Gulbenes rakstainais ritms.

Sena un reizē jauna. Tāda ir Gulbene, kurā romantikas stilā celta barona pils satiek 20. gadsimta smago funkcionālismu, platsliežu dzelzceļš satiek šaursliežu bānīti, bet pilsētas apbūve nekad tā arī nav bijusi tā īsti pilsētnieciska.

Pilskalns gulbju purva vidū

Neraugoties uz to, ka pirmo reizi Gulbene ir pieminēta 1224. gada Tālavas dalīšanas līgumā, patiesībā šī ir ļoti jauna pilsēta, lielākā būvniecība šeit ir notikusi pagājušā gadsimta divdesmitajos gados. Pilsētas tiesības Vecgulbenes miests iegūst tikai 1928. gadā, kad arī pilsēta atgūst savu seno nosaukumu - Gulbene. Zinātāji saka, ka tas dēļ purvainajiem dīķīšiem, kas jau senatnē ap Gulbanas pilskalnu bijuši gulbju pilni.
Pilskalna vietā 14. gadsimtā tika uzcelta baznīca un mūra pils, bet jau pēc simt gadiem Švannenburga, kā to dēvēja vācu hronikās jau bija paliela pilsētele. Prieki nebija ilgi, jo kaut kādā brīdī visām varām līdzi līgojošie Livonijas kungi bija sadusmojuši krievu caru Jāni Briesmīgo un tas ieradās pilsētā slepkavot un dedzināt, ko godam arī paveica. Pils tika nopostīta, miests nodedzināts un ļoti ilgi vienīgā apdzīvotā vieta Gulbenē bija Vecgulbenes muiža.

Marisas ezeri

Ar Vecgulbenes muižas kompleksu saistās kāds skaists, bet skumjš mīlas stāsts. Muižas īpašnieks Heinrihs fon Volfs ļoti mīlēja savu sievu Marisu, un dzimšanas dienā īpaši viņai uzbūvēja un uzdāvināja Vecgulbenes sarkano pili. Diemžēl mīlas stāsts bija īss un Marisa 26 gadu vecumā nomira no diloņa. Mīļotās piemiņu Heinrihs nolēma godināt, izrokot Emzes parkā divus dīķus – Asaru ezeru ar asaras formas saliņu tā vidū un Svēto ezeru, uz kura salas atrodas eņģeļa skulptūra, ap kuru izvietoti seši mazāki eņģeļu apveidi. Uz katras mazākās skulptūras ir iekalts viens Marisas vārda burts. Barons Heinrihs nomira 1897. gadā un līdz ar viņu izzuda fon Vulfu dzimtas Vecgulbenes atzars.
Mantojumā viņš ir atstājis gleznainu pils parku ar palīgēkām un divām pilīm - Balto un Sarkano. Šobrīd pils kompleksā notiek atjaunošanas darbi, vecās manēžas vietā ir izbūvēta viesnīca, ir atjaunota vecā siernīcas ēka, bet vecajā pils klētī ierīkots Gulbenes vēstures un mākslas muzejs. Savu atjaunošanu gaida arī Baltā pils, kas nopietni cietusi un nav atjaunota kopš tika sabombardēta otrā pasaules kara gados, tāpat arī renovācija nepieciešama sarkanajai pilij, kur pēc pamatskolas pārvākšanās uz jaunām telpām nekas vairs nenotiek. Netālu ir arī vecās dzirnavas un alus brūzis, bet pilskalna galā - kara gados cietusī Gulbenes luterāņu baznīca.

