētas ziemeļos.
Rēzeknē ir aptuveni 32 000 iedzīvotāju un ar kājām to no viena gala līdz otram var šķērsot aptuveni stundas laikā.

Muzeji:

Latgales kultūrvēstures muzejs Atbrīvošanas alejā 104
Vladislava Loča latgaliešu rakstniecības muzejs Krāslavas ielā 4b
Krievu rakstnieka Jurija Tiņanova muzejs tālr. 64633660
Vairāk informācijas par pilsētu
www.rezekne.lv

Pilsēta

Rēzekne ir saukusies gan Rēzne (latgaļu val.), gan Rositten (vācu val.), gan Režica (krievu un poļu val.)
Rēzeknē ir vairākas apkaimes: Jupatovka uz ziemeļaustrumiem no centra, Vipinga dienvidos kā arī Kovšu ezers netālu no centra un Ziemeļu rajons.

Rēzeknes apkārtne.

Braucot uz Rēzekni noteikti jāapciemo arī latgaliešu valstsvīra Franča Trasūna muzejs, kas atrodas Sakstagalā, 10km. pirms Rēzeknes, Kantinīku pilskalns pie Liužas kā arī Komuļteņu un Subinaites dižakmeņi blakus Uļjanovai.

Lasīt tālāk

Dobeles meteorītu meklējot

Krāšņs brauciens pa teiksmām apvīto Dobeles novadu

Padzirdējis, ka braucu uz Dobeli kolēģis viszinoši pavēstīja, ka šī pilsēta visā Eiropā ir slavena ar savu 4,5 kilometrus lielo meteorīta krāteri. Šī ir vienīgā vieta Latvijā, kur nokritis īsts, liels meteorīts. Ja, protams, neskaita to bedri, ko puikas pirms pāris gadiem pa nakti izraka tīrumā pie Salacgrīvas. Precīzākas Dobeles meteorīta koordinātas kolēģis pateikt nevarēja, gan jau uz vietas redzēšot - tik liels krāteris nu noteikti būs pamanāms.

Zaļā varoņu pilsēta

Dobele ir zaļa pilsēta un tā ir tīrākā patiesība, sevišķi jau nu vasarā un pavasarī. 750 gadus seno apdzīvoto vietu līdzīgi kā zobens pilsētas sarkanbaltsarkano ģerboni, sadala Bērzes upe. Tā pilsētas sirdī veido dabisku parku ar 14. gadsimta Livonijas ordeņa pilsdrupām pašā centrā. Dobeli var saukt par Latvijas kareivīgāko vietu ar senām karošanas saknēm un tradīcijām - zobenbrāļi savu pili Bērzes krastā atļāvās uzcelt tikai tad, kad seno pilsētu, to iepriekš nodedzinot, bija pametuši zemgaļi, lai neuzvarēti dotos trimdā uz Lietuvas zemēm. Šeit pāri brāzušās gan pirmā Pasaules kara un Latvijas brīvības cīņu kaujas, gan arī netālu bijusi Kurzemes katla mala. Spilgtākā brīvības mīlestības liecība ir atjaunotais Īles nacionālo partizānu bunkurs, kas atrodas Zebrenes pagastā. To 1948. gadā uzbūvēja latviešu un lietuviešu nacionālās pretošanās kustības dalībnieki. Pie reizes aizvediet kādu ziedu uz piemiņas vietu Kambaros, kur 1945. gadā asiņainās kaujās krita ap 2000 latviešu puišu.

Enerģētiskais mežs

Pa ceļam uz Īli atrodas slavenais Pokaiņu mežs, kurā atrodamie akmens krāvumi, daudzie avoti un lielie laukakmeņi liecina par senas svētvietas klātbūtni. Šobrīd Pokaiņu mežs nonācis Latvijas Valsts mežu pārraudzībā, ir iekārtotas pastaigu takas un ugunskura vietas, automašīnu variet atstāt labiekārtotā stāvlaukumā pie ieejas. Paņemiel līdzi blašķes avota ūdenim, bet akmeņus gan atstājiet vietā un neņemiet līdzi. Lai gan, runā, ka reiz pārvietoti, tie vienmēr atgriežas savās vietās. Pokaiņus pāgājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā no jauna atklāja Latvijas senatnes pētnieks Ivars Vīks. Viņš ir vairāku Latvijas brīnumiem veltītu grāmatu autors un pateicoties tieši I. Vīkam mēs šodien varam pastaigāties pa šo mistikas nostāstu apvīto mežu. Runā, ka daži no akmeņiem šeit senatnē atnesti pat no Romas, bet dzelzs priekškara laikos Amerikāņi uzskatījuši, ka Pokaiņos paslēps kāds Padomju superierocis, kura starojums jūtams pat kosmosā. Jā, par Pokaiņiem runā daudz, bet labāk vienreiz to pašam ieraudzīt, nekā simtreiz dzirdēt. Komplektā noteikti jāapmeklē vieta, kur top slavenās Rūķīšu tējas, zemnieku saimniecība, kas tās audzē atrodas Krimūnu pagastā, pāris kilometrus uz dienvidaustrumiem no Dobeles.

Ceriņi un operete

Arī Dobeles pilsdrupas ir leģendām apvīta vieta, runā ka tās sienās ir iemūrēts cilvēks. Leģenda vēstī, ka pils kungs pirmo pils sargu solījis līdz ceļiem apbērt zeltā. Kad kāds gribētājs pieteicies, viņš apbērts ar, un pēc tam iemūrēts ar visu zeltu. Kā kārtīgā pilī, arī šeit esot slepena pazemes eja uz netālo baznīcu.
Dobeli dēvē arī par ceriņu lielpilsētu. Šis nosaukums radies pateicoties selekcionāram Pēterim Pūrītim, kura radītais 4 hektārus plašais ceriņu dārzs ir viens no lielākajiem Eiropā. Tas atrodas Dobeles dienvidu daļā, un kopā ar Latvijas Valsts Augļkopības institūta augļu dārziem aizņem 45 hektārus, bet 3. jūnijā 14.00 šeit notiks tradicionālais ikgadējais Opermūzikas koncerts.

Ielūgums uz svētkiem

Īstais brīdis, lai dotos uz Dobeli ir pirmās jūnija dienas, kad tiek svinēti Dobeles novada svētki. Ar devīzi Iekrāsojam vasaru, svētku piektdienā Dobeles tirgus laukumā notiks brīvdabas balle ar novada jauniešu muzikālajiem priekšnesumiem, koncertu un dejām. Savukārt 2. jūnijā pilsētā norisināsies amatnieku tirgus, ko krāšņos līnijdejotāju paraugdemosntrējumi un slavenā šefpavāra Elmāra Taņņa rabarberu šovs, kas sola vainagoties ar izcilu rabarberu klimpu zupu. Rabarbers ir arī svētku gājiena galvenais aizbildnis, gājiens sāksies Krasta ielas tirdziņā pulksten 12.30. Svinības tirgus laukumā turpināsies visu dienu un noslēgsies ar deju svētkiem Ķestermeža estrādē, kuros piedalīsies deju kolektīvi kā no apkārtējiem novadiem, tā arī no Rīgas un Igaunijas. Sestdienas vakarā Tirgus laukumu pieskandinās svētku noslēguma koncerts, kur uzstāsies Intars Busulis, Karina Tatarinova un Amber, kā arī grupas Ladys Sweet, Auļi  un deju studija Benefice.
Paralēli izklaidēm  visas sestdienas garumā notiks sporta pasākumi, kuros piedalīties aicināts ikviens - būs gan foto orientēšanās sacensības, gan arī nakts skrējiens. Pilna svētku programma atrodama Dobeles pilsētas mājalapā www.dobele.lv

Nenotveramais kosmosa viesis

Savukārt ar meteorītu Dobelē tā ir kā ir. Nākas atzīties, mēs viņu tā arī neatradām. Izrādās, ka kosmosa viesis vietā, kur tagad atrodas Dobele, ir nogāzies pirms aptuveni 290 miljoniem gadu. Tā kā pa šo laiku ir gadījušies pāris ledus laikmeti un vēl šis tas mainījies, 4,5 kilometrus lielais krāteris atrodas zem aptuveni 25 metrus biezas smilšu kārtas. Aptuvenais krātera epicentrs atrodas uz dienvidiem no Dobeles, vietā, kur Bērzē ietek Sesava. Bet arī šī vieta ir tikai aptuvena, jo krātera esamība noteikta ar urbumu palīdzību pētot izmaiņas iežos. Par episko sadursmi jau sen vairs nekas neliecina, arī šis zinātniski pierādītais fakts, gluži tāpat kā seno zemgaļu karagājieni, Pokaiņu mistērijas un ordeņa pils pagrabi piešķir Dobelei Monas Līzas noslēpumaino smaidu.

