Ar spiningu un binokli ezerā.

Kaņierī ir gan zivis, gan putni, gan laupītāju pilskalns

Lai gan makšķerēšana mūsu platuma grādos ir tik pat sena nodarbe kā piramīdu būvēšana Ēģiptē, pirmie spiningi zivju benžu rokās parādījās vien 19. gadsimta Anglijā. Tās bijušas stipri nožēlojamas bada pātagas bez spoles, lieko auklu makšķernieks sakārtoja gredzenos uz zemes un pieturēja ar kāju. Metot vizuli, kāju mazliet piepacēla, lai aukla varētu iztīties. Tā šo nodarbi apraksta Krievijā 1880. gadā izdotais žurnāls «Daba un Medības», slavējot to kā izcilu, izsmalcinātu veidu, kā tikt pie brangām līdakām. Protams, visa padarīšana itin bieži mēdza sapīties, tomēr angļu džentlmeņi ir pazīstami ar savu pacietību un nesteidzīgo iedabu. Turklāt iespēja noķert kādu plēsīgu zivi, eleganti raidot dzīvo ēsmu vai vizuli ezera tālēs, piešķīra šim zvejniecības veidam izsmalcinātības un slepenu zināšanu auru.

Trīs vīri laivā

Mūsdienās spiningošana ir kļuvusi krietni vienkāršāka, bet aktuālākā spiningošanas vieta šobrīd Latvijā ir Kaņiera ezers Engures novadā. Tam ir labs iemesls – šeit ir tikko atklāta jaunā laivu bāze ar 43 izīrējamām laivām. Cenas ir no 8 latiem darba dienās, brīvdienās mazliet dārgāk. Jāņem vērā, ka nedēļas nogalē laivu būtu labāk pierezervēt laikus – ūdenstilpne ir vien nieka 40 kilometru attālumā no Rīgas un, ja laiks ir labs, ūdensprieku baudītāju netrūks. Makšķerēšanas licence maksā 50 santīmus, bet spinings gan būs jāņem līdzi pašam. Saņēmuši laivu, vestes un instrukciju, kur drīkst un kur nedrīkst braukt, airējamies pa ezera ūdeņiem un cenšamies viens otram netrāpīt ar makšķerkātiem. Mierinām sevi ar domu, ka zivis no mums vairās nevis mūsu nemākulības dēļ, bet gan… tāpēc ka dara kaut ko interesantāku kaut kur citur. Beigās nospriežam, ka zivis jau ir paēdušas un aizgājušas gulēt.

Putnu vērošana pilsētnieku gaumē

Tā kā jau iepriekš nospriedām, ka viltīgās zaļsvārces un omulīgie līņi jau bija paēduši un nekādu interesi par par mūsu diletantu kompāniju neizrāda, lieti noderēja līdzi paņemtais binoklis. Putnus šeit var vērot gan no laivas, gan no jaunā novērošanas torņa. No putniem es pazīstu vārnas un stārķus, tomēr , ja līdzi ir viedtālrunis, var mēģināt atpazīt kādu no 190 šeit sastopamajām putnu sugām  ar interneta palīdzību. Kaņieris ir izcila putnu vērošanas vieta, šeit ir redzēts gan melnais stārķis, gan arī vēl retāki putni – mazā zoss manīta 1937. gadā, bet morinella tārtiņš 1927. gadā. Es redzēju sudrabkaiju, neierastas krāsas pīli un dīvainu, pāraugušam garkājainam zvirbulim līdzīgu putnu, kas varētu būt ormanītis. Pārējos lidoņus man atpazīt neizdevās. Ja ir doma nofotografēt kādu no spārnaiņiem, apgādājieties ar brangu teleobjektīvu, platleņķis te nederēs, bet kombinācija binoklis + telefons ir nolemta neveiksmei jau pašā saknē.

Uz sēkļa būvētie zvejniekciemi

Kaņieris reiz ir bijis daļa no jūras. Tas ir sekls lagūnas tipa ezers, kuru no Rīgas Jūras līča atdala zemes strēle, uz kuras tagad atrodas Ragaciems un Lapmežciems. Šeit, ja ar makšķerēšanu nav paveicies, varaiet nopirkt gardas jo gardas kūpinātas zivis, kā arī atrast naktsmājas kādā no viesu namiem.
Ezerē ieplūst Slocenes upīte un tajā ir 14 salu. Piecas no tām ir uzbērtas mākslīgi putnu ligzdošanai. Ar jūru ūdenstipni savieno Starpiņupīte, kas ir mākslīgs kanāls, izrakts 1905. gadā. Dzīvās radības migrāciju starp ezeru un līci nodrošina 1965. gadā būvēta slūžu sistēma, kas nesen ir automatizēta. Braucot ar laivu, jāņem vērā, ka salās ligzdo putni, tādēļ līdz jūlija vidum salām un apaugušajiem sēkļiem tuvāk par 50 metriem tuvoties nedrīkst. Tāpat nedrīkst makšķerēt ezera rietumu daļā, jo tā ir īpaši aizsargājama Ķemeru nacionālā parka daļa.