Parku pilsēta

Staigājot pa Gulbeni var pamanīt, ka pilsētas apbūve notikusi izklaidus. Te nav mājas pie mājas, ēkas šķir dārzi un skvēri, cieša apbūve ir tikai pašā jaunajā pilsētas centrā, kas izveidojies vidus punktā starp Vecgulbenes pils kompleksu un 1926. gadā celto jauno dzelzceļa staciju.
Gulbenes pārtapšana no muižas centra par pilsētu saistāma tieši ar dzelzceļa līnijas Pļaviņas - Valka izbūve. Runā, ka Barons samaksājis paprāvu kukuli, lai dzelzceļu izbūvē tieši caur Vecgulbenes muižu, nevis Lejasciemu, kā sākotnēji plānots. Lai nu kā, 1902. gadā Vecgulbenē iebrauc pirmais vilciens, bet pēc gada tiek atklāta pirmā stacija. Šaursliežu dzelzceļa izbūves rezultātā miests sāk strauji attīstīties, pirmās mājas uzbūvē dzelzceļnieki, bet drīz pēc pirmā pasaules kara sāk attīstīties arī tagadējais pilsētas centrs.
Pilsētas interesantajam izkliedētajam plānojumam ir pie vainas pilsētas tēvu sākotnējā vēlme noteikt stingrus noteikumus, ko, kā un kur drīkst būvēt. Rezultātā liela daļa iedzīvotāju izvēlējās iegādāties zemes gabalus pilsētas nomalēs, kas veidoja visai retu apbūves ritmu. Pats centrs tika uzbūvēts tikai pēc otrā pasaules kara - 20. gadsimta vidū.

Stacija bez pasažieriem

Stāsts par Gulbeni bez mazbānīša ir kā pasaka par princesi bez trešā tēva dēla. Mazais vilcieniņš joprojām divas reizes dienā dodas pusotru stundu ilgajā ceļā uz Alūksni. Blakus stacijai esošajā depo var aplūkot vairākas šaursliežu lokomotīves, turklāt viena no tām - ar tvaika katlu, šobrīd tiek rūpīgi restaurēta. Tomēr atvērt Gulbenes stacijas durvis ir mazliet skumji. Telpas izskatās, itkā būtu agrs rīts un pirmie pasažieri vēl nav atnākuši. Restotais lodziņš atvērsies un kasiere piedāvās nopirkt biļeti uz Rīgu. Diemžēl tas vairs nenotiks, jo vilciena maršruts Rīga - Gulbene faktiski ir slēgts. Ja pagājušo gadu vēl nedēļas nogalēs reisā devās tā dēvētais tūristu vilciens, ar pārsēšanos uz Alūksnes bānīti, tad šogad VAS Pasažieru Vilciens pārstāvis skaidro, ka nākamais vilciens no Rīgas būs tikai uz bānīša svētkiem 1. septembrī. Iemesls ir vienkāršs - neviens ar šo vilcienu nebrauc. Lepnā divstāvīgā stacijas ēka, kas reiz bijusi lielākā stacija Latvijā ārpus Rīgas, klusi pārvēršas muzeja eksponātā līdzīgi, kā uz viena no 8 ceļiem stāvošā tvaika lokomotīve. Līnija Ieriķi - Gulbene - Balvi ir nojaukta, un līdzīgs liktenis, visticamāk sagaida arī sliedes, kas ved uz Madonu.

Nokļūšana

Gulbene atrodas gandrīz 200 kilometru attālumā no Rīgas. Ja braucat ar autobusu, jārēķinās, ka brauciens var ilgt 3,5 stundas un virzienā uz Rīgu var nākties stāvēt kājās.
Ceļojot ar auto paveras iespēja aplūkot arī citas Gulbenes novada ievērojamās vietas - Tirzas svētavotu ar tā dziedniecisko ūdeni, Jaungulbenes pili vai arī Padomju armijas bijušo Zeltiņu raķešu bāzi, kurā gan jābūt īpaši uzmanīgiem, jo neuzmanīgākiem apmeklētājiem vieta var izrādīties dzīvībai un veselībai bīstama.

Informācija:

www.gulbene.lv
www.banitis.lv
www.gulbenesbiblioteka.lv
www.gulbenesmuzejs.lv
www.baltapils.lv

Raksts tapis sadarbībā ar laikrakstu Diena un Gulbenes pašvaldību.

Lasīt tālāk

Rietumzemgales ezeru duets.

Ūdensprieki Zebrusā un Lielauces ezerā

Neraugoties uz to, ka svētdiena ir vējaina, Zebrus ezers mūs lutina ar siltu ūdeni, ko rietumvējš ir sadzinis krastā pie mūsu apmešanās vietas.