Informācija

Dobeles pilsētas mājas lapa
www.dobele.lv
Dobeles pilsētas un novada ievērojamo vietu ceļvedis
ej.uz/dobelesnovadu
Informācija par Pokaiņu mežu
www.mammadaba.lv
Zemnieku saimniecība Rūķīšu tēja
Tālrunis: 29263846
Dobeles novada svētku programma:
ej.uz/dobelessvetkiem

Lasīt tālāk

Parkiem un ūdeņiem bagātā Ķekava.

Ķekavas novads sākas tur, kur beidzas Rīga - pārsimt metrus no Dienvidu tilta un stiepjas līdz pat Ķegumam dienvidaustrumos un Ozolniekiem Dienvidrietumos. Tajā ir apvienoti Ķekavas un Daugmales pagasti, kā arī Baložu pilsēta. Ķekavas novads ir viens no iedzīvotāju skaita ziņā lielākajiem Latvijas novadiem un tajā ir vairākas krāšņas apdzīvotas vietas ar lieliskām atpūtas iespējām.

Pazemes kanāls uz Daugavu

Novada centrs ir Ķekava. Šeit satiekas pilsētas kņada un lauku miers. Ķekava nav pierīgas guļamrajons - pateicoties attīstītajai rūpniecībai un lauksaimniecībai, uz galvaspilsētu strādāt brauc tikai daļa novada iedzīvotāju. Ķekavas centrs, ko caurvij upīte, ir zaļš, labiekārtots un gājēju celiņiem bagāts. Faktiski visa Ķekavas upītes apkārtne ir liels parks. Tas sākas pie populārās ūdensņemšanas vietas – avotiņa, kas atrodas šosejas malā un beidzot ar Ķekaviņas aizsprostu, ko vietējie sauc vienkārši par dambīti, ir viens liels vienots parks ar tiltiņiem, bērnu rotaļu laukumiem un pastaigu takām. Starp citu, «dambītis» ir viena no tehnoloģiski sarežģītākajām peldvietām Latvijā. Ūdens šeit atceļo pa apakšzemes caurulēm no Rīgas hidroelektrostacijas, kas atrodas 4 kilometru attālumā. Daugavas - Misas kanālu sistēmu izbūvēja pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, deviņdesmitajos gados tā tika pamesta. Šobrīd ūdens plūsma no Daugavas ir atjaunota, kā rezultātā pie «dambīša» ir izveidota labiekārtota peldvieta, ko, neraugoties uz pavēso ūdeni, vietējie iedzīvotāji ļoti labprāt izmanto.

Makšķernieku paradīze

Jāatzīst, ka lielākā daļa aptaujāto novada viesu uz šejieni brauc makšķerēt. Sausā Daugava ir zivju pilna un Dārznieku ielā, kas no likvidētās konservu rūpnīcas piebraucamā ceļa lēnām pārtop ļaužu pilnā promenādē, vakaros rindojas makšķernieku automašīnas. Zivis šeit tiek tramdītas gan no krasta, gan gumijas laiviņām un makšķernieki par lomu neesamību nesūdzas. Ķekavas novada pašvaldības Kultūras aģentūras pārstāve stāsta, ka Sausā Daugava ir tīra un tajā pat var peldēties: «Tas ir iespējams pateicoties pirms pāris gadiem rekonstruētajai kanalizācijas sistēmai – privātmāju notekūdeņi vairs Daugavā nenonāk.»

Napoleona lode baznīcas sienā

Vēl kāds Ķekavas stāsts saistās ar Napoleona karagājienu, kurš tika apturēts tieši Ķekavā - Odukalnā. Šo kalnu var atpazīt pēc kubisma manierē celtā ūdenstorņa kalna galā un tas meklējams šosejas A7 austrumu pusē, uzreiz aiz Kalnakroga.  kurā tagad ierīkots lauku restorāns. Leģenda vēstī, ka tieši šai apkārtnē Rīgas ieņemšanai gatavojušies Napoleona sabiedroto prūšu vienības, bet pats Francijas imperators, pēc karaspēka inspekcijas Odukalna virsotnē pie labi klāta galda ieturējis pusdienas. Vēlāk šai vietā, par godu uzvarai pār Napoleona armiju uzcelts aptuveni desmit metrus augsts akmens tornis, kas līdz mūsdienām diemžēl nav saglabājies. Toties 18. gadsimtā celtās Ķekavas Sv. Annas luterāņu baznīcas karalaikos iegūtā trofeja ir aplūkojama vēl šodien. Tās austrumu sienā redzama Napoleona armijas lielgabala lode. Par to, kā lode tur nonākusi, domas dalās - romantiķi uzskata, ka tā tur ir iešauta, savukārt pragmatiskāk noskaņotie ir pārliecināti, ka lode iemūrēta par godu Napoleona padzīšanai.
Ķekavas un Daugmales apkārtnes meži slēpj sevī abu pasaules karu liecības. Tie ir ierakumu pilni un te pretim Daugmalei atrodams gan memoriāls Nāves salā kritušajiem strēlniekiem gan arī daudzas kareivju atdusas vietas no pirmā un otrā pasaules kara kaujām.

Svētki pilskalnā

Ķekavas jaunākais lepnums ir renovētais Tautas nams, kurā zem viena jumta mājo tūrisma informācijas centrs, novadpētniecības muzejs un izstāžu zāle. Savukārt netālu esošās Daugmales lielākais prieks ir jaunais baseins, kas ierīkots Daugmales pamatskolā un ir pieejams ikvienam. Pa ceļam uz Daugmali ir vērts apmeklēt arī Klaņģu kalnu un Daugmales pilskalnu, abas ir vienas no senākajām apdzīvotajām vietām Latvijas teritorijā, nozīmīgas ostas un tirdzniecības vietas. Ja Klaņģu kalnā jau vairākus gadus nekas nenotiek, tad Daugmales pilskalns šajā nedēļas nogalē tērpsies svētku rotās un uzņems Daugmales svētku viesus un dalībniekus.

Zanzibāras savanna

Tomēr galvenā vērtība, ko piedāvā Ķekavas novads ir svaigs gaiss un atpūta pie ūdeņiem. Peldvietas ir gan Daugmalē, gan pašā Ķekavā, tāpat ir iespēja doties īsā laivu braucienā no Dambīša lejup pa Ķekavas upi uz Sauso Daugavu, kurā dzīvo gulbji, vai vienkārši baudīt pikniku parkā vai upes krastā. Kempings Zanzibāra, kas atrodas Ķekavas upītes un Misas kanāla satekā piedāvā uzspēlēt skvošu vai kroketu, savukārt mazais zoodārzs Mežavairogi ir ne tikai vieta, kur aplūkot no Līgatnes atvestos lāču puikas, bet arī lieliska iespēja dāvāt otru iespēju kādam sunim vai kaķītim, kas mitinās šeit ierīkotajā dzīvnieku patversmē.
Savukārt ekstrēmās atpūtas cienītāji var izvizināties ar kvadracikliem *ATV house* trasē vai doties šķelt Rīgas HES ūdenskrātuves viļņus ar ūdenssporta centrā *Kambīze* nomātu vējadēli.

Nokļūšana:

Ķekava atrodas 20 kilometru attālumā no Rīgas. Jāņem vērā, ka šobrīd notiek šosejas A7 remonts, iespējams, ka ātrāk un prātīgāk ir braukt caur Salaspili un pāri Rīgas HES aizsprostam.

Pusdienu vietas:

*Zebra*, Rīgas ielā, blakus Ķekavas baznīcai.
*Bambaleo*, blakus Ķekavas pašvaldības ēkai Gaismas ielā
*Kalnakrogs*, Rīgas ielā braucot cauri Ķekavai, kreisajā pusē
*Zemenes šokolādē*, Baložos, Smilšu ielā 9, www.zemenessokolade.lv
*Mario*, Bērzu ielā 14, Baložos

Informācija:

www.parkulturu.lv - Tūrisma apskates vietas un kultūras notikumi Ķekavas novadā
www.kekava.lv - Ķekavas novada pašvaldība
www.zanzibara.lv - Kempings Zanzibāra
www.hotelkekava.lv - viesnīca Park hotel Ķekava
www.mezavairogi.lv - mini zooloģiskais dārzs Mežavairogi
www.atvhouse.lv - kvadraciklu noma
www.kambize.lv - vējadēļu noma un apmācība

Lasīt tālāk

Rietumzemgales ezeru duets.

Ūdensprieki Zebrusā un Lielauces ezerā

Neraugoties uz to, ka svētdiena ir vējaina, Zebrus ezers mūs lutina ar siltu ūdeni, ko rietumvējš ir sadzinis krastā pie mūsu apmešanās vietas.