Jūras laupītāju pikniks

Tā arī netikuši pie loma un padzīvojušies par jauno putnu vērošanas torni, mēs nolēmām nopirkt Lapmežciemā kūpinātas zivis un doties piknikā. Tieši Kaņiera austrumu pusē atrodams senais Kaņiera pilskalns. Lai tur nokļūtu, no laivu bāzes braucam uz Antiņciemu un tur griežamies pa labi. Pilskalns ir aptuveni trīs metrus augsts un atrodas pussalā, kas iestiepjas ezerā. Leģendas vēstī, ka šeit dzīvojuši jūras laupītāji, kas, kurinot ugunskurus ievilinājuši tirgotāju kuģus sēklī, bet pēc tam tos izlaupījuši. Iespējams, tepat kaut kur ir noslēpts arī salaupītais zelts. Pilskalnā variespējams nokļūt pa laipu, kas ved caur niedru labirintiem. Niedrēs, ja paveiksies, ieraudzīsiet kādu ķauķi vai lielo dumpi, savukārt rudens pusē pilskalns ir lieliska vieta migrējošo ūdensputnu vērošanai – te var redzēt gan meža zosis, gan arī dzērves.
Tāpat šeit iespējams aplūkot laukakmens vaļņus, kas veidojušies ledāju kušanas rezultātā. Kopējais takas garums ir aptuveni pusotrs kilometrs, jārēķinās ar divas stundas garu pastaigu, toties pie pilskalna ir skaista atpūtai un piknikam piemērota pļaviņa.

Kā nokļūt ezerā

Kaņierī iespējams nokļūt vairākos veidos. Slinkākie var izvēlēties atbraukt ar auto – pie Kaņiera laivu bāzes Andersalas pussalā atrodas labiekārtota stāvvieta ar tualetēm. Tāpat no Rīgas šeit var nokļūt ar autobusu, brauciens līdz Lapmežciemam aizņems stundu un maksās Ls 1,60, bet divus kilometrus līdz laivu bāzei var aiziet ar kājām.
Trešais variants – kraujiet vilcienā velosipēdus un brauciet uz Ķemeriem. Tur pa meža ceļu minieties uz Antiņciemu, kas atrodas Kaņiera dienvidu galā, bet no ciema līdz Andersalai ir nieka 3 kilometri.

Informācija

Kaņieris – lībiešu valodā kana nozīmē putns, bet jar – ezers. Tātad - putnu ezers.
Platība: 11,28 kvadrātkilometri
Dziļums: vidēji 0,6m, dziļākā vieta 2,2m
Andersalas laivu noma darbojas 5.00-21.00, vasarā stundu ilgāk. Tālrunis informācijai 29253514
Ezerā ir divi putnu vērošanas torņi: Jaunais Andersalā un vecais Riekstu pussalā.
Informācija par Kaņiera laivu bāzi un atpūtas iespējām Kaņierī www.mammadaba.lv
Apkārtnē darbojas vairāki viesu nami un kempingi, informāciju par naktsmītnēm meklējiet www.lapmezciems.lv

Lasīt tālāk

Kalsnavas zaļais lielveikals.

Eksotisku sugu kokteilis dabas izsmalcinātākajiem gardēžiem.

Teikšu godīgi – uz Jaunkalsnavu devāmies tīri praktiski nolūku vadīti. Ir pavasaris un ir jāstāda koki, un mums viņus ir kur stādīt. Jaunkalsnava piedāvā to, ko nepiedāvā ne viens  cits – šeit ir iespējams uz vietas apskatīties, kā mazais, kokaudzētavā nopirktais stādiņš izskatīsies, kad būs izaudzis liels. Vārdu sakot – Kalsnavas arborētuma un kokaudzētavas tandēms sniedz īstu baudījumu dārzniecības gardēžiem.

Cipreses un magnolijas

Kas ir arborētums? Grūti iegaumējamais vārds apzīmē koku un krūmu kolekciju. Kalsnavas arborētuma platība ir gandrīz 144 hektāri, no kuriem 16 hektāri iekārtoti kā elegants pastaigu parks ar dīķiem, tiltiņiem, skatu torni un labirintu. Kopumā šeit sastopamas 2500 koku un krūmu dažādības. Arborētuma informācijas centra vadītāja Sarmīte Rukmane stāsta, ka pateicoties kolekcijas ģeogrāfiskajam novietojumam, šeit augošās sugas izceļas ar izcilu ziemcietību: «Tas, kas izdzīvos un nenosals šeit, izdzīvos jebkurā citā Latvijas vietā. Pētniecības nolūkos pat esam sastādījuši cipreses. Tās gan mēdz aukstajās ziemās apsalt un šobrīd veidojas kā krūmi. Pie mums sastopamas pat vairāku veidu magnolijas un pēc mēneša arī peoniju dārzs būs vienos ziedos.»