Triju pilskalnu ezers

Zebrus un blakus esošais Svētes ezers atrodas Dobeles novada rietumu pusē, blakus Liepājas šosejai pie Kaķeniekiem. Te gan jāpiebilst, ka ja Kaķeniekos kaķus ieraudzīt ir visnotaļ liela iespēja, uz zebrām Zebrusā neceriet. Toties te ir dabonami rekorda Zandarti un arī zuši! Par aizsargājamu ir atzīts 1957. gadā. Kādreiz šī ir bijusi viena ūdenstilpne, bet nu ezerus atdala Zebrus purvs, ko dēvē gan par Svētes purvu, gan par Elkus purvu, jo tam blakus atrodas Elkus pilskalns. Šeit kādreiz esot bijusi zemgaļu svētbirzs. Šis nav vienīgais pilskalns Zebrus apkārtnē - tepat blakus Latvijas valsts mežu kempingam, kurā esam apmetušies, ir Smiltnieku pilskalns, bet nedaudz tālāk - Ezerlūķu pilskalns, kam pāri ved ceļš. Ja Ezerlūķu pilskalnā ar uzbraukt ar auto, uz 108 metrus augsto Elkus kalnu ceļš jāmēro kājām - tas atrodas purvu ieskautā pussalā un ja nav vēlēšanās brist pa dūksnāju, nāksies apmest pusloku pa apkārt esošajiem mežiem. Mazliet aiz Ezerlūķu kalna atrodas Zebrus stāvrasts, kurā paslēpušies ezerā ieplūstošie avoti.

Veiksmīgākajam makšķerniekam laiva bez maksas.

LVM laivu bāze un kempings šeit izbūvēti 2001. gadā - pirms tam šai vietā bijis purvains ezera krasts. Viss sācies ar dažām kempinga mājiņām, bet nu jau šeit ir gan gleznains līcītis, kurā atrodas nomas laivu piestātne, gan arī volejbola un basketbola laukums, kur izvingrināt laivā notirpušo sēžamvietu. Ezera krasts ir lēzens, ūdens silts un peldvietas patīkami smilšainas, kas apvienojumā ar saulaino laiku un silto vēju tā vien vilina nopeldēties. Atpūtas vietas pārzinis Imants Krūmiņš gan saka, ka priekš vizināšanās ar laivu vējš ir mazliet par šerpu - ja nav līdzi savs elektromotors, airēšana būšot nogurdinoša un nekur tālu mēs no krasta netiksim. I. Krūmiņš stāsta, ka viens rīdzinieks šodien esot iebraucis zvejot: «Stāstīja, ka nedēļu esot gatavojies, līdzi paņēmis dzīvo ēsmu, laivai aizlienējis elektromotoru. Neesot gribējis braukt mājās tukšā. Redzēs, kā viņam veicies, lielākos lomus smuki ierakstu burtnīcā. Mēneša labākajam ķērienam laivas noma ir bez maksas.» Savukārt vēja dēļu braucēji šodien gan jūtas kā septītās debesīs, laiks kā radīts zēģelēšanai.

Kalnainā zemgale

Tā kā mūsu sagatavošanās un arī nolūki nav tik nopietni, pēc piknika dodamies uz Auces novadā esošo Lielauces ezeru. No Zebrus Lielauce ir rokas stiepiena attālumā un te var nonākt pa dažādiem ceļiem - gan pa Bikstu - Auces lielceļu, gan pa meža celiņiem, kas būs kā medusmaize visurgājēju īpašniekiem, jo apvidi šeit ir mežaini, kalnaini un slēpj sevī daudz dažādus mazus ezeriņus, svētavotus, kā arī Īles Nacionālo partizānu bunkuru ar piemiņas vietu. Tas atrodas braucot uz Auci no Liepājas šosejas puses, kreisajā pusē netālu no Zebrenes. Ja tomēr dodaties uz Lielauci cauri mežiem, aizbrauciet līdz Cibēnu upurakmenim, kas atrodas pie Cepures kalna, uz dienvidaustrumiem no Zebrus.