Triju pilskalnu ezers

Zebrus un blakus esošais Svētes ezers atrodas Dobeles novada rietumu pusē, blakus Liepājas šosejai pie Kaķeniekiem. Te gan jāpiebilst, ka ja Kaķeniekos kaķus ieraudzīt ir visnotaļ liela iespēja, uz zebrām Zebrusā neceriet. Toties te ir dabonami rekorda Zandarti un arī zuši! Par aizsargājamu ir atzīts 1957. gadā. Kādreiz šī ir bijusi viena ūdenstilpne, bet nu ezerus atdala Zebrus purvs, ko dēvē gan par Svētes purvu, gan par Elkus purvu, jo tam blakus atrodas Elkus pilskalns. Šeit kādreiz esot bijusi zemgaļu svētbirzs. Šis nav vienīgais pilskalns Zebrus apkārtnē - tepat blakus Latvijas valsts mežu kempingam, kurā esam apmetušies, ir Smiltnieku pilskalns, bet nedaudz tālāk - Ezerlūķu pilskalns, kam pāri ved ceļš. Ja Ezerlūķu pilskalnā ar uzbraukt ar auto, uz 108 metrus augsto Elkus kalnu ceļš jāmēro kājām - tas atrodas purvu ieskautā pussalā un ja nav vēlēšanās brist pa dūksnāju, nāksies apmest pusloku pa apkārt esošajiem mežiem. Mazliet aiz Ezerlūķu kalna atrodas Zebrus stāvrasts, kurā paslēpušies ezerā ieplūstošie avoti.

Veiksmīgākajam makšķerniekam laiva bez maksas.

LVM laivu bāze un kempings šeit izbūvēti 2001. gadā - pirms tam šai vietā bijis purvains ezera krasts. Viss sācies ar dažām kempinga mājiņām, bet nu jau šeit ir gan gleznains līcītis, kurā atrodas nomas laivu piestātne, gan arī volejbola un basketbola laukums, kur izvingrināt laivā notirpušo sēžamvietu. Ezera krasts ir lēzens, ūdens silts un peldvietas patīkami smilšainas, kas apvienojumā ar saulaino laiku un silto vēju tā vien vilina nopeldēties. Atpūtas vietas pārzinis Imants Krūmiņš gan saka, ka priekš vizināšanās ar laivu vējš ir mazliet par šerpu - ja nav līdzi savs elektromotors, airēšana būšot nogurdinoša un nekur tālu mēs no krasta netiksim. I. Krūmiņš stāsta, ka viens rīdzinieks šodien esot iebraucis zvejot: «Stāstīja, ka nedēļu esot gatavojies, līdzi paņēmis dzīvo ēsmu, laivai aizlienējis elektromotoru. Neesot gribējis braukt mājās tukšā. Redzēs, kā viņam veicies, lielākos lomus smuki ierakstu burtnīcā. Mēneša labākajam ķērienam laivas noma ir bez maksas.» Savukārt vēja dēļu braucēji šodien gan jūtas kā septītās debesīs, laiks kā radīts zēģelēšanai.

Kalnainā zemgale

Tā kā mūsu sagatavošanās un arī nolūki nav tik nopietni, pēc piknika dodamies uz Auces novadā esošo Lielauces ezeru. No Zebrus Lielauce ir rokas stiepiena attālumā un te var nonākt pa dažādiem ceļiem - gan pa Bikstu - Auces lielceļu, gan pa meža celiņiem, kas būs kā medusmaize visurgājēju īpašniekiem, jo apvidi šeit ir mežaini, kalnaini un slēpj sevī daudz dažādus mazus ezeriņus, svētavotus, kā arī Īles Nacionālo partizānu bunkuru ar piemiņas vietu. Tas atrodas braucot uz Auci no Liepājas šosejas puses, kreisajā pusē netālu no Zebrenes. Ja tomēr dodaties uz Lielauci cauri mežiem, aizbrauciet līdz Cibēnu upurakmenim, kas atrodas pie Cepures kalna, uz dienvidaustrumiem no Zebrus.

Lielauces ezerpils

Lielauces ezera laivu bāze pārsteidz ar jaunumiem – šeit tagad nakti iespējams pārlaist šūpojoties ezera viļņos, jo nule kā atklātas divas jaunas, svaigas, un pats galvenais – peldošas kempinga mājiņas. Lai līdz ezeram nonāktu, jābrauc cari Lailaucei līdz Lielauces muižas pilij, tās priekšā ezerā iestiepjas vairāk kā 200 metrus gara laipa. Laipas galā ir kempings, laivu noma un iespēja uzcept gan līdzpaņemtos gardumus, gan arī ezerā nomakšķerētās zivis. Zandartu gan te neesot toties ir līdakas un līņi, manīts arī pa kādam zutim. Ezera pārvaldnieks stāsta, ka divas jaunatklātās mājiņas nav pēdējās, noteikti to skaits pieaugs. Peldošajos namiņos ir pa četrām guļvietām, tajos smaržo pēc priedes dēļiem. Uz lieveņa koka galds ar soliem, bet apkārt ezers, kura ūdens ir viegli zilgans. Lai gan lielākā daļa šejienes viesu brauks tieši makšķerēt, Lielauces ezera apkārtne piedāvā arī daudzas citas baudas – tā ir saulainā un klusā Auces pilsēta ar Vecauces pili un tās parku, netālu esošie Ķeveles avoti, ko sauc arī par Karaļu avotiem, jo to ūdeni dzēruši zviedru karaļnama pārstāvji, Sodiņu pēdakmensbet braucot uz Dobeles pusi ir teiksmainais Pokaiņu mežs, kurā ierīkotas dabas takas un atpūtas vieta piknikam.

Nokļūšana.

Uz Zebrusu un Lielauci labāk doties ar auto. Aiz Kaķeniekiem jāgriežas pa kreisi un jāseko norādēm. Tiem, kas dodas ar autobusu jārēķinās, ka līdz ezeram no šosejas ir nepilni četri kilometri. Arī Lielauce ar sabiedrisko transportu nav tik viegli sasniedzama - līdz Aucei ir vairāk kā septiņi kilometri.

Informācija:

Laivu bāzes un kempingi pie Zebrus un Lielauces ezera:
www.mammadaba.lv
Tālruņi:
Zebrus laivu bāze: 29252368
Lielauces ezera laivu bāze: 26556771
Informācija par Dobeles novadu
www.dobele.lv
Informācija par Auces novadu
www.auce.lv

Lasīt tālāk

7 lieliskas lietas ko darīt Jūrmalā ar bērniem.

Svaigs gaiss

 Jā, cienītais rīdziniek, te ir svaigs gaiss. Viņš ir gan pludmalē, gan Dzintaru Mežaparkā, gan Jomas ielā. Jebkurā no šīm vietām gaiss būs četras reizes svaigāks nekā Vērmanes dārzā vai, pasargdies, Čaka, Barona vai Valdemāra ielas malā. Britu zinātnieki jau sen ir pierādījuši, ka Jūrmalas gaiss ir labākais, kas ar Rīgas iedzīvotāja plaušām var notikt. Plus vēl, Jūrmalā var forši izkustēties. Pastaiga gar jūru ir izkustēšanās zelta standarts. Dzintaru Mežaparkā var izbraukāties ar skrituļslidām pa īpaši ierīkoto trasīti. Vai aizsūtīt bērnus kāpelēt pa atrakcijām un mierīgi uz soliņa lasīt feisbukus. Svaigā gaisā. Veselīgi. Pēc pastaigas gar jūru.  

Līvu Akvaparks

Tas ir saldais ēdiens teicamniekiem. Lai ko ļaudis teiktu par beznosacījumu mīlestību starp vecākiem un bērniem, pēc akvaparka apmeklējuma bērni jūs mīlēs par 30% vairāk. Vienīgi rēķinaties, ka ar divu stundu biļeti priekiem būs mazuma piegarša. Savukārt visas dienas biļete būs par daudz, ja vien neesat īpaši atkarīgi no slidkalniņiem. Četru stundu apmeklējums būs pašā laikā. Pirmdienās un otrdienās akvaparks ir slēgts.

  

Citi ūdeņi

Neapšaubāmi, ir vairāki iemesli ar bērniem uz akvparku nebraukt. Sliktas atzīmes, bailes no slidkalniņiem, galu galā, varbūt tur bijāt jau pagājušā nedēļas nogalē. Ja gribās papeldēties vienkārši tāpat, sanatorijā Belorussija ir brīnumains silta minerālūdens baseins, kā ūdens tiek iegūts no 500 metrus dziļa urbuma. Savukārt viesnīcā Baltic Beach hotel ir jūras ūdens baseins. Silts. Tik silts ūdens Rīgas līcī dabiskos apstākļos nav nekad. Tā kā izbaudiet!

