Kad franču filozofs Gijs Debors 1967. gadā rakstīja savu slaveno darbu "Spektakla sabiedrība", viņš, visticamāk, neiedomājās, ka viņa teorijas ideālu iemiesojumu varēs atrast 21. gadsimta Latvijas slavenību pārī. Debors apgalvoja, ka modernajā kapitālismā "viss, kas kādreiz tika tieši izdzīvots, ir kļuvis par vienkāršu reprezentāciju". Dzīvi aizstāj tās attēls. Un Gluzunovu gadījumā šis attēls ir kļuvis par viņu galveno produktu.
"Mēs vairs nedzīvojam reālu dzīvi, mēs dzīvojam caur tās reprezentācijām," teiktu cita franču domātāja, Žana Bodriāra, adepti. Sociālie tīkli un tabloīdi nav tikai spogulis, tie ir kļuvuši par pašu realitāti. Gluzunovi ir šī jaunā laikmeta perfekts piemērs, viņu attiecību krīzes, personiskās drāmas un pat juridiskās problēmas tiek nekavējoties pārvērstas saturā, ko patērē tūkstoši.
Varoņi uz skatuves
Elīna Gluzunova: Publiskajā telpā sevi pozicionē kā dziedātāju, "uzacu meistari" un influenceri. Viņas "TikTok" profila apraksts – "Sieviete ar superspējām", kalpo kā viņas zīmola esence: spēks, daudzpusība un noturība.
Artjoms Gluzunovs: Realitātes šovu dalībnieks un aktieris, kurš zīmīgi atveidojis noziedznieku seriālā "Tunelis". Bijis vairākus mēnešus arestēts saistībā ar apsūdzībām narkotiku tirdzniecībā. Realitātes šovu video materiālos nesavaldīgs. Viņa publiskais moto: "Es nevarētu dzīvot bez piedzīvojumiem un adrenalīna, jo nepatīk garlaicīga dzīve."
Hiperrealitātes arhitekti. Kad kopija kļūst labāka par oriģinālu
Ja Debora teorija apraksta "ko", tad Bodrijāra idejas palīdz izprast "kā". Bodrijārs ieviesa jēdzienu "hiperrealitāte". Stāvoklis, kurā apziņa nespēj atšķirt realitāti no tās simulācijas. Hiperrealitātē zīmes un attēli kļūst "reālāki par reālo", radot pasauli, kurai vairs nav nepieciešams oriģināls.
Elīna Gluzunova ir šādas hiperrealitātes meistare. Viņas stratēģija ir radikāla caurspīdība, kas patiesībā ir augstākās raudzes performances māksla. Viņa atklāti runā par kosmētiskajām procedūrām, paziņojot: "Es nekultivēju botulīntoksīna injekcijas, es tās dievinu!" Tādējādi procedūra no kaut kā slēpjama kļūst par atklātu un pat iedvesmojošu izvēli. Līdzīgi viņa ar lepnumu demonstrē lētas parūkas no "Shein", pozicionējot sevi kā gudru patērētāju: "Mana jaunā HD Lace parūka no Shein. 37€.. bija tā vērti."
Šis ir klasisks hiperrealitātes piemērs. "Atklājot savu "mākslīgumu", Elīna rada jaunu, vēl augstāka līmeņa "autentiskumu". Viņa neslēpj, ka tēls ir konstruēts, un tieši šī atzīšanās padara viņas tēlu auditorijas acīs ticamāku. Tā ir simulācija, kas vairs neizliekas par realitāti, bet gan pati kļūst par jaunu, pievilcīgāku... realitāti. Šeit var droši likt atsauci uz Centrālās un Dienvidamerikas telenovellām, kuras, pēc dziļākās būtības, šā pāra dzīve ataino. Ja šā žanra nosaukums jums ir svešs, telenovellas ir tie paši jaukie "meksikāņu seriāli," kas to dzimtenēs sen jau gozējas kultūras kanona līmeņa slavas saulē.