Lielauces ezerpils

Lielauces ezera laivu bāze pārsteidz ar jaunumiem – šeit tagad nakti iespējams pārlaist šūpojoties ezera viļņos, jo nule kā atklātas divas jaunas, svaigas, un pats galvenais – peldošas kempinga mājiņas. Lai līdz ezeram nonāktu, jābrauc cari Lailaucei līdz Lielauces muižas pilij, tās priekšā ezerā iestiepjas vairāk kā 200 metrus gara laipa. Laipas galā ir kempings, laivu noma un iespēja uzcept gan līdzpaņemtos gardumus, gan arī ezerā nomakšķerētās zivis. Zandartu gan te neesot toties ir līdakas un līņi, manīts arī pa kādam zutim. Ezera pārvaldnieks stāsta, ka divas jaunatklātās mājiņas nav pēdējās, noteikti to skaits pieaugs. Peldošajos namiņos ir pa četrām guļvietām, tajos smaržo pēc priedes dēļiem. Uz lieveņa koka galds ar soliem, bet apkārt ezers, kura ūdens ir viegli zilgans. Lai gan lielākā daļa šejienes viesu brauks tieši makšķerēt, Lielauces ezera apkārtne piedāvā arī daudzas citas baudas – tā ir saulainā un klusā Auces pilsēta ar Vecauces pili un tās parku, netālu esošie Ķeveles avoti, ko sauc arī par Karaļu avotiem, jo to ūdeni dzēruši zviedru karaļnama pārstāvji, Sodiņu pēdakmensbet braucot uz Dobeles pusi ir teiksmainais Pokaiņu mežs, kurā ierīkotas dabas takas un atpūtas vieta piknikam.

Nokļūšana.

Uz Zebrusu un Lielauci labāk doties ar auto. Aiz Kaķeniekiem jāgriežas pa kreisi un jāseko norādēm. Tiem, kas dodas ar autobusu jārēķinās, ka līdz ezeram no šosejas ir nepilni četri kilometri. Arī Lielauce ar sabiedrisko transportu nav tik viegli sasniedzama - līdz Aucei ir vairāk kā septiņi kilometri.

Informācija:

Laivu bāzes un kempingi pie Zebrus un Lielauces ezera:
www.mammadaba.lv
Tālruņi:
Zebrus laivu bāze: 29252368
Lielauces ezera laivu bāze: 26556771
Informācija par Dobeles novadu
www.dobele.lv
Informācija par Auces novadu
www.auce.lv

Lasīt tālāk

7 lieliskas lietas ko darīt Jūrmalā ar bērniem.

Svaigs gaiss

 Jā, cienītais rīdziniek, te ir svaigs gaiss. Viņš ir gan pludmalē, gan Dzintaru Mežaparkā, gan Jomas ielā. Jebkurā no šīm vietām gaiss būs četras reizes svaigāks nekā Vērmanes dārzā vai, pasargdies, Čaka, Barona vai Valdemāra ielas malā. Britu zinātnieki jau sen ir pierādījuši, ka Jūrmalas gaiss ir labākais, kas ar Rīgas iedzīvotāja plaušām var notikt. Plus vēl, Jūrmalā var forši izkustēties. Pastaiga gar jūru ir izkustēšanās zelta standarts. Dzintaru Mežaparkā var izbraukāties ar skrituļslidām pa īpaši ierīkoto trasīti. Vai aizsūtīt bērnus kāpelēt pa atrakcijām un mierīgi uz soliņa lasīt feisbukus. Svaigā gaisā. Veselīgi. Pēc pastaigas gar jūru.  

Līvu Akvaparks

Tas ir saldais ēdiens teicamniekiem. Lai ko ļaudis teiktu par beznosacījumu mīlestību starp vecākiem un bērniem, pēc akvaparka apmeklējuma bērni jūs mīlēs par 30% vairāk. Vienīgi rēķinaties, ka ar divu stundu biļeti priekiem būs mazuma piegarša. Savukārt visas dienas biļete būs par daudz, ja vien neesat īpaši atkarīgi no slidkalniņiem. Četru stundu apmeklējums būs pašā laikā. Pirmdienās un otrdienās akvaparks ir slēgts.

  

Citi ūdeņi

Neapšaubāmi, ir vairāki iemesli ar bērniem uz akvparku nebraukt. Sliktas atzīmes, bailes no slidkalniņiem, galu galā, varbūt tur bijāt jau pagājušā nedēļas nogalē. Ja gribās papeldēties vienkārši tāpat, sanatorijā Belorussija ir brīnumains silta minerālūdens baseins, kā ūdens tiek iegūts no 500 metrus dziļa urbuma. Savukārt viesnīcā Baltic Beach hotel ir jūras ūdens baseins. Silts. Tik silts ūdens Rīgas līcī dabiskos apstākļos nav nekad. Tā kā izbaudiet!