 

Slidas

Braucot gar Majoriem ar auto, vai vilcienu, jūs droši vien būsiet pamanījuši īpatnēju celtni, tādu kā rāmju un cauruļu konstrukciju. Visai augstu. Un noteikti esat uzdevuši sev jautājumu - nez, kas tas ir. Atklāšu noslēpumu - tā ir Majoru slidotava. Šeit var iznomāt pāri slidu un doties slīdēt pa ledu. Kā tajā Pērkona dziesmā. Labākā ziņa ir tā, ka slidotavas darbība nav atkarīga no gaisa temperatūras - šeit slidot var pat vasarā. Vienīgais ieteikums, pirms apmeklējuma piezvanīt un noskaidrot, vai jūsu iecerētajā laikā nenotiek hokeja treniņš. Jā, ja šī bilde vasaras sezonai šķiet neatbilstoša varu pačukstēt, ka gada siltajā periodā Majoru sporta laukumā notiek skrituļslidošana.

Muzeji un cita kultūra

Jūrmalā ir trīs brīnumaini muzeji, divi kinoteātri un viens parasts teātris. Patiesībā muzeju un galeriju ir nedaudz vairāk, bet trīs no muzejiem ir tādi pavisam lieli un svarīgi. Pirmkārt jau Jūrmalas pilsētas muzejs Majoros - uz šejieni var braukt baudīt gleznu un fotogrāfiju izstādes. Pat ja bērni staigās gariem ģīmjiem, jūs paši noteikti gūsiet baudījumu. Savukārt sīkie brīvdienās beidzot iemācīsies, kas ir tēlotājmāksla. Lai garo ģīmju nebūtu, varat nākt laikā, kad bērniem ir radošās nodarbības. Turklāt, pirmajā stāvā ir fantastiska kafejnīca un ar mākslu saistītu suvenīru veikals. Aspazijas māja Dubultos iepriecinās visus, kam tuvs 30to gadu stils un dzīvesveids. Nu jā, un šī vieta ir lieliska, lai bērnam paskaidrotu, kas ir labs dzejolis un kas ir Aspazija. Muzejs ir nesen renovēts un te tiešām ir interesanti. Trešais ir Jūrmalas Brīvdabas muzejs Lielupē. Vienīgais muzejs no visiem trim, kurā drīkst skriet. Vecāko klašu skolēniem interesants būs Dubultu stacijas mākslas telpas apmeklējums, kurā skolēnu brīvdienu laikā notiek laikmetīgās mākslas izstāde.

Ēdiens

Par ēdienu runājot, var gadīties, ka esat no tiem, kas uzskata, ka Rīgā ir vien divas-trīs vietas, kur var normāli, vai labi, vai veselīgi paēst. Jo viss cits ir apnicis, neveselīgs, dārgs un vienkārši fuj. Varu iepriecināt, ka Jūrmala papildinās “kur labi paēst” vietu sarakstu ar vēl vismaz piecām labām vietām. Uz Jomas ielas ir divas lieliskas kūkotavas un divi lieliski “sušiji”, kā arī vesela rinda ar burgerotavām, picērijām un citām jaunatnei tīkamām ēdamvietām. Pabraucot kādus 10 kilometrus uz rietumiem, ja paveiksies, atradīsiet Kauguru hipsterīgāko konditoreju Bez-E vai Kaugurciema folkvirtuves pērli Kūriņu.

Spa diviem

Varbūt, ka jūsu bērni ir uzvedušies slikti un neko no visa augstāk minētā nav pelnījuši. Tad atņemiet viņiem planšetes, viedtālruņus un kabatas naudu, un sūtiet tur, kur parasti šādos gadījumos - pie vecvecākiem uz laukiem. Pāraudzināšanai. Bet paši notralliniet viņu kabatas naudu budžetu baudot SPA procedūras. Piemēram iekš Kurshi Hotel & SPA vai Hotel Jūrmala SPA. Tur ir visādas masāžas sāls istabas, saunas, hamami, burbuļvannas un citi mazi prieciņi, kas saprotami tikai pieaugušajiem.

Tūrisma informācijas centrs

Jūrmalas Tūrisma informācijas centrs atrodas Majoros, pretī stacijai, un te zina labākās lietas, ko tieši šodien darīt Jūrmalā. Ejiet ciemos uz Lienes ielu 5, vai zvaniet, +371 67147900 un jums pastāstīs, kā šo brīvdienu padarīt neaizmirstamu.

Raksts tapis sadarbībā ar Jūrmalas Tūrisma informācijas centru.

Lasīt tālāk

Kalsnavas zaļais lielveikals.

Eksotisku sugu kokteilis dabas izsmalcinātākajiem gardēžiem.

Teikšu godīgi – uz Jaunkalsnavu devāmies tīri praktiski nolūku vadīti. Ir pavasaris un ir jāstāda koki, un mums viņus ir kur stādīt. Jaunkalsnava piedāvā to, ko nepiedāvā ne viens  cits – šeit ir iespējams uz vietas apskatīties, kā mazais, kokaudzētavā nopirktais stādiņš izskatīsies, kad būs izaudzis liels. Vārdu sakot – Kalsnavas arborētuma un kokaudzētavas tandēms sniedz īstu baudījumu dārzniecības gardēžiem.

Cipreses un magnolijas

Kas ir arborētums? Grūti iegaumējamais vārds apzīmē koku un krūmu kolekciju. Kalsnavas arborētuma platība ir gandrīz 144 hektāri, no kuriem 16 hektāri iekārtoti kā elegants pastaigu parks ar dīķiem, tiltiņiem, skatu torni un labirintu. Kopumā šeit sastopamas 2500 koku un krūmu dažādības. Arborētuma informācijas centra vadītāja Sarmīte Rukmane stāsta, ka pateicoties kolekcijas ģeogrāfiskajam novietojumam, šeit augošās sugas izceļas ar izcilu ziemcietību: «Tas, kas izdzīvos un nenosals šeit, izdzīvos jebkurā citā Latvijas vietā. Pētniecības nolūkos pat esam sastādījuši cipreses. Tās gan mēdz aukstajās ziemās apsalt un šobrīd veidojas kā krūmi. Pie mums sastopamas pat vairāku veidu magnolijas un pēc mēneša arī peoniju dārzs būs vienos ziedos.»

Skats no augšas

Šogad apmeklētājus sagaida jaunums – 25 metrus augsts no tērauda un koka darināts skatu tornis, tādēļ noteikti paņemiet līdzi binokli. Kāpiens, pateicoties lēzenajām trepēm ir ātrs un viegls, bet katrā torņa stāvā izvietoti soliņi. Uz tiem var piesēst un atpūsties, lai baudītu Vidzemes panorāmu, raugoties kā arborētuma stādījumi gleznainā reljefā saplūst ar apkārtnes mežiem. Koki un krūmi šeit izvietojušies kārtīgās rindās, kas no augšas sniedz īpašu mākslinieciski estētisku baudījumu. Tomēr īstais pārsteigums apmeklētājus vēl tikai sagaida – kad arborētumā ienāks ziedonis, skats no torņa būs neaizmirstams.

Peoniju svētki

Pastaigājoties pa 16 hektārus lielo parku, es saprotu, kādēļ senos laikos lielie zemes īpašnieki savos dārzos veidoja retu un eksotisku koku kolekcijas. Katrs koks un krūms ir kā atklājums. Šeit var sastapt Amūras korķozolu un Zvaigžņu magnoliju, bet jūnija sākumā Kārsavā sāksies sezonas centrālais notikums – līdz pat Jāņiem ziedēs peoniju krāšņie krūmi. Šim ziedam ik gadus tiek veltīti svētki, kas šogad plānoti 17. jūnijā. Tikai lūdzu ņemiet vērā – ziediem nav iespējams pavēlēt, tādēļ datums var arī mainīties. Sekojiet līdzi informācijai Kalsnavas arborētuma mājaslapā.

Pasaku mežs

Visvairāk pārsteidz egļu stādījumi. Šeit apskatāma Latvijā lielākā egļu kolekcija. Sajūta staigājot pa egļu rindām ir kā apciemojot pasaku mežu. Ejot pa skujām piebirušo sūnu paklāju pārņem miers un harmonija. Tas ir dīvaini, jo parasti zem eglēm nekas neaug, bet šeit – jauks un mīksts sūnu paklājs. Svaigais gaiss reibina un egļu smarža liek justies vienotam ar mežu un kokiem, kas auguši jau miljoniem gadus pirms šeit parādījāmies mēs. Atgriežoties pie praktiskās nots – ja Ziemassvētkos vēlaties rotāt eglīti savā dārzā, nevis nest to istabā, starp 127 pieejamajām egļu dažādībām noteikti atradīsiet sev tīkamāko.

Zaļais lielveikals

Pēc kārtīgas izstaigāšanās pa parku, apmaldīšanās tūju labirintā un piknika ieturēšanas brīvā dabā, var kāpt mašīnā un doties iepirkties uz netālu esošo kokaudzētavu. Tā atrodas gandrīz pašā Jaunkalsnavas centrā, un te iespējams nopirkt lielāko daļu arborētumā redzamo koku un krūmu stādu. Galvenais – staigājot pa parku pierakstīt kāroto eksemplāru latīniskos nosaukumus, un prast pamanīt brīdi, kad automašīna ir pārāk pilna un tajā vairs neko nevar ielikt. Šeit jums, protams, arī smalki pastāstīs, kā, ar ko un kur vispareizāk stādīt jauniegūtos zaļos draugus.

