Hiperreālā Gluzunovu sāga: Izrāde, kurā Latvija negrib beigt skatīties
Kad franču filozofs Gijs Debors 1967. gadā rakstīja savu slaveno darbu "Spektakla sabiedrība", viņš, visticamāk, neiedomājās, ka viņa teorijas ideālu iemiesojumu varēs atrast 21. gadsimta Latvijas slavenību pārī. Debors apgalvoja, ka modernajā kapitālismā "viss, kas kādreiz tika tieši izdzīvots, ir kļuvis par vienkāršu reprezentāciju". Dzīvi aizstāj tās attēls. Un Gluzunovu gadījumā šis attēls ir kļuvis par viņu galveno produktu.
"Mēs vairs nedzīvojam reālu dzīvi, mēs dzīvojam caur tās reprezentācijām," teiktu cita franču domātāja, Žana Bodriāra, adepti. Sociālie tīkli un tabloīdi nav tikai spogulis, tie ir kļuvuši par pašu realitāti. Gluzunovi ir šī jaunā laikmeta perfekts piemērs, viņu attiecību krīzes, personiskās drāmas un pat juridiskās problēmas tiek nekavējoties pārvērstas saturā, ko patērē tūkstoši.
Varoņi uz skatuves
Elīna Gluzunova: Publiskajā telpā sevi pozicionē kā dziedātāju, "uzacu meistari" un influenceri. Viņas "TikTok" profila apraksts – "Sieviete ar superspējām", kalpo kā viņas zīmola esence: spēks, daudzpusība un noturība.
Artjoms Gluzunovs: Realitātes šovu dalībnieks un aktieris, kurš zīmīgi atveidojis noziedznieku seriālā "Tunelis". Bijis vairākus mēnešus arestēts saistībā ar apsūdzībām narkotiku tirdzniecībā. Realitātes šovu video materiālos nesavaldīgs. Viņa publiskais moto: "Es nevarētu dzīvot bez piedzīvojumiem un adrenalīna, jo nepatīk garlaicīga dzīve."
Hiperrealitātes arhitekti. Kad kopija kļūst labāka par oriģinālu
Ja Debora teorija apraksta "ko", tad Bodrijāra idejas palīdz izprast "kā". Bodrijārs ieviesa jēdzienu "hiperrealitāte". Stāvoklis, kurā apziņa nespēj atšķirt realitāti no tās simulācijas. Hiperrealitātē zīmes un attēli kļūst "reālāki par reālo", radot pasauli, kurai vairs nav nepieciešams oriģināls.
Elīna Gluzunova ir šādas hiperrealitātes meistare. Viņas stratēģija ir radikāla caurspīdība, kas patiesībā ir augstākās raudzes performances māksla. Viņa atklāti runā par kosmētiskajām procedūrām, paziņojot: "Es nekultivēju botulīntoksīna injekcijas, es tās dievinu!" Tādējādi procedūra no kaut kā slēpjama kļūst par atklātu un pat iedvesmojošu izvēli. Līdzīgi viņa ar lepnumu demonstrē lētas parūkas no "Shein", pozicionējot sevi kā gudru patērētāju: "Mana jaunā HD Lace parūka no Shein. 37€.. bija tā vērti."
Šis ir klasisks hiperrealitātes piemērs. "Atklājot savu "mākslīgumu", Elīna rada jaunu, vēl augstāka līmeņa "autentiskumu". Viņa neslēpj, ka tēls ir konstruēts, un tieši šī atzīšanās padara viņas tēlu auditorijas acīs ticamāku. Tā ir simulācija, kas vairs neizliekas par realitāti, bet gan pati kļūst par jaunu, pievilcīgāku... realitāti. Šeit var droši likt atsauci uz Centrālās un Dienvidamerikas telenovellām, kuras, pēc dziļākās būtības, šā pāra dzīve ataino. Ja šā žanra nosaukums jums ir svešs, telenovellas ir tie paši jaukie "meksikāņu seriāli," kas to dzimtenēs sen jau gozējas kultūras kanona līmeņa slavas saulē.
Artjoms, neraugoties uz robusto tēlu, prot meistarīgi sapludināt robežas. Viņa noziedznieka loma seriālā "Tunelis" šajā seriālā pilnīgi netīšām kļūst par draudīgu priekšvēstnesi viņa paša arestam. Reālā pieredze cietumā piešķir "autentiskumu" viņa aktiera karjerai īstā "ielu puikas" manierē. Viņa stāstījums par diviem mēnešiem Rīgas Centrālcietumā ir satriecošs piemērs naratīva kontrolei. Tā vietā, lai justos pazemots, viņš apgalvo: "Jutos tur kā zivs ūdenī," un salīdzina cietumu ar "bērnudārzu". Krīzes menedžeriem, kas kalpo šaubīgiem "Šefiem," kam savukārt ir risks negaidīti nonākt aiz restēm, šis piemērs būtu jāieraksta savos krīzes komunikācijas plānos. Pat 15 kilogramu svara zudums tiek pasniegts kā gandrīz pozitīvs blakusefekts. Viņš ir pārrakstījis šo notikumu, pārvēršot to no traumas par piedzīvojumu – un auditorija to pieņem. Tiesa vēl nav notikusi un mūzika joprojām var skanēt.
Drāmas hronoloģija
Aptuveni pirms 10 gadiem: Artjoms slepeni apprecas ar sievieti no Taizemes, esot attiecībās ar Elīnu.
2024. gada sākums: Elīna uzzina par laulību "ļoti nepiemērotā brīdī", kas kļūst par vienu no attiecību pamatkonfliktiem.
2024. gada 24. maijs: Artjoms tiek dramatiski arestēts Brīvības ielā aizdomās par narkotiku kontrabandu.
Maijs–jūlijs: Artjoms pavada divus mēnešus apcietinājumā.
Augusts: Pēc atbrīvošanas seko publisku apvainojumu vilnis, kurā Artjoms, kā ziņo mediji, savās problēmās vaino Elīnu, kam seko tikpat publiski samierināšanās mēģinājumi.
Simbiotiskā mašīna
Gluzunovu stāsts nebūtu iespējams bez trešā, izšķirošā spēlētāja – medijiem. Šeit izpaužas mediju teorija, kas pazīstama kā "dienas kārtības noteikšanas teorija" (Agenda-Setting Theory). Tās pamatā ir ideja, ka mediji ne vienmēr mums pasaka, ko domāt, bet tie ļoti efektīvi nosaka, par ko domāt.
Teju visi izklaides izdevumi, televīzijas raidījumu un žanra žurnāli Latvijā ir pieminējuši Glozunovus tādā vai citādā kontekstā. Katrs jauns pavērsiens, vai tas ir strīds, samierināšanās, jauna parūka, vai atklāsme par parādiem, viss tiek nekavējoties pārvērsts virsrakstos, par to iespējams pārliecināties ierakstot Glozunovu vārdu interneta meklētājā. Tomēr tā ir perfekta simbioze. Mediji iegūst saturu, kas garantē klikšķus un skatījumus, savukārt slavenības iegūst uzmanību, kas ir viņu galvenā valūta, statistikas skaitļi "TikTok" un "Instagram". Tās ir biznesa attiecības, kurā abas puses pārdod auditorijai intimitātes ilūziju.