 

Slidas

Braucot gar Majoriem ar auto, vai vilcienu, jūs droši vien būsiet pamanījuši īpatnēju celtni, tādu kā rāmju un cauruļu konstrukciju. Visai augstu. Un noteikti esat uzdevuši sev jautājumu - nez, kas tas ir. Atklāšu noslēpumu - tā ir Majoru slidotava. Šeit var iznomāt pāri slidu un doties slīdēt pa ledu. Kā tajā Pērkona dziesmā. Labākā ziņa ir tā, ka slidotavas darbība nav atkarīga no gaisa temperatūras - šeit slidot var pat vasarā. Vienīgais ieteikums, pirms apmeklējuma piezvanīt un noskaidrot, vai jūsu iecerētajā laikā nenotiek hokeja treniņš. Jā, ja šī bilde vasaras sezonai šķiet neatbilstoša varu pačukstēt, ka gada siltajā periodā Majoru sporta laukumā notiek skrituļslidošana.

Muzeji un cita kultūra

Jūrmalā ir trīs brīnumaini muzeji, divi kinoteātri un viens parasts teātris. Patiesībā muzeju un galeriju ir nedaudz vairāk, bet trīs no muzejiem ir tādi pavisam lieli un svarīgi. Pirmkārt jau Jūrmalas pilsētas muzejs Majoros - uz šejieni var braukt baudīt gleznu un fotogrāfiju izstādes. Pat ja bērni staigās gariem ģīmjiem, jūs paši noteikti gūsiet baudījumu. Savukārt sīkie brīvdienās beidzot iemācīsies, kas ir tēlotājmāksla. Lai garo ģīmju nebūtu, varat nākt laikā, kad bērniem ir radošās nodarbības. Turklāt, pirmajā stāvā ir fantastiska kafejnīca un ar mākslu saistītu suvenīru veikals. Aspazijas māja Dubultos iepriecinās visus, kam tuvs 30to gadu stils un dzīvesveids. Nu jā, un šī vieta ir lieliska, lai bērnam paskaidrotu, kas ir labs dzejolis un kas ir Aspazija. Muzejs ir nesen renovēts un te tiešām ir interesanti. Trešais ir Jūrmalas Brīvdabas muzejs Lielupē. Vienīgais muzejs no visiem trim, kurā drīkst skriet. Vecāko klašu skolēniem interesants būs Dubultu stacijas mākslas telpas apmeklējums, kurā skolēnu brīvdienu laikā notiek laikmetīgās mākslas izstāde.

Ēdiens

Par ēdienu runājot, var gadīties, ka esat no tiem, kas uzskata, ka Rīgā ir vien divas-trīs vietas, kur var normāli, vai labi, vai veselīgi paēst. Jo viss cits ir apnicis, neveselīgs, dārgs un vienkārši fuj. Varu iepriecināt, ka Jūrmala papildinās “kur labi paēst” vietu sarakstu ar vēl vismaz piecām labām vietām. Uz Jomas ielas ir divas lieliskas kūkotavas un divi lieliski “sušiji”, kā arī vesela rinda ar burgerotavām, picērijām un citām jaunatnei tīkamām ēdamvietām. Pabraucot kādus 10 kilometrus uz rietumiem, ja paveiksies, atradīsiet Kauguru hipsterīgāko konditoreju Bez-E vai Kaugurciema folkvirtuves pērli Kūriņu.

Spa diviem

Varbūt, ka jūsu bērni ir uzvedušies slikti un neko no visa augstāk minētā nav pelnījuši. Tad atņemiet viņiem planšetes, viedtālruņus un kabatas naudu, un sūtiet tur, kur parasti šādos gadījumos - pie vecvecākiem uz laukiem. Pāraudzināšanai. Bet paši notralliniet viņu kabatas naudu budžetu baudot SPA procedūras. Piemēram iekš Kurshi Hotel & SPA vai Hotel Jūrmala SPA. Tur ir visādas masāžas sāls istabas, saunas, hamami, burbuļvannas un citi mazi prieciņi, kas saprotami tikai pieaugušajiem.