Nokļūšana

Jaunkalsnavā iespējams atbraukt pa trim ceļiem. Viens ved pa Vidzemes šoseju, caur Līgatni, Bērzkrogu un Madonu. Otrais ceļš ir krietni eksotiskāks – pa veco, līkumoto grants lielceļu cauri Ērgļiem, gar Gaiziņu, bet trešais ceļš ved gar Daugavu, aiz Pļaviņām nogriežoties Madonas virzienā. Izvēloties jebkuru no šiem variantiem jārēķinās ar aptuveni 150 kilometru braucienu, bet ātrākais un tuvākais būs caur Pļaviņām. Jaunalsnavā ir iespējams nokļūt arī ar vakara vilcienu no Rīgas, tomēr jārēķinās, ka, kad izkāpsiet Jaunkalsnavas stacijā, arborētums un kokaudzētava jau būs slēgta.

Ko vēl aplūkot?

Braucot no Ogres puses, Skrīveros noteikti jāaplūko dendroloģiskais parks, kas ir vairāk nekā simts gadus sens. Šeit Daugavas krastā sastapsiet vismaz 300 koku sugas. Pie reizes apciemojiet arī Kokneses dabas parku un pilsdrupas. Savukārt, ja esat nolēmuši mājup doties nākamajā dienā, nakti varat pārlaist Latvijas valsts mežu atpūtas un rekreācijas centrā Ezernieki. Centrs atrodas 25 kilometrus aiz Madonas, braucot Lubānas virzienā un piedāvā nakšņošanu gan telpās, gan brīvā dabā, labiekārtotās telšu vietās. No rīta variet eleganti pavizināties ar laivu vai arī doties vērot putnos pieredzējuša ornitologa pavadībā. Vēlmi vērot putnus labāk būtu izteikt savlaicīgi – piezvanot.

Izmaksas:

Attālums no Rīgas līdz Jaunkalsnavai: ~150 km
Lolekcijas apskate :
2.50 EUR -  pieaugušie
1.00 EUR -  skolēni, pensionāri, studenti
4.00 EUR -  ģimenes biļete (vecākiem ar bērniem līdz 17 gadiem)
0.80 EUR -  skatu tornis            
Grupām:
  8.00 EUR (līdz 25 personām), 12.00 EUR (vairāk nekā 25 personas) - gida pakalpojumi 1 stunda
  8.00 EUR (dendrologa konsultācija līdz 1 stundai)

Stādu cenas Jaunkalsnavas kokaudzētavā € 1,00 līdz € 20,00-30,00 par visai lieliem kokiem
Naktsmītne atpūtas centrā Ezernieki:
€ 2,00 par telts vietu vai no € 21 par divvietīgu istabiņu
Pusdienas kafejnīcā Ģimenes sēta Jaunkalsnavā € 3,00-5,00

Informācija:

Kalsnavas arborētums:
Tālrunis: 27841099, Darba laiks 10.00-17.00, svētdienās līdz 15.00
Jaunkalsnavas kokaudzētava:
Tālrunis: 64826532, Darba laiks 8.00-18.00, Sestdienās 9.00-14.00, Svētdienas brīvas.
Atpūtas un rekreācijas centrs Ezernieki:
Tālrunis: 26671421
Informācija internetā: www.mammadaba.lv

Raksts tapis sadarbībā ar AS Latvijas Valsts Meži un SIA Dienas Mediji

Lasīt tālāk

Diena ar velosipēdu Salaspilī.

Iespaidiem bagāts 25 kilometru brauciens pa zaļo pierīgu.

Laiks ir labs un mēs šai ceļojumā dodamies ar velosipēdiem. No Rīgas centrālās stacijas  līdz Dārziņiem braucam ar vilcienu. Caur mazdārziņu labirintiem līdz Daugavai mūs izved tālrunī iebūvētais GPS. Tur ātri sameklējam pāri Vecdaugavas attekai esošo gājēju tiltiņu. Lai cik neticami tas šķistu, aizaugusī dīķim līdzīgā atteka vēl pirms sešdesmit gadiem bija īstā Daugavas gultne. Tā tika izmainīta, uzbūvējot tālumā esošo Rīgas HES. Drīz labajā pusē upes krastu sāk ierobežot žogs, bet kreisajā pusē slejas jauns privātmāju mikrorajons. Pārbraucam pāri tiltam, kas ved gar elektrostacijas aizvariem un stikloto turbīnu zāli, un esam nonākuši Doles salā.

Zviedrijas karaļa vasaļa rezidence

Ekskursiju nolemjam sākt ar Dauvgavas muzeju un veco muižas parku. Lai nonāktu Doles muižā, kas slejas Sausās daugavas krastā, nākas šķērsot visu salu. Pati neoromantisma stilā celtā pils ir salīdzinoši jauna – pabeigta 1898. gadā fon Lēvisu of Menāru dzimtas vajadzībām. Šai senajai skotu aristokrātu dzimtai īpašumus Latvijas un Igaunijas teritorijā piešķīra zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs otrais, pateicībā par dalību karagājienos.

Pusnogrimusī sala

Muzejs šeit ierīkots pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, kad pirms Rīgas hidroelektrostacijas būvniecības nolemts izpētīt appludināmās Doles salas daļas arheoloģiju. Šeit aplūkojamas gan liecības par Daugavas plostniekiem, kas pludināja kokmateriālus no upes augšteces mežiem uz Rīgas ostām, gan arī visas Doles salas makets, kāda tā izskatījās pirms tika uzbūvēti elektrostacijas aizsprosta dambji.
Muzejā stāsta, ka senāk šeit atradušies plaši ķiršu dārzi un sulīgās ogas vasarā liellaivās vestas uz Rīgu. Pa ceļu nav varēts vest, jo tad ogas ir sakratījušās, bet pa upi līdz tirgum ir bijis viens stiepiens un ķirši pilsētniekiem tikuši pavisam svaigi.

Sausām kājām pāri Daugavai

Doles salas dabas parks ir dibināts pirms 35 gadiem un tas aizņem lielu salas daļu – tā platība ir gandrīz tūkstotš hektāru. Šeit gluži kā brīvdabas muzejā var aplūkot Daugavas zvejnieku namiņus un zušu un nēģu zvejas tačus. Zivis tepat ceptas un kūpinātas, bet pēc tam ar laivām vestas uz Rīgas tirgu pārdošanai. Šī ir laba vieta piknikam.
Salas iespaidīgākais koks ir 400 gadus senais ozols, kas aug muižas parkā, bet tepat netālu ziņkārīgie var aplūkot retu ģeoloģisku objektu – Dolesmuižas atsegumu. Arheologi Doles salā ir atraduši stores kaula fragmenta fosiliju, kas esot piederējusi aptuveni astoņus metrus garai zivij. Ja vēlaties ko līdzīgu noķert, apgādājaties ar makšķerēšanas atļaujām.
Sausajā Daugavā netālu no Daugavas muzeja uz aizsprosta pusi ir vieta, kur karstākā vasarā upi var šķērsot sausām kājām, lēkājot no akmeņa uz akmens.
Lai izstūrētu liellaivas pa šīm Daugavas krācēm, senatnē talkā nāca tā dēvētie enkurnieki. Tie bija vietējie upes dzīļu pārzinātāji no Doles salas, kas par samaksu izvadīja laivas pa viltīgākajām Daugavas vietām.

Aizsprosta promenāde

Atpakaļ uz Salaspils pilsētu dodamies pa aizsprosta uzbērumu. Promenādi klāj gluds asfalts un uz tā var nokļūt uzreiz aiz elektrostacijas, uzstumjot riteni pa lēzenām kāpnītēm. Pa kreisi lejā ir šoseja, pa labi – Rīgas HES jūra. Ja kāds šeit vēlas atklāt peldsezonu, tā nav laba ideja. Betona plātņu nogāze ļoti stāva un gluma. Var noslīkt. Pa uzbērumu braucam līdz Salaspils parkam, kas atrodas īsi pirms dambja beigām. Šeit ir atrodams piemineklis senajam Līvu valdniekam Ako.
Pēc atpūtas, minamies pa Rīgas ielu, cauri Salaspils centram, Nacionālā Botāniskā dārza virzienā. Tas atrodas pilsētas vecajā daļā. Ieeja dārzā ir blakus dzelzceļa stacijai. Ieeja maksā Ls 1,50, velosipēdus pieslēdzam pie ceļazīmes staba un dodamies iekšā.