Šī dinamika gan rada bīstamu ciklu. Interneta paaudze ir redzējusi to režģu lodi, kurā iekšā brauc motociklists. Lai paliktu relevanti un interesanti medijiem, Gluzunoviem ir nepieciešama nepārtraukta drāma. Miers un stabilitāte kļūst par draudu viņu publiskajam tēlam. Viņu pašu atzīšanās, ka attiecības "vienmēr bijušas kā pa viļņiem", ir kļuvusi par viņu zīmola moto un, iespējams, par neapzinātu biznesa modeli.
Izrāde turpinās
Elīnas un Artjoma Gluzunovu stāsts ir spilgts aizejošā postmodernisma laikmeta portrets. Tas atklāj pasauli, kurā robežas starp privāto un publisko, patieso un izdomāto ir izzudušas. Kurā dzīve var būt Mēme. Viņi ir gan savas hiperreālās pasaules radītāji, gan tās gūstekņi, ieslēgti nepārtrauktā satura radīšanas ciklā, ko pieprasa viņu auditorija un mediju partneri.
Galu galā, Gluzunovu lielākais talants, nav dziedāšana, nagi vai aktierspēle, bet gan spēja pārvērst pašiem savu dzīvi par visaptverošu un nebeidzamu izrādi. Un kamēr vien būs skatītāji, kas pirks biļetes uz šo "spektaklu", tas, visticamāk, nebeigsies. Jautājums paliek atklāts, vai mēs skatāmies traģēdiju, komēdiju vai vienkārši ļoti labi pārdotu produktu? Jebkurā gadījumā no sirds apsveicam jauno pāri ar saderināšanos un novēlam veiksmi un izturību plānojot kāzas, kuras noteikti kļūs par Notikumu!
Džeks Šļakstītājs. Ciemos pie gleznotāja Džeksona Polloka.
“Mana glezniecība nav saistīta ar molbertu. Es praktiski ne reizi neesmu uzstiepis audeklu uz rāmja. Man labāk tīk audeklu pienaglot pie sienas, vai grīdas. Man jājūt cietās virsmas pretestība
”
1951. gads. Neliela koka mājiņa. Pusotrs stāvs. Fonā redzami pelēcīgi krūmāji, daži koki. Mājiņas galā ir piebūve ar logu. Džeksons Polloks to sauc par šķūni. Šķūņa logam ir astoņas rūtis – katrā pusē pa četrām. Nelielajā piebūvē atrodās Džeksona Polloka darbnīca. Tur viņš glezno.
“Es esmu dzimis 39 gadus atpakaļ Kodī, Vajomingā.”
Polloks nesteidzīgi apsēžas uz koka ķeblīša. Tam blakus atrodas ar krāsu notašķītu puszābaku pāris. Mākslinieks, izkratot no viena zābaka papīrīti, tos nesteidzīgi uzmauc kājās.
“Ņujorkā pavadīju divus gadus. Biju mākslas studentu līgā. Kopā ar Tomu Bentonu. Spēcīga personība, pret ko cīnīties. Tas bija 1929. gadā.”
Polloks pieceļas un nokrata pelnus no papirosa gala. “Es nezīmēju. Es negleznoju skices. Krāsoju pa tiešo. Parasti gleznoju uz grīdas. Man baudu sagādā lieli audekli. Uz liela laukuma jūtos vieglāk un mājīgāk. Kad audekls ir uz grīdas, es jūtos tuvāks gleznai, es esmu tās daļa. Varu apiet tai apkārt, strādāt no visām četrām pusēm. Es burtiski esmu gleznā. Tas ir kaut kas līdzīgs rietumkrasta indiāņu zīmējumiem smiltīs.”
Ar papirosu zobos Polloks pieiet pie audekla, kas noklāts zemē turpat pie šķūņa. Tā stūri ir nostiprināti ar dēlīšiem, lai audums nesarullējās. Gleznā uz tumša fona redzami baltas krāsas plankumi, sliedes un šļaksti. Pietupies, mākslinieks nedaudz sakārto audekla stūri. Viņš pieceļas, ievelk dūmu un dodas pie krāsu spainīšiem un kanniņām, kas atrodas turpat netālu zemē. Mākslinieks pieliecas un izvēlas vieno no 12 spainīšiem. Tā ir baltā krāsa. Polloks ielej daļu no spainīša satura dzeltenās krāsas kanniņā. “Dažreiz es lietoju otu, bet parasti izvēlos kociņu. Citreiz leju krāsu tieši no kanniņas. Man patīk lietot pilošu, šķidru krāsu.” Polloks enerģiski ar otu sāk maisīt dzeltenās kanniņas saturu. Līdzīgi kā kuļ sviestu. Arī spainīša satura nokrāsa kļūst blāvāka un sāk atbilst piena tauku tonim. “Es lietoju arī smiltis, stikla lauskas. Diegus, auklas.” Maisīdams dzelteno krāsi Džeksons Polloks pieceļas kājās. “Veids, kā es gleznoju, rodas dabiski. Atkarībā no vajadzības. Es vēlos paust savas jūtas, nevis vienkārši tās ilustrēt. Mana tehnika ir tikai veids, kā es nonāku līdz idejai. “ Viņš stāv pie audekla. Acis ir samiegtas, pieri apspīd pēcpusdienas saule. Polloks pasper soli un sāk gleznot. Viņa rosīšanās ap audeklu atgādina kādas senas cilts rituālo deju. Viegli pieliecies, nepārtraukti pārvietojoties, Polloks mērc otiņu dzeltenās krāsas kanniņā un šļaksta tās saturu uz auekla. Pa diagonāli, taisni, pa diagonāli, no kreisās uz labo un no labās uz kreiso pusi. Viņš kustās kā bite pa stropu, ar otas vēzieniem izpildot kādu sev vien zināmu sistēmu. Papirosa galā ir uzaugusi centimetru gara oglīte, kas tūliņ, tūliņ pievienosies pasaules mākslas vēsturei. “Kad es esmu gleznā, neapzinos ko daru. Tomēr neviens otas vēziens nav nejaušs. šeit nav nejaušību vai negadījumu. Un pats labākais – šeit nav sākuma un nav beigu.” Dzelteno krāsu ir nomainījusi melnā. Polloks, liekot kājām diet krusteniskā dejā, dāsni apvelta audeklu ar šļakstiem darvas melnumā. Viņš rada nebeidzamas elipses, lokus, spirāļu iedīgļus. “Mani nebaida izmaiņas. Man nav bail iznīcināt attēlu. Glezna dzīvo pati savu dzīvi. Un es cenšos to atdzīvināt.” Talkā nāk baltais. Tas tiek dāsni šķiests ar lielu, platu otu. Baltas krāsas šļaksti tiek arī Džeksona zābakiem. Kā dusmīgs sējējs no komunistu filmām par kolhoziem, Polloks izšļaksta baltu pilienu šaltis. Viņa solis ir mainījies, tas kļuvis lēnāks. Līdz ar to audeklam tiek vairāk krāsas. Viņš satver melno spainīti, un notupies, ātri, bet rūpīgi apvelta gleznu ar staipīgiem krāsas pilieniem. Kustības ir drudžainas, tomēr precīzas. Pagrābis mietiņu, Polloks metās pie baltās krāsas spainīša. Viņš iemērc kociņu baltumā, izvelk to un ar pirkstu notrauc krāsu no sava darbarīka. Pirksts ir balts. Laikam tonis atbilst iecerei, jo mākslinieks metās ar mietiņu špricēt krāsas saturu gleznā. Viņš aizsviež papirosu krūmos un arvien enerģiskāk turpina šļakstīt balto. No kreisās uz labo, no kreisās uz labo, ap audeklu pulksteņa rādītāja virzienā. “Tomēr, ja man zūd kontakts ar gleznu, sanāk mēsli un nekārtība. Ja nezūd – tā ir tīra harmonija, vieglums, ko tu saņem un atdod” Džeksons Polloks slauka rokas ar krāsu notrieptā dvielī. Viņa lūpas ir sakniebušas tikko aizkūpinātu papirosu. Viņa skatiens vēl kavējas audeklā.