Skats no augšas

Šogad apmeklētājus sagaida jaunums – 25 metrus augsts no tērauda un koka darināts skatu tornis, tādēļ noteikti paņemiet līdzi binokli. Kāpiens, pateicoties lēzenajām trepēm ir ātrs un viegls, bet katrā torņa stāvā izvietoti soliņi. Uz tiem var piesēst un atpūsties, lai baudītu Vidzemes panorāmu, raugoties kā arborētuma stādījumi gleznainā reljefā saplūst ar apkārtnes mežiem. Koki un krūmi šeit izvietojušies kārtīgās rindās, kas no augšas sniedz īpašu mākslinieciski estētisku baudījumu. Tomēr īstais pārsteigums apmeklētājus vēl tikai sagaida – kad arborētumā ienāks ziedonis, skats no torņa būs neaizmirstams.

Peoniju svētki

Pastaigājoties pa 16 hektārus lielo parku, es saprotu, kādēļ senos laikos lielie zemes īpašnieki savos dārzos veidoja retu un eksotisku koku kolekcijas. Katrs koks un krūms ir kā atklājums. Šeit var sastapt Amūras korķozolu un Zvaigžņu magnoliju, bet jūnija sākumā Kārsavā sāksies sezonas centrālais notikums – līdz pat Jāņiem ziedēs peoniju krāšņie krūmi. Šim ziedam ik gadus tiek veltīti svētki, kas šogad plānoti 17. jūnijā. Tikai lūdzu ņemiet vērā – ziediem nav iespējams pavēlēt, tādēļ datums var arī mainīties. Sekojiet līdzi informācijai Kalsnavas arborētuma mājaslapā.

Pasaku mežs

Visvairāk pārsteidz egļu stādījumi. Šeit apskatāma Latvijā lielākā egļu kolekcija. Sajūta staigājot pa egļu rindām ir kā apciemojot pasaku mežu. Ejot pa skujām piebirušo sūnu paklāju pārņem miers un harmonija. Tas ir dīvaini, jo parasti zem eglēm nekas neaug, bet šeit – jauks un mīksts sūnu paklājs. Svaigais gaiss reibina un egļu smarža liek justies vienotam ar mežu un kokiem, kas auguši jau miljoniem gadus pirms šeit parādījāmies mēs. Atgriežoties pie praktiskās nots – ja Ziemassvētkos vēlaties rotāt eglīti savā dārzā, nevis nest to istabā, starp 127 pieejamajām egļu dažādībām noteikti atradīsiet sev tīkamāko.

Zaļais lielveikals

Pēc kārtīgas izstaigāšanās pa parku, apmaldīšanās tūju labirintā un piknika ieturēšanas brīvā dabā, var kāpt mašīnā un doties iepirkties uz netālu esošo kokaudzētavu. Tā atrodas gandrīz pašā Jaunkalsnavas centrā, un te iespējams nopirkt lielāko daļu arborētumā redzamo koku un krūmu stādu. Galvenais – staigājot pa parku pierakstīt kāroto eksemplāru latīniskos nosaukumus, un prast pamanīt brīdi, kad automašīna ir pārāk pilna un tajā vairs neko nevar ielikt. Šeit jums, protams, arī smalki pastāstīs, kā, ar ko un kur vispareizāk stādīt jauniegūtos zaļos draugus.

Nokļūšana

Jaunkalsnavā iespējams atbraukt pa trim ceļiem. Viens ved pa Vidzemes šoseju, caur Līgatni, Bērzkrogu un Madonu. Otrais ceļš ir krietni eksotiskāks – pa veco, līkumoto grants lielceļu cauri Ērgļiem, gar Gaiziņu, bet trešais ceļš ved gar Daugavu, aiz Pļaviņām nogriežoties Madonas virzienā. Izvēloties jebkuru no šiem variantiem jārēķinās ar aptuveni 150 kilometru braucienu, bet ātrākais un tuvākais būs caur Pļaviņām. Jaunalsnavā ir iespējams nokļūt arī ar vakara vilcienu no Rīgas, tomēr jārēķinās, ka, kad izkāpsiet Jaunkalsnavas stacijā, arborētums un kokaudzētava jau būs slēgta.

Ko vēl aplūkot?