Tūrisma informācijas centrs

Jūrmalas Tūrisma informācijas centrs atrodas Majoros, pretī stacijai, un te zina labākās lietas, ko tieši šodien darīt Jūrmalā. Ejiet ciemos uz Lienes ielu 5, vai zvaniet, +371 67147900 un jums pastāstīs, kā šo brīvdienu padarīt neaizmirstamu.

Raksts tapis sadarbībā ar Jūrmalas Tūrisma informācijas centru.

Lasīt tālāk

Kalsnavas zaļais lielveikals.

Eksotisku sugu kokteilis dabas izsmalcinātākajiem gardēžiem.

Teikšu godīgi – uz Jaunkalsnavu devāmies tīri praktiski nolūku vadīti. Ir pavasaris un ir jāstāda koki, un mums viņus ir kur stādīt. Jaunkalsnava piedāvā to, ko nepiedāvā ne viens  cits – šeit ir iespējams uz vietas apskatīties, kā mazais, kokaudzētavā nopirktais stādiņš izskatīsies, kad būs izaudzis liels. Vārdu sakot – Kalsnavas arborētuma un kokaudzētavas tandēms sniedz īstu baudījumu dārzniecības gardēžiem.

Cipreses un magnolijas

Kas ir arborētums? Grūti iegaumējamais vārds apzīmē koku un krūmu kolekciju. Kalsnavas arborētuma platība ir gandrīz 144 hektāri, no kuriem 16 hektāri iekārtoti kā elegants pastaigu parks ar dīķiem, tiltiņiem, skatu torni un labirintu. Kopumā šeit sastopamas 2500 koku un krūmu dažādības. Arborētuma informācijas centra vadītāja Sarmīte Rukmane stāsta, ka pateicoties kolekcijas ģeogrāfiskajam novietojumam, šeit augošās sugas izceļas ar izcilu ziemcietību: «Tas, kas izdzīvos un nenosals šeit, izdzīvos jebkurā citā Latvijas vietā. Pētniecības nolūkos pat esam sastādījuši cipreses. Tās gan mēdz aukstajās ziemās apsalt un šobrīd veidojas kā krūmi. Pie mums sastopamas pat vairāku veidu magnolijas un pēc mēneša arī peoniju dārzs būs vienos ziedos.»

Skats no augšas

Šogad apmeklētājus sagaida jaunums – 25 metrus augsts no tērauda un koka darināts skatu tornis, tādēļ noteikti paņemiet līdzi binokli. Kāpiens, pateicoties lēzenajām trepēm ir ātrs un viegls, bet katrā torņa stāvā izvietoti soliņi. Uz tiem var piesēst un atpūsties, lai baudītu Vidzemes panorāmu, raugoties kā arborētuma stādījumi gleznainā reljefā saplūst ar apkārtnes mežiem. Koki un krūmi šeit izvietojušies kārtīgās rindās, kas no augšas sniedz īpašu mākslinieciski estētisku baudījumu. Tomēr īstais pārsteigums apmeklētājus vēl tikai sagaida – kad arborētumā ienāks ziedonis, skats no torņa būs neaizmirstams.

Peoniju svētki

Pastaigājoties pa 16 hektārus lielo parku, es saprotu, kādēļ senos laikos lielie zemes īpašnieki savos dārzos veidoja retu un eksotisku koku kolekcijas. Katrs koks un krūms ir kā atklājums. Šeit var sastapt Amūras korķozolu un Zvaigžņu magnoliju, bet jūnija sākumā Kārsavā sāksies sezonas centrālais notikums – līdz pat Jāņiem ziedēs peoniju krāšņie krūmi. Šim ziedam ik gadus tiek veltīti svētki, kas šogad plānoti 17. jūnijā. Tikai lūdzu ņemiet vērā – ziediem nav iespējams pavēlēt, tādēļ datums var arī mainīties. Sekojiet līdzi informācijai Kalsnavas arborētuma mājaslapā.