Artjoms, neraugoties uz robusto tēlu, prot meistarīgi sapludināt robežas. Viņa noziedznieka loma seriālā "Tunelis" šajā seriālā pilnīgi netīšām kļūst par draudīgu priekšvēstnesi viņa paša arestam. Reālā pieredze cietumā piešķir "autentiskumu" viņa aktiera karjerai īstā "ielu puikas" manierē. Viņa stāstījums par diviem mēnešiem Rīgas Centrālcietumā ir satriecošs piemērs naratīva kontrolei. Tā vietā, lai justos pazemots, viņš apgalvo: "Jutos tur kā zivs ūdenī," un salīdzina cietumu ar "bērnudārzu". Krīzes menedžeriem, kas kalpo šaubīgiem "Šefiem," kam savukārt ir risks negaidīti nonākt aiz restēm, šis piemērs būtu jāieraksta savos krīzes komunikācijas plānos. Pat 15 kilogramu svara zudums tiek pasniegts kā gandrīz pozitīvs blakusefekts. Viņš ir pārrakstījis šo notikumu, pārvēršot to no traumas par piedzīvojumu – un auditorija to pieņem. Tiesa vēl nav notikusi un mūzika joprojām var skanēt.
Drāmas hronoloģija
Aptuveni pirms 10 gadiem: Artjoms slepeni apprecas ar sievieti no Taizemes, esot attiecībās ar Elīnu.
2024. gada sākums: Elīna uzzina par laulību "ļoti nepiemērotā brīdī", kas kļūst par vienu no attiecību pamatkonfliktiem.
2024. gada 24. maijs: Artjoms tiek dramatiski arestēts Brīvības ielā aizdomās par narkotiku kontrabandu.
Maijs–jūlijs: Artjoms pavada divus mēnešus apcietinājumā.
Augusts: Pēc atbrīvošanas seko publisku apvainojumu vilnis, kurā Artjoms, kā ziņo mediji, savās problēmās vaino Elīnu, kam seko tikpat publiski samierināšanās mēģinājumi.
Simbiotiskā mašīna
Gluzunovu stāsts nebūtu iespējams bez trešā, izšķirošā spēlētāja – medijiem. Šeit izpaužas mediju teorija, kas pazīstama kā "dienas kārtības noteikšanas teorija" (Agenda-Setting Theory). Tās pamatā ir ideja, ka mediji ne vienmēr mums pasaka, ko domāt, bet tie ļoti efektīvi nosaka, par ko domāt.
Teju visi izklaides izdevumi, televīzijas raidījumu un žanra žurnāli Latvijā ir pieminējuši Glozunovus tādā vai citādā kontekstā. Katrs jauns pavērsiens, vai tas ir strīds, samierināšanās, jauna parūka, vai atklāsme par parādiem, viss tiek nekavējoties pārvērsts virsrakstos, par to iespējams pārliecināties ierakstot Glozunovu vārdu interneta meklētājā. Tomēr tā ir perfekta simbioze. Mediji iegūst saturu, kas garantē klikšķus un skatījumus, savukārt slavenības iegūst uzmanību, kas ir viņu galvenā valūta, statistikas skaitļi "TikTok" un "Instagram". Tās ir biznesa attiecības, kurā abas puses pārdod auditorijai intimitātes ilūziju.
Šī dinamika gan rada bīstamu ciklu. Interneta paaudze ir redzējusi to režģu lodi, kurā iekšā brauc motociklists. Lai paliktu relevanti un interesanti medijiem, Gluzunoviem ir nepieciešama nepārtraukta drāma. Miers un stabilitāte kļūst par draudu viņu publiskajam tēlam. Viņu pašu atzīšanās, ka attiecības "vienmēr bijušas kā pa viļņiem", ir kļuvusi par viņu zīmola moto un, iespējams, par neapzinātu biznesa modeli.
Izrāde turpinās
Elīnas un Artjoma Gluzunovu stāsts ir spilgts aizejošā postmodernisma laikmeta portrets. Tas atklāj pasauli, kurā robežas starp privāto un publisko, patieso un izdomāto ir izzudušas. Kurā dzīve var būt Mēme. Viņi ir gan savas hiperreālās pasaules radītāji, gan tās gūstekņi, ieslēgti nepārtrauktā satura radīšanas ciklā, ko pieprasa viņu auditorija un mediju partneri.
Galu galā, Gluzunovu lielākais talants, nav dziedāšana, nagi vai aktierspēle, bet gan spēja pārvērst pašiem savu dzīvi par visaptverošu un nebeidzamu izrādi. Un kamēr vien būs skatītāji, kas pirks biļetes uz šo "spektaklu", tas, visticamāk, nebeigsies. Jautājums paliek atklāts, vai mēs skatāmies traģēdiju, komēdiju vai vienkārši ļoti labi pārdotu produktu? Jebkurā gadījumā no sirds apsveicam jauno pāri ar saderināšanos un novēlam veiksmi un izturību plānojot kāzas, kuras noteikti kļūs par Notikumu!