Braucot no Ogres puses, Skrīveros noteikti jāaplūko dendroloģiskais parks, kas ir vairāk nekā simts gadus sens. Šeit Daugavas krastā sastapsiet vismaz 300 koku sugas. Pie reizes apciemojiet arī Kokneses dabas parku un pilsdrupas. Savukārt, ja esat nolēmuši mājup doties nākamajā dienā, nakti varat pārlaist Latvijas valsts mežu atpūtas un rekreācijas centrā Ezernieki. Centrs atrodas 25 kilometrus aiz Madonas, braucot Lubānas virzienā un piedāvā nakšņošanu gan telpās, gan brīvā dabā, labiekārtotās telšu vietās. No rīta variet eleganti pavizināties ar laivu vai arī doties vērot putnos pieredzējuša ornitologa pavadībā. Vēlmi vērot putnus labāk būtu izteikt savlaicīgi – piezvanot.

Izmaksas:

Attālums no Rīgas līdz Jaunkalsnavai: ~150 km
Lolekcijas apskate :
2.50 EUR -  pieaugušie
1.00 EUR -  skolēni, pensionāri, studenti
4.00 EUR -  ģimenes biļete (vecākiem ar bērniem līdz 17 gadiem)
0.80 EUR -  skatu tornis            
Grupām:
  8.00 EUR (līdz 25 personām), 12.00 EUR (vairāk nekā 25 personas) - gida pakalpojumi 1 stunda
  8.00 EUR (dendrologa konsultācija līdz 1 stundai)

Stādu cenas Jaunkalsnavas kokaudzētavā € 1,00 līdz € 20,00-30,00 par visai lieliem kokiem
Naktsmītne atpūtas centrā Ezernieki:
€ 2,00 par telts vietu vai no € 21 par divvietīgu istabiņu
Pusdienas kafejnīcā Ģimenes sēta Jaunkalsnavā € 3,00-5,00

Informācija:

Kalsnavas arborētums:
Tālrunis: 27841099, Darba laiks 10.00-17.00, svētdienās līdz 15.00
Jaunkalsnavas kokaudzētava:
Tālrunis: 64826532, Darba laiks 8.00-18.00, Sestdienās 9.00-14.00, Svētdienas brīvas.
Atpūtas un rekreācijas centrs Ezernieki:
Tālrunis: 26671421
Informācija internetā: www.mammadaba.lv

Raksts tapis sadarbībā ar AS Latvijas Valsts Meži un SIA Dienas Mediji

Lasīt tālāk

Starp Vidzemi un Latgali

Reiz pie tējas tases sarunājoties ar dažiem Latgales novada iedzīvotājiem nonācām pie teritoriāla rakstura pārrunām par to, kur tad īsti beidzas Vidzeme un sākas Latgale. Vienprātības manu sarunas biedru vidū nebija. Latgalieši bija svēti pārliecināti, ka ja ne Madona, tad Lubāna noteikti esot Latgalei nepamatoti atņemta teritorija. Savukārt alkatīgākie vidzemnieki metot kārīgus skatienus pat Varakļānu virzienā, sakot, ka tā nu esot viena īsta Vidzemes pilsēta.

Tas viss protams ir maldi - Madona un Lubānas apkārtne ir visīstākie Vidzemes novadi, tas redzams jau Livonijas laiku kartēs, bet Varakļāni ir sena un tipiska latgaļu pilsēta, pat neraugoties uz tur esošo luterāņu baznīcu.
Savukārt Latvijas lielākais ezers Lubāns gan ir sadalīts un no vienas puses ir Latgalē, bet no otras apskalo Vidzemes krastus.

Nakts Ezerniekos

Šī ir divu dienu ekskursija, izbraucam vakarā un nakti pārlaižam Ezerniekos, atpūtas centrā, kas pieder uzņēmumam Latvijas Valsts meži. Divvietīga istabiņa maksā 15 latus, kas ir ļoti neliela cena attiecībā pret guvumu - mājai piemīt guļbūves šarms ar muižas izsmalcinātības piesitienu. Atpūtas māja var lepoties ar vairākām terasēm, kamīna zāli un pirti, viesu rīcībā ir arī virtuve, veļas mašīna un ledusskapis. Aiz loga ir Salas ezers, kurā stiepjas divas peldošas laipas, pie vienas no tām pietauvots ūdens velosipēds un pāris laivas. Peldlīdzekļus var iznomāt, tepat nopērkama arī makšķerēšanas atļauja. Peldei gan vēl ir nedaudz par vēsu, jūnijs ar siltu laiku Vidzemi vēl nelutina. Viesu nama saimniecības vadītājs stāsta, ka Salas ezerā dzīvojot gandrīz visas tipiskākās Latvijā sastopamās zivju sugas, turklāt Salas ezers ir savienots arī ar blakus esošo Kapu ezeru, tā kā makšķerēt ir gan kur, gan ko.

Labāk par lauku mājām.