Ziedošās tulpes un Salaspils svētki

Nacionālais botāniskais dārzs ir viens no Latvijas kultūras un zinātnes simboliem. Tas ir dibināts 1956. gadā, bet dārza tradīcijas aizsākas 19. gadsimta beigās, kad uz Salaspili pārceļas Kristiāna Vilhelma Šoha dārzkopības firma. 12. maijā šeit notiks tradicionālais stādu gadatirgus, bet šodien ejam lūkoties, kā ir uzziedējušas tulpes.
Īstais brīdis, kad apciemot Salaspili ir 25. maija nedēļas nogale. Tad Salaspils novads svin savus svētkus un pilsētā ir ieplānoti plaši izklaides un kultūras pasākumi – tirdziņi, koncerti un īsta lauku zaļumballe. Muzicēs gan vietējie ansambļi, gan pilsētas viesi – grupas Keksi un Musiqq. Svinības notiks visu nedēļas nogali un noslēgsies svētdien ar kora Lōja garīgo koncertu Salaspils katoļu baznīcā.

Metāla sirdpuksti

Mūsu pēdējais pieturas punkts ir Salaspils memoriāls Vācu okupācijas upuriem. Tas ir piemineklis šausminošajai netaisnībai, ko var nodarīt neiecietība, ksenfobija un aprobežota augstprātība. Mūžīgā uguns gan ir apdzisusi, toties nomocīto cilvēku metāla sirdspuksti, kas dārd pār ieejas arku, joprojām skaita dienas, stundas un minūtes kopš brīža, kad šeit tika slēgta lielākā koncentrācijas nometne Latvijā. Atvediet uz šejieni kādu rotaļlietu un nolieciet tur, kur reiz bija bērnu baraka.

Mūsu ceļojums beidzas Dārziņu dzelzceļa stacijā. Velotūrisms ir labs veids, kā apceļot Salaspili - mēs mierīgi un nesteidzoties nobraucām aptuveni 25 kilometrus. Ja ir vēlme pēc bagātīgākiem iespaidiem, iepriekš vienojoties var sarunāt ekskursiju arī pa Rīgas Hidroelektrostaciju un bijušo Salaspils atomreaktoru.

Informācija

Www.salaspils.lv - informācija par novadu
Www.daugavasmuzejs.lv - muzeja mājaslapa
Www.nbd.gov.lv - Nacionālais botāniskais dārzs
Www.kolotilovka.lv - autentiska krievu pirts
Www.4pedas.lv - picērija
Www.barszirgs.lv - autenisks bārs

Lasīt tālāk

Starp Vidzemi un Latgali

Reiz pie tējas tases sarunājoties ar dažiem Latgales novada iedzīvotājiem nonācām pie teritoriāla rakstura pārrunām par to, kur tad īsti beidzas Vidzeme un sākas Latgale. Vienprātības manu sarunas biedru vidū nebija. Latgalieši bija svēti pārliecināti, ka ja ne Madona, tad Lubāna noteikti esot Latgalei nepamatoti atņemta teritorija. Savukārt alkatīgākie vidzemnieki metot kārīgus skatienus pat Varakļānu virzienā, sakot, ka tā nu esot viena īsta Vidzemes pilsēta.

Tas viss protams ir maldi - Madona un Lubānas apkārtne ir visīstākie Vidzemes novadi, tas redzams jau Livonijas laiku kartēs, bet Varakļāni ir sena un tipiska latgaļu pilsēta, pat neraugoties uz tur esošo luterāņu baznīcu.
Savukārt Latvijas lielākais ezers Lubāns gan ir sadalīts un no vienas puses ir Latgalē, bet no otras apskalo Vidzemes krastus.

Nakts Ezerniekos

Šī ir divu dienu ekskursija, izbraucam vakarā un nakti pārlaižam Ezerniekos, atpūtas centrā, kas pieder uzņēmumam Latvijas Valsts meži. Divvietīga istabiņa maksā 15 latus, kas ir ļoti neliela cena attiecībā pret guvumu - mājai piemīt guļbūves šarms ar muižas izsmalcinātības piesitienu. Atpūtas māja var lepoties ar vairākām terasēm, kamīna zāli un pirti, viesu rīcībā ir arī virtuve, veļas mašīna un ledusskapis. Aiz loga ir Salas ezers, kurā stiepjas divas peldošas laipas, pie vienas no tām pietauvots ūdens velosipēds un pāris laivas. Peldlīdzekļus var iznomāt, tepat nopērkama arī makšķerēšanas atļauja. Peldei gan vēl ir nedaudz par vēsu, jūnijs ar siltu laiku Vidzemi vēl nelutina. Viesu nama saimniecības vadītājs stāsta, ka Salas ezerā dzīvojot gandrīz visas tipiskākās Latvijā sastopamās zivju sugas, turklāt Salas ezers ir savienots arī ar blakus esošo Kapu ezeru, tā kā makšķerēt ir gan kur, gan ko.

Labāk par lauku mājām.

Braucot uz Ezerniekiem gan ir vērts naktsmītni rezervēt iepriekš. Vietu ir iecienījuši gan tūristi, gan masu pasākumu rīkotāji, tālab par palikšanu būtu labi informēt laikus. Šo vietu ir iecienījuši arī atpūtnieki, kas ceļošanai izmanto kemperus jeb motormājas. Šeit ir pieejams gan elektrības pieslēgums, gan arī kanalizācijas serviss. Ziemā Ezerniekus ir ieccienījuši mednieku kolektīvi, un pie vajadzības ir iespējams arī sarunāt āliņģi pēcpirts peldei.
Viesu māja ir liela un krāšņa, un ja ir vēlēšanās pavadīt nedēļu pie dabas krūts, bet savas lauku mājas pirkt un uzturēt šķiet dārgi un sarežģīti, šī ir lieliska alternatīva. Te uz terases var baudīt rīta kafiju veroties mierīgajā ezerā un nedomājot par to, ka jāpļauj zāle vai jāremontē skurstenis.

Vikingu kuģi Lubānā

Palaiskojušies pa gludi pļauto mauriņu dodamies Lubānas ezera virzienā. Mierlaiku Latvijā bija plāns līdz Lubānas pilsētai izbūvēt dzelzceļu. Sliedes izbūvēja no Rīgas līdz Ērgļiem un no Madonas līdz Lubānai. Diemžēl pirms nepilniem desmit gadiem dzelzceļš tika demontēts un par tā eksistenci vairs liecina tikai majestātiskas staciju ēkas Meirānos un Lubānā.
Lubāna ir klusa, jauka mazpilsēta, kurai cauri tek Aiviekste. Tomēr mūsu gala mērķis ir Teirumnīku purva taka, kas atrodas Lubāna zera otrā pusē, kādus 20 kilometrus no Lubānas pilsētas dienvidaustrumu virzienā. Ir vērts piestāt Aiviekstes iztekā, šeit sastopas Vidzeme ar Latgali un ir laba spiningošanas vieta. Ceļš vijas gar ezera plašumiem, laba atpūtas vieta ir Zvejnieku mājās Īdeņas pussalā, kur var iznomāt laivu un parunāties ar saimnieku Jāni Macānu. Viņa stāsti par senatni, kad pa Lubānu braukuši vikingu kuģi, kas te nonākuši caur Daugavas pieteku Aivieksti ir atsevišķa raksta vērti.

Lācis dzērvenēs

Teirumnīku purvā zied dzērvenes. Īstenībā zied viss purvs. Šis ir augstais purvs, un te ir 800 metrus gara Lavijas Valsts Mežu labiekārtota taka, kas ved gar Teirumnīku ezera krastiem. Līdzpaņemtās sviestmaizes tiek apēstas piknika vietā pie ezera, spīd saule un viss purvs ir balts no vaivariņu un spilvju ziediem. Šis purvs ir veidojies aizaugot Tīrumnieku ezeram. Ja paveiksies un būsiet paņēmuši binokli, šeit var ieraudzīt zivju ērgli un Latvijas lielāko plēsīgo putnu - jūras ērgli, kura spārnu platums var sasniegt 2,5 metrus. Mums nepaveicās, nevienu no ērgļiem neredzējām. Vēl apkārtnes neskartajos mežos dzīvo vilki, lūši, bet reiz manītas pat lāča atstātās pēdas.

Nokļūt var pa diviem ceļiem

Lubāna apkārtnē var nokļūt divos veidos, abi attālumi ir puslīdz vienādi. Var braukt pa Vidzemes šoseju, pie Bērzkroga nogriežoties uz Madonu. Šis ceļš ir klusāks, tiesa gan posms no Bērzkroga līdz Madonai, izņemot pāris pirmos kilometrus, ir ne gluži bedrains, bet gan… pampakains. Savukārt braucot caur Pļaviņām jārēķinās ar intensīvu satiksmi. Visātrāk būs, ja posmu no Jaunkalsnavas līdz Ezerniekiem brauksiet pa zemes ceļu. Mēs izmetām loku un vienā virzienām braucām caur Bērzkrogu, bet atpakaļ - caur Varakļāniem un Jēkabpili. No Rīgas līdz Ezerniekiem ir aptuveni 195 kilometri, bet līdz Lubānam un Teirumnīku purvam būs jāmēro vēl kādi 20 km.