Džeksons Polloks. Amerikāņu gleznotājs, avangardists. Dzimis 1912. gadā kā jaunākais dēls piecu bērnu ģimenē. Miris 1955. gadā. Nāves iemesls – reibuma izraisīta autokatastrofa. Polloka glezna “No. 5, 1948” 2006. gadā tiek pārdota par 140 000 000 dolāru. Šobrīd tā ir visdārgāk pārdotā glezna pasaulē.
Lasīt tālāk
1951. gads. Neliela koka mājiņa. Pusotrs stāvs. Fonā redzami pelēcīgi krūmāji, daži koki. Mājiņas galā ir piebūve ar logu. Džeksons Polloks to sauc par šķūni. Šķūņa logam ir astoņas rūtis – katrā pusē pa četrām. Nelielajā piebūvē atrodās Džeksona Polloka darbnīca. Tur viņš glezno.
“Es esmu dzimis 39 gadus atpakaļ Kodī, Vajomingā.”
Polloks nesteidzīgi apsēžas uz koka ķeblīša. Tam blakus atrodas ar krāsu notašķītu puszābaku pāris. Mākslinieks, izkratot no viena zābaka papīrīti, tos nesteidzīgi uzmauc kājās.
“Ņujorkā pavadīju divus gadus. Biju mākslas studentu līgā. Kopā ar Tomu Bentonu. Spēcīga personība, pret ko cīnīties. Tas bija 1929. gadā.”
Polloks pieceļas un nokrata pelnus no papirosa gala. “Es nezīmēju. Es negleznoju skices. Krāsoju pa tiešo. Parasti gleznoju uz grīdas. Man baudu sagādā lieli audekli. Uz liela laukuma jūtos vieglāk un mājīgāk. Kad audekls ir uz grīdas, es jūtos tuvāks gleznai, es esmu tās daļa. Varu apiet tai apkārt, strādāt no visām četrām pusēm. Es burtiski esmu gleznā. Tas ir kaut kas līdzīgs rietumkrasta indiāņu zīmējumiem smiltīs.”
Ar papirosu zobos Polloks pieiet pie audekla, kas noklāts zemē turpat pie šķūņa. Tā stūri ir nostiprināti ar dēlīšiem, lai audums nesarullējās. Gleznā uz tumša fona redzami baltas krāsas plankumi, sliedes un šļaksti. Pietupies, mākslinieks nedaudz sakārto audekla stūri. Viņš pieceļas, ievelk dūmu un dodas pie krāsu spainīšiem un kanniņām, kas atrodas turpat netālu zemē. Mākslinieks pieliecas un izvēlas vieno no 12 spainīšiem. Tā ir baltā krāsa. Polloks ielej daļu no spainīša satura dzeltenās krāsas kanniņā. “Dažreiz es lietoju otu, bet parasti izvēlos kociņu. Citreiz leju krāsu tieši no kanniņas. Man patīk lietot pilošu, šķidru krāsu.” Polloks enerģiski ar otu sāk maisīt dzeltenās kanniņas saturu. Līdzīgi kā kuļ sviestu. Arī spainīša satura nokrāsa kļūst blāvāka un sāk atbilst piena tauku tonim. “Es lietoju arī smiltis, stikla lauskas. Diegus, auklas.” Maisīdams dzelteno krāsi Džeksons Polloks pieceļas kājās. “Veids, kā es gleznoju, rodas dabiski. Atkarībā no vajadzības. Es vēlos paust savas jūtas, nevis vienkārši tās ilustrēt. Mana tehnika ir tikai veids, kā es nonāku līdz idejai. “ Viņš stāv pie audekla. Acis ir samiegtas, pieri apspīd pēcpusdienas saule. Polloks pasper soli un sāk gleznot. Viņa rosīšanās ap audeklu atgādina kādas senas cilts rituālo deju. Viegli pieliecies, nepārtraukti pārvietojoties, Polloks mērc otiņu dzeltenās krāsas kanniņā un šļaksta tās saturu uz auekla. Pa diagonāli, taisni, pa diagonāli, no kreisās uz labo un no labās uz kreiso pusi. Viņš kustās kā bite pa stropu, ar otas vēzieniem izpildot kādu sev vien zināmu sistēmu. Papirosa galā ir uzaugusi centimetru gara oglīte, kas tūliņ, tūliņ pievienosies pasaules mākslas vēsturei. “Kad es esmu gleznā, neapzinos ko daru. Tomēr neviens otas vēziens nav nejaušs. šeit nav nejaušību vai negadījumu. Un pats labākais – šeit nav sākuma un nav beigu.” Dzelteno krāsu ir nomainījusi melnā. Polloks, liekot kājām diet krusteniskā dejā, dāsni apvelta audeklu ar šļakstiem darvas melnumā. Viņš rada nebeidzamas elipses, lokus, spirāļu iedīgļus. “Mani nebaida izmaiņas. Man nav bail iznīcināt attēlu. Glezna dzīvo pati savu dzīvi. Un es cenšos to atdzīvināt.” Talkā nāk baltais. Tas tiek dāsni šķiests ar lielu, platu otu. Baltas krāsas šļaksti tiek arī Džeksona zābakiem. Kā dusmīgs sējējs no komunistu filmām par kolhoziem, Polloks izšļaksta baltu pilienu šaltis. Viņa solis ir mainījies, tas kļuvis lēnāks. Līdz ar to audeklam tiek vairāk krāsas. Viņš satver melno spainīti, un notupies, ātri, bet rūpīgi apvelta gleznu ar staipīgiem krāsas pilieniem. Kustības ir drudžainas, tomēr precīzas. Pagrābis mietiņu, Polloks metās pie baltās krāsas spainīša. Viņš iemērc kociņu baltumā, izvelk to un ar pirkstu notrauc krāsu no sava darbarīka. Pirksts ir balts. Laikam tonis atbilst iecerei, jo mākslinieks metās ar mietiņu špricēt krāsas saturu gleznā. Viņš aizsviež papirosu krūmos un arvien enerģiskāk turpina šļakstīt balto. No kreisās uz labo, no kreisās uz labo, ap audeklu pulksteņa rādītāja virzienā. “Tomēr, ja man zūd kontakts ar gleznu, sanāk mēsli un nekārtība. Ja nezūd – tā ir tīra harmonija, vieglums, ko tu saņem un atdod” Džeksons Polloks slauka rokas ar krāsu notrieptā dvielī. Viņa lūpas ir sakniebušas tikko aizkūpinātu papirosu. Viņa skatiens vēl kavējas audeklā.