Braucot uz Ezerniekiem gan ir vērts naktsmītni rezervēt iepriekš. Vietu ir iecienījuši gan tūristi, gan masu pasākumu rīkotāji, tālab par palikšanu būtu labi informēt laikus. Šo vietu ir iecienījuši arī atpūtnieki, kas ceļošanai izmanto kemperus jeb motormājas. Šeit ir pieejams gan elektrības pieslēgums, gan arī kanalizācijas serviss. Ziemā Ezerniekus ir ieccienījuši mednieku kolektīvi, un pie vajadzības ir iespējams arī sarunāt āliņģi pēcpirts peldei.
Viesu māja ir liela un krāšņa, un ja ir vēlēšanās pavadīt nedēļu pie dabas krūts, bet savas lauku mājas pirkt un uzturēt šķiet dārgi un sarežģīti, šī ir lieliska alternatīva. Te uz terases var baudīt rīta kafiju veroties mierīgajā ezerā un nedomājot par to, ka jāpļauj zāle vai jāremontē skurstenis.

Vikingu kuģi Lubānā

Palaiskojušies pa gludi pļauto mauriņu dodamies Lubānas ezera virzienā. Mierlaiku Latvijā bija plāns līdz Lubānas pilsētai izbūvēt dzelzceļu. Sliedes izbūvēja no Rīgas līdz Ērgļiem un no Madonas līdz Lubānai. Diemžēl pirms nepilniem desmit gadiem dzelzceļš tika demontēts un par tā eksistenci vairs liecina tikai majestātiskas staciju ēkas Meirānos un Lubānā.
Lubāna ir klusa, jauka mazpilsēta, kurai cauri tek Aiviekste. Tomēr mūsu gala mērķis ir Teirumnīku purva taka, kas atrodas Lubāna zera otrā pusē, kādus 20 kilometrus no Lubānas pilsētas dienvidaustrumu virzienā. Ir vērts piestāt Aiviekstes iztekā, šeit sastopas Vidzeme ar Latgali un ir laba spiningošanas vieta. Ceļš vijas gar ezera plašumiem, laba atpūtas vieta ir Zvejnieku mājās Īdeņas pussalā, kur var iznomāt laivu un parunāties ar saimnieku Jāni Macānu. Viņa stāsti par senatni, kad pa Lubānu braukuši vikingu kuģi, kas te nonākuši caur Daugavas pieteku Aivieksti ir atsevišķa raksta vērti.

Lācis dzērvenēs

Teirumnīku purvā zied dzērvenes. Īstenībā zied viss purvs. Šis ir augstais purvs, un te ir 800 metrus gara Lavijas Valsts Mežu labiekārtota taka, kas ved gar Teirumnīku ezera krastiem. Līdzpaņemtās sviestmaizes tiek apēstas piknika vietā pie ezera, spīd saule un viss purvs ir balts no vaivariņu un spilvju ziediem. Šis purvs ir veidojies aizaugot Tīrumnieku ezeram. Ja paveiksies un būsiet paņēmuši binokli, šeit var ieraudzīt zivju ērgli un Latvijas lielāko plēsīgo putnu - jūras ērgli, kura spārnu platums var sasniegt 2,5 metrus. Mums nepaveicās, nevienu no ērgļiem neredzējām. Vēl apkārtnes neskartajos mežos dzīvo vilki, lūši, bet reiz manītas pat lāča atstātās pēdas.

Nokļūt var pa diviem ceļiem

Lubāna apkārtnē var nokļūt divos veidos, abi attālumi ir puslīdz vienādi. Var braukt pa Vidzemes šoseju, pie Bērzkroga nogriežoties uz Madonu. Šis ceļš ir klusāks, tiesa gan posms no Bērzkroga līdz Madonai, izņemot pāris pirmos kilometrus, ir ne gluži bedrains, bet gan… pampakains. Savukārt braucot caur Pļaviņām jārēķinās ar intensīvu satiksmi. Visātrāk būs, ja posmu no Jaunkalsnavas līdz Ezerniekiem brauksiet pa zemes ceļu. Mēs izmetām loku un vienā virzienām braucām caur Bērzkrogu, bet atpakaļ - caur Varakļāniem un Jēkabpili. No Rīgas līdz Ezerniekiem ir aptuveni 195 kilometri, bet līdz Lubānam un Teirumnīku purvam būs jāmēro vēl kādi 20 km.

Lasīt tālāk

Jaunmoku Dorotejas stāsts

Romantiskākā pils, kas celta Rīgas goda pilsonim

Pirmo reizi Jaunmokās es biju desmit gadu vecumā. Tolaik te izskatījās savādāk. Tēvs man rādīja sārtajiem ķieģeļiem būvēto pili un kaut ko stāstīja. Es neatceros, par ko bija stāsts, bet pats Jaunmoku nosaukums raugoties uz pils gotiskajām velvēm lika prātot, vai tiešām te senlaikos ir mocīti cilvēki. Tajos laikos stāsti par svešzemju baroniem, kas mocījuši latviešu zemniekus bija skolu obligātajā mācību programmā jaunākajām klasēm.