Lasīt tālāk

Daugavpils ir patīkamu pārsteigumu pilsēta

Atzīšos, ka mani šī pilsēta pārsteidza pilnīgi nesagatavotu. Latvijas dienvidu galvaspilsētā biju bijis iepriekš vienreiz. Pirms divdesmit gadiem un uz piecpadsmit minūtēm. Līdz ar to man vispār nebija nekāda priekšstata, ko sagaidīt, kad pēc nepilnu četru stundu garā brauciena izkāpšu no vilciena. Liela pilsēta, kurā ir kaut kāds cietoksnis un tramvajs. Un ka te mierlaikos jātnieku pulkā dienējis mans vectēvs. Es biju iztēlojies, ka ieraudzīšu pelēku piecstāveņu džungļus, caur kuriem sarūsējušas lokomotīves velk brūnus vagonus.

Diemžēl manas Daugavpils bildes nonāca Vallahallā kopā ar cieto disku, tālab nācās izmantot internetā nozvejotas ilustrācijas.

Gleznainais centrs

Tas, ko es ieraudzīju izkāpjot no vilciena, salauza pilnīgi visus stereotipus, maldus un asociācijas, kādas man līdz šim ir bijušas par Daugavpili. Iedomu celtās blokmājas sagāzās, skatam paverot saules pielijušu, ampīra un jūgendstila manierē celtu pilsētas centru ar zaļu gājēju bulvāri, parkiem un āra kafejnīcām. Es esmu atbraucis uz otru lielāko pilsētu Latvijā, un to var just ik uz stūra. Tomēr te nav Rīgas nevērības, Daugavpils centram piemīt savs īpašais ritms un krāsas, kas liek aizdomāties par bērnības iedvesmu, ko šeit guvis Marks Rotko un vēlāk atainojis savās gleznās.

Bērnības tramvaji un zoodārzs

Daugavpils ir lepna pilsēta ar laipnus cilvēkiem, kas pasmaida, kad viņus fotografē. Te var sastapt garāmgājējus, kas labprāt izstāsta sava kvartāla vēsturi. Te var ieraudzīt tramvajus, ar kādiem es braucu bērnībā uz zooloģisko dārzu. Par tramvajiem runājot, iespējams, ka šī ir pēdējā vasara, kad redzēsiet romantiskos,  apaļos, piecdesmit gadus vecos RVR lolojumus, jo pilsētas dome grasās atjaunot depo ritošo sastāvu. Es gan labāk redzētu restaurētus tos pašus vecos vagonus. Ļoti līdzīgi ir redzami arī Sanfrancisko. Tramvajs ir izcils pilsētas aksesuārs un tagad galu galā ir modē vecas, atjaunotas autentiskas lietas. Jā, starp citu arī Daugavpilī ir zooloģiskais dārzs, tikai tur nav jābrauc ar tramvaju – Latgales zoodārzs meklējams Esplanādes apkaimē un uz to no centra var aiziet ar kājām.

Pilsēta ar desmit vārdiem.

Dvinska, Dinaburga, Borisogļebovska, Dünaburg, Dyneburg, Dźwińsk Dźwinów, Dennenburg, Daugpiļs un Daugavpils. Tā dažādos laikos dažādu tautību cilvēki sauca šo pilsētu. Un izrādās, pilsēta īstenība nemaz neatrodas tur, kur to bija ieplānojis Dinaburgas dibinātājs Ernests fon Ratceburgs, Livonijas ordeņa mestrs. 1275. gadā viņš Naujenes pilskalnā uzbūvēja Dinaburgas pili. To nemitīgi centās iekarot lietuviešu kņazi, līdz beigās Krievijas caram Ivanam Bargajam 1577. gadā izdodas Dinaburgas pili nopostīt. Pilsētu no jauna uzbūvē 17 kilometrus zemāk Daugavas lejtecē, šoreiz būvnieks ir Polijas karalis Stefans Batorijs. Vēl pēc divsimt gadiem Daugavpils nonāk Krievijas impērijas sastāvā, un sākas slavenā Daugavpils cietokšņa būvniecība. Nocietinājumi šeit ir bijuši arī iepriekš, tomēr 1878. gadā pabeigtais cietoksnis ir viens no modernākajiem pasaulē. Tas aizņem 1,7 kvadrātkilometrus un tā būvniecība ir ilgusi gandrīz simt gadu. Ilgais būvniecības laiks skaidrojams ar Napoleona kariem un plūdu postījumiem. Tomēr rezultāts ir iespaidīgs - cietoksnis praktiski bez izmaiņām ir saglabājies līdz mūsdienām. Tā ir vienīgā šāda būve Baltijā, Austrumeiropā ko līdzīgu atrast var vēl tikai Čehijā.

Daugavpils cietoksnis - pilsēta pilsētā

Mani pārsteidza cietokšņa izmēri, es biju domājis, ka ieraudzīšu ko līdzīgu skumjām apdrupušām pilsdrupām, kādas redzamas Koknesē vai Liepājas fortos. Tomēr šeit viss ir grandiozs un pa īstam. Cietoksnis apmeklētājiem atvērts ir tikai pēdējos gadus, padomju laikos šeit bija kara pilsētiņa un Augstākā kara lidotāju tehniķu skola – tātad slēgta teritorija. Šobrīd liela daļa kazarmu un noliktavu ēku ir avārijas stāvoklī, tomēr ir liels prieks, ka šeit notiek vērienīgi ēku renovācijas darbi - tiek atjaunota grandiozā kara hospitāļa ēka, bet citā celtnē tiks iemitināta Latgales reģionālā policijas pārvalde. Pats brīnumainākais ir tas, ka Cietoksnis patiesībā ir pilnīgi normāls dzīvojamais rajons. Padomju laikos šeit ir uzslietas vairākas piecstāvenes, arī daļā vēsturisko ēku ir parasti dzīvokļi. Tas ir kā dzīvot muzejā - blakus uz postamentiem atrodas 19. gadsimta lielgabali, bet pašā centrā ir parādes laukums ar pieminekli cietokšņa aizstāvjiem Napoleona karagājiena laikā. Šobrīd Cietokšņa rajons neskaitās pārlieku prestižs, tomēr tad, kad ielu un ēku rekonstrukcija būs pabeigta, šī vieta būs kaut kas ļoti īpašs.

Divdesmit apkārtņu pilsēta

Daugavpilī ir aptuveni divdesmit dažādi rajoni, kas vēsturiski veidojušies pilsētai augot un pievienojot apkārtnes pilsētiņas un ciemus. Pilsētas teritorijā un tuvākajā apkārtnē ir vismaz desmit ezeri, kas ir kā radīti piknikam un atpūtai pie dabas. Varbūt tāpēc cilvēki šeit ir tik mierīgi un draudzīgi. Šeit vienmēr kopā ir labi sadzīvojušas daudzas kultūras, tautības un reliģijas. Pilsēta atrodas pie triju kaimiņvalstu robežām, to šķērso vairākas starptautiskas dzelzceļa maģistrāles, šeit kopā sadzīvo vecticībnieki un pareizticīgie, šeit kaimiņos ir katoļu baznīca un sinagoga. Krāšņākā no daudzajām Daugavpilī atrodamajām reliģiskajām celtnēm ir Svētā Borias un Gļeba pareizticīgo katedrāle. Tā ir gaiša un smaržo pēc vīraka. Tā atrodas blakus 18. novembra ielas dzelzceļa pārvadam, būvēta pagājušā gadsimta sākumā, kad tika celta Jaunbūves apkaime. Ievērojamas ir arī blakus esošā Mārtiņa Lutera baznīca un Dievmātes katoļu baznīca, kas pēc arhitektūras formām atgādina Aglonas baziliku. Netālu uz ziemeļiem ir skaists vecticībnieku lūgšanu nams.
Viens no Daugavpils simboliem trīsdesmitajos gados celtais Vienības nams pašā centrā. Ēka tika būvēta kā lielākā kompleksā celtne Latvijā, tajā šobrīd atrodas Daugavpils teātris, bibliotēka restorāni, kafejnīcas, veikali un banka. Vārds vienība mums šobrīd ir mazliet aizmirsies, bet tieši viņš vislabā raksturo Daugavpils garu un cilvēkus. Aizbrauciet, tas ir tā vērts.

Transports

Es pilsētas apskatei izvēlējos velosipēdu. Pilsēta ir draudzīga velosatiksmei.
 Brauciens ar dīzeļvilcienu ilgst četras stundas, Dinaburgas ekspresis ceļu pieveic trijās stundās. Biļete maksā aptuveni 5 latus, bagāžas biļete velosipēdam maksāja aptuveni LS 1,50.
Braucot ar automašīnu jārēķinās vismaz ar 245 kilometriem vienā virzienā, tai pat laikā šādi ir iespējams arī ērti apskatīt Daugavpils apkārtnes ievērojamākās vietas - Nīcgales dižakmeni un Daugavas lokus.
Esot Daugavpilī noteikti izmetiet loku ar tramvaju. Biļete maksā 30 santīmus, bet svētdienās var braukt par puscenu. Tramvaji kursē ik pēc pāris minūtēm.