Gaismas ātruma pulkstenis
Pasaules dārgākie pulksteņi tiek radīti Šveicē. To mehānismu tapšanā tiek izmatoti dārgakmeņi, bet mehānismi to cēlmetālu korpusos tiek ievietoti pieredzējušo pulksteņmeistaru rokām.
Elektronikas un Datorzinātņu institūtā Dzērbenes ielā ražo mazliet savādākus pulksteņus. Tie varbūt nav tik dārgi kā Šveicē ražotie, toties ir miljoniem reižu precīzāki un paredzēti visai specifiskām, ar kosmosa tehnoloģijām saistītām vajadzībām.
«Tā primitīvi runājot, pa zemes mākslīgo pavadoni tiek izšauts lāzera stars, tas tiek atstarots atpakaļ un uztverts mērīšanas stacijā. Pēc laika sprīža, cik lāzera staram bija nepieciešams, lai nonāktu līdz kosmosa aparātam un atpakaļ, ir iespējams noteikt pavadoņa attālumu līdz zemei. Lai šo laiku precīzi noteiktu, ir nepieciešams ļoti ātrs un precīzs hronometrs» stāsta viens no iekārtas «Event timer A033-ET» radītājiem, Elektronikas un Datorzinātņu institūta vadošais pētnieks Dr.sc.comp. Jevgenijs Buls. «Īsākais laika periods, ko šī iekāra spēj nomērīt ir 5 pikosekundes, bet jaunā modeļa precizitāte ir pat 3 pikosekundes,» skaidro zinātnieks. Pikosekunde ir sekundes miljardā daļa. Šis mirklis ir tik īss ka vienā pikosekundē gaismas stars pieveic tikai 0.3 milimetrus. «Mēs šīs iekārtas sākām izstrādāt pirms trīsdesmit gadiem, astoņdesmitajos,» skaidro J. Buls. Projektā piedalās arī Dr.sc.comp. Vladimirs Bespaļko un inženieris pētnieks Vadims Vedins: «Sākotnēji mēģinājām iekārtas tirgot paši. Taimerus pirka, tomēr ņemot vērā to, ka esam zinātnieki, nevis grāmatveži, ar visa procesa efektivitāti kā bija, tā bija. Pamatā iekārtas pirka zinātāji – citi zinātniskie institūti vai kāds, kas bija par šo iekārtu nejauši dzirdējis, un kam bija līdzīgas vajadzības.»
Uzņēmuma Eventech birojs atrodas turpat institūta laboratorijā. Ugunsdrošās durvis un apkārtējos kabinetos esošo tehnoloģisko iekārtu dūkoņa kontrastē ar biroja telpas klasisko iekārtojumu. Kopā ar Ģirtu Ozoliņu uz tikšanos atnākusi arī viņa kolēģe Katrina Belaševa. Katrīna uzņēmumā nodarbojas ar administratīvo menedžmentu un sniedz atbalstu firmas zinātniskajai komandai dalībā dažādos starptautiskajos projektos.
Jautāts, kāds ir Eventech ražoto iekārtu veiksmes noslēpums, Ģirts Ozoliņš atbild, ka visa pamatā ir gadiem ilgs pētnieciskais darbs: «Mūsu zinātnieku komanda pie šo iekārtu izstrādes ir strādājusi trīsdesmit gadus. Un te ir gan pārdomāta elektroniskā shēma, gan arī izcili loģiskie algoritmi. Viss, kas šīm iekārtām pietrūka – mūsdienīgi pārdošanas risinājumi un plašāks tehnoloģiskais pielietojums.»
Lasīt tālāk
Elektronikas un Datorzinātņu institūtā Dzērbenes ielā ražo mazliet savādākus pulksteņus. Tie varbūt nav tik dārgi kā Šveicē ražotie, toties ir miljoniem reižu precīzāki un paredzēti visai specifiskām, ar kosmosa tehnoloģijām saistītām vajadzībām.
 |
| Dr.sc.comp. Jevenijs Buls un Eventech direktors Ģirts Ozoliņš pie Elektronikas un Datorzinātņu institūtā ražotā taimera «Event timer A033-ET» |
«Tā primitīvi runājot, pa zemes mākslīgo pavadoni tiek izšauts lāzera stars, tas tiek atstarots atpakaļ un uztverts mērīšanas stacijā. Pēc laika sprīža, cik lāzera staram bija nepieciešams, lai nonāktu līdz kosmosa aparātam un atpakaļ, ir iespējams noteikt pavadoņa attālumu līdz zemei. Lai šo laiku precīzi noteiktu, ir nepieciešams ļoti ātrs un precīzs hronometrs» stāsta viens no iekārtas «Event timer A033-ET» radītājiem, Elektronikas un Datorzinātņu institūta vadošais pētnieks Dr.sc.comp. Jevgenijs Buls. «Īsākais laika periods, ko šī iekāra spēj nomērīt ir 5 pikosekundes, bet jaunā modeļa precizitāte ir pat 3 pikosekundes,» skaidro zinātnieks. Pikosekunde ir sekundes miljardā daļa. Šis mirklis ir tik īss ka vienā pikosekundē gaismas stars pieveic tikai 0.3 milimetrus. «Mēs šīs iekārtas sākām izstrādāt pirms trīsdesmit gadiem, astoņdesmitajos,» skaidro J. Buls. Projektā piedalās arī Dr.sc.comp. Vladimirs Bespaļko un inženieris pētnieks Vadims Vedins: «Sākotnēji mēģinājām iekārtas tirgot paši. Taimerus pirka, tomēr ņemot vērā to, ka esam zinātnieki, nevis grāmatveži, ar visa procesa efektivitāti kā bija, tā bija. Pamatā iekārtas pirka zinātāji – citi zinātniskie institūti vai kāds, kas bija par šo iekārtu nejauši dzirdējis, un kam bija līdzīgas vajadzības.»
Sākums reaktorā
Viss mainījās, kad zinātnieku izgudrojuma prezentāciju ieraudzīja tagadējais uzņēmuma Eventech direktors Ģirts Ozoliņš: «Tas notika Komercializācijas reaktora pasākumā. Komercializācijas reaktors ir kaut kas līdzīgs biznesa inkubatoram, kur zinātnieki var satikt uzņēmējus, dalīties idejās un mēģināt ieviest dzīvē inovatīvus risinājumus. Mans pirmais biznesa mēģinājums toreiz bija izgāzies – kopā ar armēņu zinātniekiem gribējām ražot rūsas pārveidotājus, bet partneru vadošais pētnieks diemžēl nomira un ar to arī projekts beidzās. Tad arī sākām veidot sadarbību ar Elektronikas un Datorzinātņu institūtu, nodibinājām kopuzņēmumu – pētnieki šajā projektā ir līdzīpašnieki. Mans uzdevums ir attīstīt šo iekārtu tirdzniecību un nodarboties administratīvajām lietām.»Uzņēmuma Eventech birojs atrodas turpat institūta laboratorijā. Ugunsdrošās durvis un apkārtējos kabinetos esošo tehnoloģisko iekārtu dūkoņa kontrastē ar biroja telpas klasisko iekārtojumu. Kopā ar Ģirtu Ozoliņu uz tikšanos atnākusi arī viņa kolēģe Katrina Belaševa. Katrīna uzņēmumā nodarbojas ar administratīvo menedžmentu un sniedz atbalstu firmas zinātniskajai komandai dalībā dažādos starptautiskajos projektos.