Inženiera pils

Patiesībā stāsts par Jaunmoku pili ir pavisam savādāks. Pils ansamblis ir celts 1901. gadā Jaunmoku muižas vietā un komplekss daudz jaunāks nekā tas izskatās. Turklāt, atšķirībā no bērnības, kad viss te likās drūms un pamests, šobrīd šī vieta rada vislabākās sajūtas – viss ir krāšņs, skaists un atjaunots. Parkā dzied putni, dīķī šalc strūklaka, bet autostāvvietā pulcējas kāzinieki. Tomēr par pozitīvo auru ir acīmredzot jāpateicas arī pils pirmajam īpašniekam. Cilvēks, kura uzdevumā Jaunmoku pils komplekss būvēts ir Rīgas goda pilsonis un ilggadējais pilsētas mērs Džordžs Armisteds. Tas ir tas bārdainais pats vīrs, kura piemineklis, bronzā atliets, kopā ar dāmu un sunīti stāv šobrīd Operas svērā un skatās uz Vecrīgas pusi.
Džordžs Armisteds radīja Rīgu tādu, kādu mēs to redzam un mīlam šodien. Pēc izglītības inženieris, viņš pilsētas mēra krēslā pavadīja divpadsmit gados, Dž. Armisteda vadībā tapa pirmās elektriskā tramvaja līnijas un zooloģiskais dārzs, Nacionālais teātris un sūkņu stacija Baltezerā, kas pilsētu apgādāja ar dzeramo ūdeni. Viņa izstrādātie pilsētas būvnoteikumi bija spēkā vairākus gadu desmitus un tieši Dž. Armisteda laikā tapa lielākā daļa pilsētas vēsturiskā centra, Vidzemes tirgus paviljoni un pirmā elektrostacija Andrejsalā, pilsētas 1. slimnīca un neskaitāmas skolas.
Jaunmoku pilī gan Džordžs Armisteds saimnieko neilgi, pēc tēva nāves viņš pārņem dzimtai piederošo Rindzeles muižu, bet Jaunmoku pili pārdod. Kopš tā laika īpašnieki mainās kā cimdi, miera laikos te ir gan bērnu rehabilitācijas centri, gan klubi, gan dzīvokļi, bet kara laikos saimnieko dažādas armijas. Līdz beidzot 1974. gadā pussagruvusī pils nonāk Mežsaimniecības ministrijas ziņā un sākas lēns atjaunošanas process. Šobrīd komplekss arodās AS Latvijas Valsts Meži īpašumā un beidzot var droši teikt, ka tā atkal redzama pilnā krāšņumā.

Krāsns kā fotoalbums

Šī pils ir labākais pierādījums tam, ka izsmalcināts jūgendstils ir sastopams ne tikai Rīgā. Turklāt apvienojumā ar apkārtējo būvju, dīķa un parka ansambli, neogotisma un jūgendstila simbioze, kas rotaļājas  detalizētajās jumta izbūvēs, šķautņaunajos erkeros un romantisma pilnajā tornītī, mūs ieved pasaku valstībā, kurā cilindros tērpti džentlmeņi, lakādas jātniekzābakiem čīkstot dodas pie savām freilenēm lapenē iedzert tasīti tējas un pārspriest franču dzejas jaunākās tendences. Ne velti Jaunmoku pils ir absolūts bestsellers kāzu rīkotājiem, nedēļas nogales precēties kārajiem ģimenes ligzdiņu vijējiem ir aizrunātas krietnu laiku uz priekšu. Tomēr, ja jums uzspīdēs mazliet veiksmes, varēsiet pārlaist nakti kādā no piecām viesiem pieejamajām istabām, kas katra iekārtota autentiski un ar savu īpašo garšu. Tomēr ja viss ir aizsists, nenokariet degunu - blakus pilij esošajā muižas ēkā arī ir viesnīca, kurā pieejami pat divstāvīgi numuriņi, un kur kopumā var apmesties pat 100 viesi. Tā kā vietas pietiks.
Savukārt tie, kam labāk patīk nakšņot mājās var izbaudīt pilī esošās fantastiskās podiņu krāsnis, kas nesen kā atjaunotas – viskrāšņākā no tām rotāta ar flīzēm, uz kurām uzgleznotas senu atklātnīšu ainavas.