Dienas Izklaide, 2012. gads, sadarbībā ar Daugavpils pašvaldību.

Lasīt tālāk

Limbažu vecpilsēta

Vieta, kurā joprojām jūtams Hanzas savienības gars un viduslaiku šarms.
Parasti es ceļoju klusi un, ja tā varētu teikti, inkognito. Apmeklētajās pilsētās, muzejos un citās vietās es cenšos nestāstīt, ka pārstāvu laikrakstu un redzēto aprakstīšu krāsainās, drukātās lappusēs. Tas palīdz izvairīties no liekiem satraukumiem un ļauj sastapt labus un sirsnīgus cilvēkus tādus, kādi viņi ir patiesībā. Parasti man paveicas.

Paveicās man arī šoreiz. Limbažu muzejā es satiku Diānu Nipāni, kas šeit ir galvenā krājumu glabātāja. Viņa no sirds izstāstīja Limbažu stāstu, izvadājot gan pa muzeju un pils torni, gan arī veco rātsnamu un ugunsdzēsēju depo. Neraugoties uz to, ka brīžiem gāza lietus un bija svētdiena, kurā spriežot pēc izkārtnes muzejam nemaz nevajadzētu strādāt, es tagad zinu gandrīz visu par Limbažu pilsētu un novadu un esmu šo pilsētu iemīlējis. Tā ir ļoti izsmalcināta pilsēta ar gaumīgām, ne uzreiz samanāmām niansēm un augstu pietāti pret vēstures detaļām.

Askētiskā arhibīskpa pils.

Lai gan Limbaži pirmo reizi rakstos pieminēti 1223. gadā saistībā ar pils celtniecību, cilvēki šo vietu apdzīvoja jau akmens laikmeta beigās - Limbažu novadā atrodami neolīta beigu perioda senkapi. Vēlāk pilsētas vietā bijis lībiešu pilskalns un pa Svētupi notikusi aktīva ūdens satiksme ar Rīgas jūras līci. 13. gadsimta karos lībiešu pils nodedzināta un tā vietā uzcelta Rīgas Arhibīskapa rezidence - neliels cietoksnis, kura pilsdrupas joprojām aplūkojamas pilsētas centrā, blakus muzejam. Šeit var uzkāpt vārtu tornī, lai paraudzītos uz Dūņezera panorāmu, un aplūkot arī autentiski atjaunotus arhibīskapa apartamentus. Arhibīskaps dzīvojis diezgan askētiski - pilī apkurinātas bijušas vien divas telpas, pārējās nācies uzturēties ziemas drēbēs. Galveno uzdevumu - pasargāt Viņa Eminences dzīvību, veselību un godu cietoksnis nav pildījis pārāk labi - vispirms arhibīskapijai cietoksni atņem Zobenbrāļu ordenis, un, neraugoties uz baznīcas ierēdņu sūdzībām, ilgstoši to neatdod atpakaļ. Pēc tam cietoksni ieņem un pilsētu noposta Jānis Briesmīgais, pēc viņa to izdara zviedri, tad atkal krievi, tad atkal zviedri. 1602. gadā Limbažos ir palikuši vien 12 iedzīvotāji un pāris mājas, ko Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs dāsni uzdāvina Rīgas rātei.

Lielais ugunsgrēks un striktie būvnoteikumi.

Limbaži kopš 14. gadsimta ir Hanzas savienības pilsēta un uz šejieni pakaļ medum, vaskam, labībai, kokmateriāliem un ādām brauca tirgotāji pat no Lībekas un Kopenhāgenas. Tomēr laikam ritot tirdzniecības nozīme pilsētā mazinās, jo Svētupe palēnām aizsērē un vairs nav piemērota kuģošanai.
Pēc lielā 1747. gada ugunsgrēka, kas atkal noposta pilsētas koka apbūvi, tiek noteikti stingri ugunsdrošības noteikumi - no koka mājas šeit būvēt nedrīkst, bet mūra mājām jābūt ne augstākām par ielas platumu. Šo apbūves noteikumu gars Limbažu ielās jūtams vēl šodien - daudzstāvu ēkas sastopamas tikai ārpus pilsētas vēsturiskā centra, bet vecpilsētā mājas būvētas drošā attālumā viena no otras.
Rietumvidzeme izsenis ir bijusi slavena ar savām raganām, burvjiem, zāļu tantēm, vārdotājiem un zintniekiem. Apkārtnē klejo daudzas senas teikas, bet rakstos lasāmas laikabiedru liecības. Limbažu muzejā šobrīd ir apskatāma šai mistiskajai nodarbei veltīta izstāde ar īstu zintnieka zaru būdu un dažādām tautas dziedniecības zālītēm un citādi interesantām pariktēm. Savukārt zem muzeja atrodams lielisks krodziņš ar smalkiem samta galdautiem un gardām, īpaši gatavotām desiņām.

Viss sākās ar mazu kuģīti.

Raugoties viduslaiku Limbažu pilsētas plānos un salīdzinot tās ar mūsdienu kartēs var teikt, ka te gandrīz nekas nav mainījies. Neraugoties uz kariem un ugunsgrēkiem, pilsēta ir saglabājusi savu senatnīgo plānojumu - joprojām skaidri apjaušama vieta, kur kādreiz stiepies pilsētas mūris, kas esot bijis divu vīru augumā, un kā pilsēta ir augusi, liekot ielas vienu pie otras kā sīpola mizas.
Pirms vairākiem gadiem remontējot veco Limbažu rātsnamu, otrajā stāvā meistari zem neskaitāmiem krāsas slāņiem atklāja maza kuģīša zīmējumu. Notikums kļuva par sensāciju, jo atklājās ar vien jauni un jauni sienu gleznojumi, kas tika rūpīgi restaurēti. Šobrīd vecais rātsnams ar Eiropas Savienības finansējuma atbalstu ir pilnībā atjaunots, un tā otrā stāva zālēs var pilnībā izbaudīt 17. gadsimta romantisko estētiku. Sienu gleznojumi ir ļoti gaumīgi un priecē ar autentiskām krāsu kompozīcijām.
Estētikas baudītājiem varu ieteikt aplūkot arī Kristus Apskaidrošanas baznīcu – lielāko pareizticīgo dievnamu ārpus Rīgas. Noteikti izstaigājiet arī Ģildes un Pils ielas. Pils ielā reiz dzīvojis kalējs un uz daudzu namu fasādēm redzami viņa radītie rotājumi.

Šļūteņu tornis ar stikla grīdām.

Skaisti ir atjaunots vecais ugunsdzēsēju depo, kurā ir ierīkots muzejs. Šeit ne tikai var apsēsties pie ugunsdzēsēju mašīnas, pareizāk sakot - pusmašīnas, stūres, bet arī aplūkot aizgājušo laiku brendmeistaru inventāru, kā arī lielu senu un ne tik senu sadzīves priekšmetu kolekciju. Ugunsdzēsēju depo lepnums ir atjaunotais koka novērošanas tornis, kura primārā funkcija, kā izrādās, ir nevis pilsētas pārraudzīšana, bet gan ugunsdzēsēju šļūteņu žāvēšana. Šļūtenes ir no auduma, un ja tās netiek izžāvētas, tās var sabojāties. Tādēļ šļūtenes parasti izkāra ugunsdzēsēju depo tornī. Šobrīd torņa starpstāvu lūkās ir ierīkota stikla grīda, uz kuras var droši stāvēt. Man, kā cilvēkam, kam augstums nav vienaldzīgs, piedzīvojums pastaigāt pa šādu stikla grīdu, sniedza nervus visai kutinošas sajūtas.

Kas ir Hanzas savienība.

Hanzas Savienību 12. gadsimta vidū dibināja vācu tirgotāji. Viņi to darīja, lai aizstāvētu savu mantu un intereses tirgojoties Ziemeļeiropas reģionā. Ja pirmssākumos tā bija bruņota tirgoņu apvienība, kas no Lībekas un Hamburgas devās tirgoties uz bīstamajām Ziemeļjūras un Baltijas jūras zemēm, tad jau 13. gadsimtā Hanzas savienība bija izveidojusies par nopietnu politisku spēku, kam piederēja tirdzniecības monopoli un kas dibināja veselas pilsētas, lai tādā veidā uzturētu patstāvīgus tirdzniecības sakarus.

Informācija.

Limbaži ir 100 kilometru attālumā no Rīgas.
Ieejas maksa Limbažu muzejā Ls 0,60, Ugunsdzēsēju depo Ls 0,20
Limbaži internetā:
www.limbazi.lv
draugiem.lv/limbazumuzejs

Raksts tapis sadarbībā ar Limbažu pašvaldību 2012. gadā

Lasīt tālāk