 |
| Foto: Dienas Bizness |
Iesaka NASA
«Šobrīd galvenais izaicinājums ir atrast mūsu iekārtām jaunus pielietojumus. Ja runājam par kosmosa tehnoloģijām un zemes mākslīgo pavadoņu atrašanās vietas noteikšanu, tad te mēs esam labās pozīcijās. Mūsu iekārtas ir lētākas par konkurentu ražojumiem, tai pat laikā neatpaliek un reizēm pārspēj precizitātē. Mūsu iekārtas iesaka izmantot NASA, kā izdevīgāko no variantiem. Mūsu taimeris maksā ap 12 000 eiro, konkurentu cenas ir ap 50 000,» stāsta Ģirts Ozoliņš. Kā viens no izpētes virzieniem ir taimeru izmantošana lāzera 3D skenēšanas iekārtās: «Apvienojumā ar Lidar tehnoloģijām, ir iespēja radīt iekārtu, kas ātri un ļoti precīzi spēj izveidot, piemēram, lielas ēkas 3D attēlu. Vai arī, uzstādot skeneri lidmašīnā iegūt precīzu trīsdimensiju topogrāfisko karti, ar iespēju noteikt ne tikai reljefu, bet arī, piemēram koku sugu un vecumu. Princips ir tāds pats, tiek raidīts lāzera pulss un atkarībā no stara atstarošanās ātruma izmērīts attālums līdz objektam.»30 gadu darba rezultāts
Uzņēmējs stāsta, ka grūtākais sākot sadarbību ar institūti bijis birokrātiskais slogs: «Neviens iepriekš neko tādu nebija darījis, līdz ar to pagāja pāris mēneši, kamēr vienojāmies par licencēšanas modeli. Uzņēmumu nodibinājām 2011. gadā un tagad decembrī mums būs jau trīs gadi. Mūsu galvenais mērķis šos gadus bija atrast iekārtai jaunus pielietojumus un ar to arī sekmīgi tiekam galā. Esam atraduši partnerus Kanādā, kas izmanto mūsu izstrādes savās aeroskenēšanas iekārtās. Attīstot šo virzienu, esam nodibinājuši meitas uzņēmumu, līdz ar to, mums šeit veidojās pat tāds kā neliels holdings. Mūsu produkts ir diezgan specifisks, un šī zemes mākslīgo pavadoņu pozicionēšanas niša ir ļoti šaura. Savukārt 3D skenēšanas tirgus ir nesalīdzināmi plašāks un te paveras plašas iespējas pārdot mūsu tehnoloģiskos risinājumus lielam industriālo klientu lokam.»Jautāts, kāds ir Eventech ražoto iekārtu veiksmes noslēpums, Ģirts Ozoliņš atbild, ka visa pamatā ir gadiem ilgs pētnieciskais darbs: «Mūsu zinātnieku komanda pie šo iekārtu izstrādes ir strādājusi trīsdesmit gadus. Un te ir gan pārdomāta elektroniskā shēma, gan arī izcili loģiskie algoritmi. Viss, kas šīm iekārtām pietrūka – mūsdienīgi pārdošanas risinājumi un plašāks tehnoloģiskais pielietojums.»
Eventech
Mājaslapa: www.eventechsite.com
Dibināts: 2011. gadā.
Uzņēmumā šobrīd strādā trīs darbinieki, kā arī tas sadarbojas ar četriem ārštata zinātniskajiem līdzstrādniekiem. Firmas mērķis ir pārdot Elektronikas un Datorzinātņu institūtā tapušās laika mērīšanas iekārtas, kā arī attīstīt šo tehnoloģiju pielietojuma iespējas.
Elektronikas un Datorzinātņu institūts
Mājaslapa: www.edi.lv
Dibināts: 1960. gadā.
EDI ir neatkarīgs valsts zinātniskais institūts, kas veic fundamentālus un lietišķus pētījumus datorzinātnes, informāciju, komunikāciju un elektronisko tehnoloģiju un aparātbūves jomās. Institūta stratēģiskais mērķis ir veicināt uz zināšanām balstītas ekonomikas attīstību Latvijā. EDI savā darbībā cenšas kļūt par Eiropā atzītu pētniecības centru elektronikas, datorzinātņu, informācijas tehnoloģiju un ar tām saistīto inženierzinātņu jomās, kura galvenie pētniecības virzieni ir saistīti ar integrētu signālu un datu iegūšanas, apstrādes un pārraides sistēmu (metodes, aparatūra un programmatūra) radīšanu.
Izglītības iestāžu un uzņēmēju sadarbības projekts «University and Business Co-operation Through Success Stories» notiek piecās valstīs. Projekta ietvaros mēs pastāstīsim par veiksmīgiem sadarbības piemēriem starp uzņēmējiem un augstskolām, kas vainagojušies ar jauniem produktiem vai iniciatīvām.
Projektu realizē Latvijā bāzēta nevalstiskā organizācija «Knowledge Triangle Network», Latvijas Universitāte, Stavangeras Universitāte Norvēģijā, Turku Universitāte Somijā, Viļņas Universitāte un SMK University of Applied Social Sciences Lietuvā, kā arī Latvijas Darba devēju konfederācija ar Nordoplus Horizontal, DPA Augsto tehnoloģiju centra SQUALIO un Dynamic University atbalstu.
Brauciens uz Latgales sirdi.
Zaļā Rēzekne, kas celta uz septiņiem pakalniem.
Rēzeknei un Romai ir šis tas kopīgs. Abas sākas ar burtu R un abas ir uzbūvētas uz septiņiem pakalniem. Vēl uz abām var aizbraukt ar vilcienu.Uz Romu gan brauciens pa dzelzceļu ir stipri teorētisks - jāpārsēžas Daugavpilī, Viļņā, Varšavā, Berlīnē un vēl sazin cik vietās, ceļā pavadot ne vienu vien dienu. Toties uz Rēzekni vilciens iet divas reizes dienā, un ātruma, kā arī izmaksu ziņā atstājot kaunā gan personisko transportu, gan arī autobusu. Galu galā, kad vēl jums ir bijusi iespēja netraucēti 3 trīs ar pusi stundas palasīt kādu grāmatu vai klēpjdatora ekrānā pēc kārtas noskatīties 10 Simpsonu sērijas. Krēsli ir ērtāki kā autobusā, žēl vienīgi, ka nav ligzdas elektronisko ietaišu lādēšanai.