Baltā lēdija Doroteja

Lai gan Jaunmoku pils nevar lepoties ar simtiem gadu senu vēsturi, šeit mājo leģendām apvītā Baltā dāma, kas atšķirībā no Holivudas filmu spokiem esot labsirdīga iemītniece un tie viesi, kas viņu sajutuši vai redzējuši stāsta, ka no Jaunmoku jumprava izstaro savādu siltumu.
Leģendas saknes atklājuši pils kādreizējie īpašnieki Urgen-Šternbergi, kas pēc Jaunmoku apmeklējuma atsūtījuši vēstuli ar stāstu par Doroteju – meiteni, kas pilī strādājusi par auklīti. Doroteja jeb Doriņa pirmā pasaules kara laikā samīlējusies virsniekā – pilī bija apmeties vācu karaspēks. Tomēr izplaukušo mīlas pumpuru norāvis karš – zaldāts devies uz fronti, bet izmisusī Doriņa, kas tai laikā jau bijusi mātes cerībās, izmisumā metusies pils dīķī.

Sērainais purvs pie Kandavas

Braucot tālāk uz rietumiem un nogriežoties uz Kandavu sākas Abavas senlejas dabas parks. Senleja veidojusies ledus laikmetā, kad šļūdoņiem kūstot ūdens pa to plūdis uz jūru. Ielejas reljefs ļauj to romantiski saukt par Kurzemes Šveici. Te meklējama slavenā Abavas Rumba un Māras kambari, tomēr mazāk zināma, tai pat laikā interesanta ir arī Čužu purva dabas taka, kas atrodas blakus Kandavai, Abavas Dienvidu krastā. Taka ir aptuveni 3 kilometrus gara un met loku gar sēravotiem un Abavas brūnajiem līkumiem, kā arī ved cauri purvam, kas ir vienīgā vieta Latvijā kur dabā sastopama ļoti reta puķīte - Krūma Čuža. Pateicoties sēravotiem šeit kādreiz pat atradusies dziednīca. Īpaši smaržojošais sēravotu ūdens rodas kaļķainajiem zemes dzīļu ūdeņiem sajaucoties ar purva ūdeni. Šāda ūdens un dūņu procedūras labvēlīgi ietekmē visas orgānu sistēmas. Piemēram, sirds un asinsvadu sistēmu, gremošanas sistēmu, nervu sistēmu, kustību un balsta aparāta sistēmu.
Dabas takā apskatāma arī bijusī saldūdens kaļķiežu ieguves vieta. Šeit kādreiz ieguva kaļķiezi, ko izmantoja augsnes mēslošanas nolūkos, bet blīvākie kaļķieži ir pazīstami arī kā šūnakmens – tas ir izmantots kā apdares materiāls Brīvības piemineklī un Brāļu kapu ansamblī Rīgā.

Informācija:

www.mammadaba.lv – informācija par AS Latvijas Valsts Meži atpūtas vietām
www.jaunmokupils.lv – informācija par Jaunmoku pils apskates iespējām un rezervācijām. Tālrunis 26187442

Stāsts tapis pēc AS Latvijas Valsts Meži pasūtījuma 2012. gadā

Lasīt tālāk

Purva daudzās krāsas.

Niedrāju-Pilkas purvs ik reizi, to apmeklējot, ir citā tonī

Latvijas daba ir brīnumu pilna. Kad jautāju kaimiņam, kurš ir būvinženieris, kālab mūsu nama sienā pirms vairākiem gadiem parādījās milzīga plaisa, viņš atbildēja, ka ēkas vietā kādreiz atradusies Daugavas gultne. Līdz ar to, pazemē esot dūņu slānis, bet, aizberot Daugavas salas, kāpuši gruntsūdeņi. Tālākajam stāstījumam es vairs nesekoju līdzi, jo pārsteigumu radīja apgalvojums par Daugavas gultni, lai gan šobrīd līdz upei ir vairāki kilometri…

Ķirzakas un senais līcis.

Arī tur, kur šobrīd stiepjas Niedrāju - Pilkas purvs, kādreiz ir bijusi ūdenstilpne. Ezers. Gadu gaitā tas ir aizaudzis, bet no atmirušajiem augiem sarežģītu bioķīmisku reakciju rezultātā ir izveidojusies kūdra. Derīgais izraktenis, kura priekšā izplatības, daudzuma un bagātības ziņā Latvijā nobāl pat zaļais zelts -– meži. Tas skaidrojams ar to, ka reiz, pirms miljoniem gadu Rīgas jūras līcis stiepies līdz pat Šauļiem, un, pamazām atkāpjoties, atstājis aiz sevis plašus lagūnas ezerus. Tie lēnām aizaugot ir vai nu izzuduši pavisam, vai arī atstājuši aiz sevis dzērvenēm, gleznainiem skatiem, ķirzakām un retiem putniem bagātus kūdras purvus. Jā, šeit redzēts gan melnais stārķis, gan mazais ērglis, tomēr visbiežāk sastopamas dzērves, purva zīlītes un varbūt pa kādai mežirbei. Te darbiņš binoklim.

Purvs, kas aug

Niedrāju - Pilkas purvu atrast nav nemaz tik viegli. Braucot no Limbažu puses jādodas Pāles virzienā, bet Pālē jāsāk sekot norādēm. Visvieglāk purvu atrast atjaunotā mežu portāla mammadaba.lv jaunajā atpūtas vietu kartē.
Cauri purvam ved uzbērts ceļš -– taisns kā nogrieznis,(tas nav uzbērts ceļš, tur kādreiz esot  bijis šaursliežu dzelzceļš, kas vedis no Valnmieras uz Limbažiem) un par spīti aizaugušajai ceļmalai, pats apskates objekts ir skaists un krāšņsš, sevišķi brīdī, kad caur mākoņu pilnajām debesīm to apspīd saules stari. Dzeltenā sūnu purva panorāma nonāk kareivīgā kontrastā ar tumši zilajām debesīm, bet pa pelēko dēļu taku lodā lielākas un mazākas ķirzaciņas. Sūnu purvs ir augu izdzīvošanas poligons -– pamatā šeit sastopamas tikai dzērvenes, spilvas un pa kādai mazmazītiņai priedītei. Augi šeit pārtiek tikai no lietus ūdens un minimālas minerālvielu devas. Pateicoties skābajai videi, šai purvā nedzīvo mikroorganismi, līdz ar to augu atliekas nesadalās -– tās ar laiku pārvēršas par jaunu kūdras slāni. Un tā purvs lēnām aug -– aptuveni par 1 milimetru gadā.

Kilometru augstais kūdras tornis.

Caur purvu cilpu ar atzaru met no dēļiem būvēta taka. Atzara galējā punktā ir mazāka cilpa, kur blakus mazam purva ezeriņam ir uzbūvēts skatu tornis. Ainava, no tā veroties, tikai kārtējo reizi apliecina, cik Latvija ir krāsām bagāta zeme. Starp citu -– sūnu purvos redzamie mazie ezeriņi ir purva lāmas. Faktiski tā ir lietus ūdens peļķe, kas ar laiku izveidojusies kūdras slāņa iedobumā, kas radies, ielūzstot un iegrimstot kūdras slānim. Purva vidū kūdras slānis aug straujāk un tas ir smagāks, tādēļ lāmas parasti veidojas tieši šeit.
AS "Latvijas Vvalsts Mmeži" piederošais Niedrāju - Pilkas purvs ir aptuveni 7000 gadu vecs, bet tā kūdras slānis 6 metrus biezs -– prāvas divstāvu mājas augstumā. Kopā te 767 hektāru platībā ir 17,6 miljoni kubikmetru kūdras -– iztēlojieties 130 metrus platu un vairāk nekā kilometru augstu kūdras torni…

Pa ceļam Ķirbižu meža taka.

Ja iespaidu vēl nav gana, tepat netālu Ķirbižos ir aplūkojama izstaigājama Ķirbižu meža taka. Lai tur nokļūtu, braucot pa Tallinas šoseju, pie Vitrupes jāgriežas uz austrumiem.
Gleznainā vietā, blakus atjaunotajai Ķirbižu muižas pilij ir izveidota divus kilometrus gara pastaigu taka, kas ļauj izstaigāt līkumu pa Vitrupes krastiem. Šeit ir aplūkojams dižozols, kura stumbra apkārtmērs ir gandrīz septiņi metri, priežu dižaudze, bet, ja būsiet laikuscīgi paviesosieties arī mMeža muzejā. Pa gleznaino pils apkārtni pastaigājas pīles un zosis, bet, izejot taku, redzēsiet gan stāvos vVitrupes krastus, gan arī priežu dižaudzi un dižozolu, kura apkārtmērs ir 6,5 metri.

Teltsvieta Vasās.

Ja nakšņošanai pilī rocība ir par īsu, Tūjā, pašā jūras krastā ir AS "Latvijas vValsts mMeži" atpūtas vieta -– ar iespēju būvēt teltis, kurināt ugunskuru un paēst pie koka galdiņiem. Turklāt -– pilnīgi bez maksas. Atpūtas vieta saucas Vasas, un tā atrodama, braucot gar jūras krastu no Tūjas ziemeļu virzienā. Laisties miegā pēc svaigā gaisā pavadītas dienas, jūras šalkoņas ieaijātam -– tas ir lieliski.

Informācija: 

Raksts tapis pēc AS ”Latvijas Valsts Meži" pasūtījuma. 
Atpūtas vietas un dabas takas atrodamas www.mammadaba.lv
Attālums no Rīgas līdz Pālei: 113 km, braucot caur Limbažiem.

Lasīt tālāk