Zaļā pilsēta
No stacijas līdz pilsētas centram var nokļūt vai nu ar kājām, vai pilsētas autobusu, kura pienākšana ir saistīta ar vilcienu sarakstu. Biļete maksā 35 santīmus, bet uz centru brauc 5. autobuss. Te gan uzreiz jāsaka, ka autobusu kustības shēma un saraksts, lai arī pieturā pie sienas pielīmēts, īsti līdz galam saprotams nav. Maršruti ir aptuveni 20 un pilsēta nav nekāda mazā. Tai pat laikā - ja esat vilcienā iekrāvuši velosipēdu, viss ir kārtībā. Tikko izremontētajai galvenajai ielai – Atbrīvošanas alejai abās pusēs izbūvēts sārts veloceliņš. Šī iela ved cauri cenram un pilsētas veco daļu. Otrā pasaules kara laikā Rēzekne kā svarīgs dzelzceļa mezgls tika faktiski pilnībā nopostīta, līdz ar to vecā apbūve sastopama vien dažviet – tālāk no Stacijas, kas bija galvenais uzlidojumu mērķis. Vecā Rēzekne baudāma Latgales ielas rajonā ap iztālēm redzamo sārto Vissvētākās Jēzus sirds katoļu katedrāli. Savukārt blakus piemineklim «Vienoti Latvijai» jeb «Latgales Mārai» atrodas sapostā Rēzeknes pareizticīgo baznīca un baltā Sāpju dievmātes katoļu baznīca.«Latgales Māra» ir radīta par godu Latgales atbrīvošanai no lieliniekiem. Piemineklis ir divas reizes iznīcināts 1940. un 1950. gados, un no jauna par tautas saziedoto naudu uzstādīts tikai 1992. gadā. Netālu no pieminekļa aiz krāšņām durvīm aplūkojams arī Latgales kultūrvēstures muzejs.
Karandaša noslēpums
Kara postījumu dēļ pilsētā dominē pilns pagājušā gadsimta pēckara perioda arhitektūra. Tomēr arī šeit ir zināms ieguvums - pilsēta ir ļoti zaļa un apstādījumiem bagāta. Padomju gados tika attīstīti arī plaši rūpniecības kompleksi, tomēr tie atrodas ārpus pilsētas centra. Jauns centrs veidojas ap mākslas un jaunrades kompleksu, kas tautā iegājies ar nosaukumu «Karandašs.» Vārda izclsme meklējama projekta autoru – arhitektu biroja SAALS izvēlētajā nosaukumā Caran D'Ache. Ar šādu pseidonīmu slavens kļuva Maskavā dzimušais 19. gadsimta franču karikatūrists Emanuēls Puarē, savukārt kāds liels viņa mākslas cienītājs, Šveicietis Arnolds Šveicars pagājušajā gadsimtā nodibināja zīmuļu fabriku ar šādu nosaukumu. Iespējams, ka tieši ar šīs markas zīmuli tapuši arī būvējamā Austrumlatvijas radošo pakalpojumu centra pirmās skices, pie reizes dodot arī kompleksam nosaukumu, kas organiski ir iekļāvies Rēzeknes multikulturālajā vidē.Pretī šķautņainajiem, apzaļumotajiem «Karandaša» jumtiem slejas senais Rēzeknes pilskalns ar Ordeņa pils drupām. Pils bijusi divstāvīga, ne pārāk liela, ar trim tornīšiem trešā stāva augstumā. Hronikas vēstī, ka 15. gadsimtā to apdzīvojuši «trīs bruņinieki, 10 bruņoti karavīri un 12 kaujas zirgi.» Pēc tam, kad 18. gadsimta sākumā Zviedri pili noposta, vietējiem iedzīvotājiem tiek ļauts pilskalnā laukakmeņus izmantot savu māju celtniecībā. Raugoties uz apkārtnes ēku sienām redzams, ka iedzīvotāji šo valdības dāsnumu ir ļoti labprāt arī izmantojuši.
Alberta ķīlniece un Jersikas valdnieka znots
Paraugoties tālākā vēsturē, Rēzeknes nosaukums visticamāk cēlies no Rēzeknes upes, kas 13. gadsimta dokumentos minēta kā Rositten. Laikā, kad Rēzeknes novads ietilpa Jersikas ķēniņvalstī, pilskalnā atradās latgaļu pils, kurā mājoja amatnieki, tirgotāji un karadraudze. Pēc kara ar vācu krustnešiem, Jersikas valdnieks Visvaldis 1209. gadā piespiedu kārtā kļūst par bīskapa Alberta vasali. Ķēniņam nav citas izejas, jo zobenbrāļi ir sagūstījuši viņa sievu. Rēzekni 1224. gadā Visvaldis izlēņo Ikšķiles bruņiniekam Konrādam, kas kā vēstī leģenda, esot bijis Visvalža znots.Informācija
Rēzekne atrodas 242 kilometru attālumā no Rīgas. Ceļš ar automašīnu aizņems aptuveni trīs stundas.Vilciens uz Rēzekni kursē divas reizes dienā. Ceļā jāpavada 3,5 stundas, biļetes cena aptuveni 5 lati. Rēzeknē ir divas pasažieru dzelzceļa stacijas, pasažieru vilcieni no Rīgas parasti pienāk un atiet no Rēzeknes 2 pilsētas ziemeļos.
Rēzeknē ir aptuveni 32 000 iedzīvotāju un ar kājām to no viena gala līdz otram var šķērsot aptuveni stundas laikā.
Muzeji:
Latgales kultūrvēstures muzejs Atbrīvošanas alejā 104Vladislava Loča latgaliešu rakstniecības muzejs Krāslavas ielā 4b
Krievu rakstnieka Jurija Tiņanova muzejs tālr. 64633660
Vairāk informācijas par pilsētu
www.rezekne.lv
Pilsēta
Rēzekne ir saukusies gan Rēzne (latgaļu val.), gan Rositten (vācu val.), gan Režica (krievu un poļu val.)Rēzeknē ir vairākas apkaimes: Jupatovka uz ziemeļaustrumiem no centra, Vipinga dienvidos kā arī Kovšu ezers netālu no centra un Ziemeļu rajons.
Rēzeknes apkārtne.
Braucot uz Rēzekni noteikti jāapciemo arī latgaliešu valstsvīra Franča Trasūna muzejs, kas atrodas Sakstagalā, 10km. pirms Rēzeknes, Kantinīku pilskalns pie Liužas kā arī Komuļteņu un Subinaites dižakmeņi blakus Uļjanovai.Dobeles meteorītu meklējot
Krāšņs brauciens pa teiksmām apvīto Dobeles novadu
Padzirdējis, ka braucu uz Dobeli kolēģis viszinoši pavēstīja, ka šī pilsēta visā Eiropā ir slavena ar savu 4,5 kilometrus lielo meteorīta krāteri. Šī ir vienīgā vieta Latvijā, kur nokritis īsts, liels meteorīts. Ja, protams, neskaita to bedri, ko puikas pirms pāris gadiem pa nakti izraka tīrumā pie Salacgrīvas. Precīzākas Dobeles meteorīta koordinātas kolēģis pateikt nevarēja, gan jau uz vietas redzēšot - tik liels krāteris nu noteikti būs pamanāms.Zaļā varoņu pilsēta
Dobele ir zaļa pilsēta un tā ir tīrākā patiesība, sevišķi jau nu vasarā un pavasarī. 750 gadus seno apdzīvoto vietu līdzīgi kā zobens pilsētas sarkanbaltsarkano ģerboni, sadala Bērzes upe. Tā pilsētas sirdī veido dabisku parku ar 14. gadsimta Livonijas ordeņa pilsdrupām pašā centrā. Dobeli var saukt par Latvijas kareivīgāko vietu ar senām karošanas saknēm un tradīcijām - zobenbrāļi savu pili Bērzes krastā atļāvās uzcelt tikai tad, kad seno pilsētu, to iepriekš nodedzinot, bija pametuši zemgaļi, lai neuzvarēti dotos trimdā uz Lietuvas zemēm. Šeit pāri brāzušās gan pirmā Pasaules kara un Latvijas brīvības cīņu kaujas, gan arī netālu bijusi Kurzemes katla mala. Spilgtākā brīvības mīlestības liecība ir atjaunotais Īles nacionālo partizānu bunkurs, kas atrodas Zebrenes pagastā. To 1948. gadā uzbūvēja latviešu un lietuviešu nacionālās pretošanās kustības dalībnieki. Pie reizes aizvediet kādu ziedu uz piemiņas vietu Kambaros, kur 1945. gadā asiņainās kaujās krita ap 2000 latviešu puišu.Enerģētiskais mežs
Pa ceļam uz Īli atrodas slavenais Pokaiņu mežs, kurā atrodamie akmens krāvumi, daudzie avoti un lielie laukakmeņi liecina par senas svētvietas klātbūtni. Šobrīd Pokaiņu mežs nonācis Latvijas Valsts mežu pārraudzībā, ir iekārtotas pastaigu takas un ugunskura vietas, automašīnu variet atstāt labiekārtotā stāvlaukumā pie ieejas. Paņemiel līdzi blašķes avota ūdenim, bet akmeņus gan atstājiet vietā un neņemiet līdzi. Lai gan, runā, ka reiz pārvietoti, tie vienmēr atgriežas savās vietās. Pokaiņus pāgājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā no jauna atklāja Latvijas senatnes pētnieks Ivars Vīks. Viņš ir vairāku Latvijas brīnumiem veltītu grāmatu autors un pateicoties tieši I. Vīkam mēs šodien varam pastaigāties pa šo mistikas nostāstu apvīto mežu. Runā, ka daži no akmeņiem šeit senatnē atnesti pat no Romas, bet dzelzs priekškara laikos Amerikāņi uzskatījuši, ka Pokaiņos paslēps kāds Padomju superierocis, kura starojums jūtams pat kosmosā. Jā, par Pokaiņiem runā daudz, bet labāk vienreiz to pašam ieraudzīt, nekā simtreiz dzirdēt. Komplektā noteikti jāapmeklē vieta, kur top slavenās Rūķīšu tējas, zemnieku saimniecība, kas tās audzē atrodas Krimūnu pagastā, pāris kilometrus uz dienvidaustrumiem no Dobeles.Ceriņi un operete
Arī Dobeles pilsdrupas ir leģendām apvīta vieta, runā ka tās sienās ir iemūrēts cilvēks. Leģenda vēstī, ka pils kungs pirmo pils sargu solījis līdz ceļiem apbērt zeltā. Kad kāds gribētājs pieteicies, viņš apbērts ar, un pēc tam iemūrēts ar visu zeltu. Kā kārtīgā pilī, arī šeit esot slepena pazemes eja uz netālo baznīcu.Dobeli dēvē arī par ceriņu lielpilsētu. Šis nosaukums radies pateicoties selekcionāram Pēterim Pūrītim, kura radītais 4 hektārus plašais ceriņu dārzs ir viens no lielākajiem Eiropā. Tas atrodas Dobeles dienvidu daļā, un kopā ar Latvijas Valsts Augļkopības institūta augļu dārziem aizņem 45 hektārus, bet 3. jūnijā 14.00 šeit notiks tradicionālais ikgadējais Opermūzikas koncerts.
Ielūgums uz svētkiem
Īstais brīdis, lai dotos uz Dobeli ir pirmās jūnija dienas, kad tiek svinēti Dobeles novada svētki. Ar devīzi Iekrāsojam vasaru, svētku piektdienā Dobeles tirgus laukumā notiks brīvdabas balle ar novada jauniešu muzikālajiem priekšnesumiem, koncertu un dejām. Savukārt 2. jūnijā pilsētā norisināsies amatnieku tirgus, ko krāšņos līnijdejotāju paraugdemosntrējumi un slavenā šefpavāra Elmāra Taņņa rabarberu šovs, kas sola vainagoties ar izcilu rabarberu klimpu zupu. Rabarbers ir arī svētku gājiena galvenais aizbildnis, gājiens sāksies Krasta ielas tirdziņā pulksten 12.30. Svinības tirgus laukumā turpināsies visu dienu un noslēgsies ar deju svētkiem Ķestermeža estrādē, kuros piedalīsies deju kolektīvi kā no apkārtējiem novadiem, tā arī no Rīgas un Igaunijas. Sestdienas vakarā Tirgus laukumu pieskandinās svētku noslēguma koncerts, kur uzstāsies Intars Busulis, Karina Tatarinova un Amber, kā arī grupas Ladys Sweet, Auļi un deju studija Benefice.Paralēli izklaidēm visas sestdienas garumā notiks sporta pasākumi, kuros piedalīties aicināts ikviens - būs gan foto orientēšanās sacensības, gan arī nakts skrējiens. Pilna svētku programma atrodama Dobeles pilsētas mājalapā www.dobele.lv
Nenotveramais kosmosa viesis
Savukārt ar meteorītu Dobelē tā ir kā ir. Nākas atzīties, mēs viņu tā arī neatradām. Izrādās, ka kosmosa viesis vietā, kur tagad atrodas Dobele, ir nogāzies pirms aptuveni 290 miljoniem gadu. Tā kā pa šo laiku ir gadījušies pāris ledus laikmeti un vēl šis tas mainījies, 4,5 kilometrus lielais krāteris atrodas zem aptuveni 25 metrus biezas smilšu kārtas. Aptuvenais krātera epicentrs atrodas uz dienvidiem no Dobeles, vietā, kur Bērzē ietek Sesava. Bet arī šī vieta ir tikai aptuvena, jo krātera esamība noteikta ar urbumu palīdzību pētot izmaiņas iežos. Par episko sadursmi jau sen vairs nekas neliecina, arī šis zinātniski pierādītais fakts, gluži tāpat kā seno zemgaļu karagājieni, Pokaiņu mistērijas un ordeņa pils pagrabi piešķir Dobelei Monas Līzas noslēpumaino smaidu.Informācija
Dobeles pilsētas mājas lapawww.dobele.lv
Dobeles pilsētas un novada ievērojamo vietu ceļvedis
ej.uz/dobelesnovadu
Informācija par Pokaiņu mežu
www.mammadaba.lv
Zemnieku saimniecība Rūķīšu tēja
Tālrunis: 29263846
Dobeles novada svētku programma:
ej.uz/dobelessvetkiem
Ar spiningu un binokli ezerā.
Kaņierī ir gan zivis, gan putni, gan laupītāju pilskalns
Lai gan makšķerēšana mūsu platuma grādos ir tik pat sena nodarbe kā piramīdu būvēšana Ēģiptē, pirmie spiningi zivju benžu rokās parādījās vien 19. gadsimta Anglijā. Tās bijušas stipri nožēlojamas bada pātagas bez spoles, lieko auklu makšķernieks sakārtoja gredzenos uz zemes un pieturēja ar kāju. Metot vizuli, kāju mazliet piepacēla, lai aukla varētu iztīties. Tā šo nodarbi apraksta Krievijā 1880. gadā izdotais žurnāls «Daba un Medības», slavējot to kā izcilu, izsmalcinātu veidu, kā tikt pie brangām līdakām. Protams, visa padarīšana itin bieži mēdza sapīties, tomēr angļu džentlmeņi ir pazīstami ar savu pacietību un nesteidzīgo iedabu. Turklāt iespēja noķert kādu plēsīgu zivi, eleganti raidot dzīvo ēsmu vai vizuli ezera tālēs, piešķīra šim zvejniecības veidam izsmalcinātības un slepenu zināšanu auru.Trīs vīri laivā
Mūsdienās spiningošana ir kļuvusi krietni vienkāršāka, bet aktuālākā spiningošanas vieta šobrīd Latvijā ir Kaņiera ezers Engures novadā. Tam ir labs iemesls – šeit ir tikko atklāta jaunā laivu bāze ar 43 izīrējamām laivām. Cenas ir no 8 latiem darba dienās, brīvdienās mazliet dārgāk. Jāņem vērā, ka nedēļas nogalē laivu būtu labāk pierezervēt laikus – ūdenstilpne ir vien nieka 40 kilometru attālumā no Rīgas un, ja laiks ir labs, ūdensprieku baudītāju netrūks. Makšķerēšanas licence maksā 50 santīmus, bet spinings gan būs jāņem līdzi pašam. Saņēmuši laivu, vestes un instrukciju, kur drīkst un kur nedrīkst braukt, airējamies pa ezera ūdeņiem un cenšamies viens otram netrāpīt ar makšķerkātiem. Mierinām sevi ar domu, ka zivis no mums vairās nevis mūsu nemākulības dēļ, bet gan… tāpēc ka dara kaut ko interesantāku kaut kur citur. Beigās nospriežam, ka zivis jau ir paēdušas un aizgājušas gulēt.Putnu vērošana pilsētnieku gaumē
Tā kā jau iepriekš nospriedām, ka viltīgās zaļsvārces un omulīgie līņi jau bija paēduši un nekādu interesi par par mūsu diletantu kompāniju neizrāda, lieti noderēja līdzi paņemtais binoklis. Putnus šeit var vērot gan no laivas, gan no jaunā novērošanas torņa. No putniem es pazīstu vārnas un stārķus, tomēr , ja līdzi ir viedtālrunis, var mēģināt atpazīt kādu no 190 šeit sastopamajām putnu sugām ar interneta palīdzību. Kaņieris ir izcila putnu vērošanas vieta, šeit ir redzēts gan melnais stārķis, gan arī vēl retāki putni – mazā zoss manīta 1937. gadā, bet morinella tārtiņš 1927. gadā. Es redzēju sudrabkaiju, neierastas krāsas pīli un dīvainu, pāraugušam garkājainam zvirbulim līdzīgu putnu, kas varētu būt ormanītis. Pārējos lidoņus man atpazīt neizdevās. Ja ir doma nofotografēt kādu no spārnaiņiem, apgādājieties ar brangu teleobjektīvu, platleņķis te nederēs, bet kombinācija binoklis + telefons ir nolemta neveiksmei jau pašā saknē.Uz sēkļa būvētie zvejniekciemi
Kaņieris reiz ir bijis daļa no jūras. Tas ir sekls lagūnas tipa ezers, kuru no Rīgas Jūras līča atdala zemes strēle, uz kuras tagad atrodas Ragaciems un Lapmežciems. Šeit, ja ar makšķerēšanu nav paveicies, varaiet nopirkt gardas jo gardas kūpinātas zivis, kā arī atrast naktsmājas kādā no viesu namiem.Ezerē ieplūst Slocenes upīte un tajā ir 14 salu. Piecas no tām ir uzbērtas mākslīgi putnu ligzdošanai. Ar jūru ūdenstipni savieno Starpiņupīte, kas ir mākslīgs kanāls, izrakts 1905. gadā. Dzīvās radības migrāciju starp ezeru un līci nodrošina 1965. gadā būvēta slūžu sistēma, kas nesen ir automatizēta. Braucot ar laivu, jāņem vērā, ka salās ligzdo putni, tādēļ līdz jūlija vidum salām un apaugušajiem sēkļiem tuvāk par 50 metriem tuvoties nedrīkst. Tāpat nedrīkst makšķerēt ezera rietumu daļā, jo tā ir īpaši aizsargājama Ķemeru nacionālā parka daļa.
Jūras laupītāju pikniks
Tā arī netikuši pie loma un padzīvojušies par jauno putnu vērošanas torni, mēs nolēmām nopirkt Lapmežciemā kūpinātas zivis un doties piknikā. Tieši Kaņiera austrumu pusē atrodams senais Kaņiera pilskalns. Lai tur nokļūtu, no laivu bāzes braucam uz Antiņciemu un tur griežamies pa labi. Pilskalns ir aptuveni trīs metrus augsts un atrodas pussalā, kas iestiepjas ezerā. Leģendas vēstī, ka šeit dzīvojuši jūras laupītāji, kas, kurinot ugunskurus ievilinājuši tirgotāju kuģus sēklī, bet pēc tam tos izlaupījuši. Iespējams, tepat kaut kur ir noslēpts arī salaupītais zelts. Pilskalnā variespējams nokļūt pa laipu, kas ved caur niedru labirintiem. Niedrēs, ja paveiksies, ieraudzīsiet kādu ķauķi vai lielo dumpi, savukārt rudens pusē pilskalns ir lieliska vieta migrējošo ūdensputnu vērošanai – te var redzēt gan meža zosis, gan arī dzērves.Tāpat šeit iespējams aplūkot laukakmens vaļņus, kas veidojušies ledāju kušanas rezultātā. Kopējais takas garums ir aptuveni pusotrs kilometrs, jārēķinās ar divas stundas garu pastaigu, toties pie pilskalna ir skaista atpūtai un piknikam piemērota pļaviņa.
Kā nokļūt ezerā
Kaņierī iespējams nokļūt vairākos veidos. Slinkākie var izvēlēties atbraukt ar auto – pie Kaņiera laivu bāzes Andersalas pussalā atrodas labiekārtota stāvvieta ar tualetēm. Tāpat no Rīgas šeit var nokļūt ar autobusu, brauciens līdz Lapmežciemam aizņems stundu un maksās Ls 1,60, bet divus kilometrus līdz laivu bāzei var aiziet ar kājām.Trešais variants – kraujiet vilcienā velosipēdus un brauciet uz Ķemeriem. Tur pa meža ceļu minieties uz Antiņciemu, kas atrodas Kaņiera dienvidu galā, bet no ciema līdz Andersalai ir nieka 3 kilometri.
Informācija
Kaņieris – lībiešu valodā kana nozīmē putns, bet jar – ezers. Tātad - putnu ezers.Platība: 11,28 kvadrātkilometri
Dziļums: vidēji 0,6m, dziļākā vieta 2,2m
Andersalas laivu noma darbojas 5.00-21.00, vasarā stundu ilgāk. Tālrunis informācijai 29253514
Ezerā ir divi putnu vērošanas torņi: Jaunais Andersalā un vecais Riekstu pussalā.
Informācija par Kaņiera laivu bāzi un atpūtas iespējām Kaņierī www.mammadaba.lv
Apkārtnē darbojas vairāki viesu nami un kempingi, informāciju par naktsmītnēm meklējiet www.lapmezciems.lv
Iepriekšējais stāstsVecākas ziņas
Sākumlapa