Pasaku mežs

Visvairāk pārsteidz egļu stādījumi. Šeit apskatāma Latvijā lielākā egļu kolekcija. Sajūta staigājot pa egļu rindām ir kā apciemojot pasaku mežu. Ejot pa skujām piebirušo sūnu paklāju pārņem miers un harmonija. Tas ir dīvaini, jo parasti zem eglēm nekas neaug, bet šeit – jauks un mīksts sūnu paklājs. Svaigais gaiss reibina un egļu smarža liek justies vienotam ar mežu un kokiem, kas auguši jau miljoniem gadus pirms šeit parādījāmies mēs. Atgriežoties pie praktiskās nots – ja Ziemassvētkos vēlaties rotāt eglīti savā dārzā, nevis nest to istabā, starp 127 pieejamajām egļu dažādībām noteikti atradīsiet sev tīkamāko.

Zaļais lielveikals

Pēc kārtīgas izstaigāšanās pa parku, apmaldīšanās tūju labirintā un piknika ieturēšanas brīvā dabā, var kāpt mašīnā un doties iepirkties uz netālu esošo kokaudzētavu. Tā atrodas gandrīz pašā Jaunkalsnavas centrā, un te iespējams nopirkt lielāko daļu arborētumā redzamo koku un krūmu stādu. Galvenais – staigājot pa parku pierakstīt kāroto eksemplāru latīniskos nosaukumus, un prast pamanīt brīdi, kad automašīna ir pārāk pilna un tajā vairs neko nevar ielikt. Šeit jums, protams, arī smalki pastāstīs, kā, ar ko un kur vispareizāk stādīt jauniegūtos zaļos draugus.

Nokļūšana

Jaunkalsnavā iespējams atbraukt pa trim ceļiem. Viens ved pa Vidzemes šoseju, caur Līgatni, Bērzkrogu un Madonu. Otrais ceļš ir krietni eksotiskāks – pa veco, līkumoto grants lielceļu cauri Ērgļiem, gar Gaiziņu, bet trešais ceļš ved gar Daugavu, aiz Pļaviņām nogriežoties Madonas virzienā. Izvēloties jebkuru no šiem variantiem jārēķinās ar aptuveni 150 kilometru braucienu, bet ātrākais un tuvākais būs caur Pļaviņām. Jaunalsnavā ir iespējams nokļūt arī ar vakara vilcienu no Rīgas, tomēr jārēķinās, ka, kad izkāpsiet Jaunkalsnavas stacijā, arborētums un kokaudzētava jau būs slēgta.

Ko vēl aplūkot?

Braucot no Ogres puses, Skrīveros noteikti jāaplūko dendroloģiskais parks, kas ir vairāk nekā simts gadus sens. Šeit Daugavas krastā sastapsiet vismaz 300 koku sugas. Pie reizes apciemojiet arī Kokneses dabas parku un pilsdrupas. Savukārt, ja esat nolēmuši mājup doties nākamajā dienā, nakti varat pārlaist Latvijas valsts mežu atpūtas un rekreācijas centrā Ezernieki. Centrs atrodas 25 kilometrus aiz Madonas, braucot Lubānas virzienā un piedāvā nakšņošanu gan telpās, gan brīvā dabā, labiekārtotās telšu vietās. No rīta variet eleganti pavizināties ar laivu vai arī doties vērot putnos pieredzējuša ornitologa pavadībā. Vēlmi vērot putnus labāk būtu izteikt savlaicīgi – piezvanot.

Izmaksas:

Attālums no Rīgas līdz Jaunkalsnavai: ~150 km
Lolekcijas apskate :
2.50 EUR -  pieaugušie
1.00 EUR -  skolēni, pensionāri, studenti
4.00 EUR -  ģimenes biļete (vecākiem ar bērniem līdz 17 gadiem)
0.80 EUR -  skatu tornis            
Grupām:
  8.00 EUR (līdz 25 personām), 12.00 EUR (vairāk nekā 25 personas) - gida pakalpojumi 1 stunda
  8.00 EUR (dendrologa konsultācija līdz 1 stundai)

Stādu cenas Jaunkalsnavas kokaudzētavā € 1,00 līdz € 20,00-30,00 par visai lieliem kokiem
Naktsmītne atpūtas centrā Ezernieki:
€ 2,00 par telts vietu vai no € 21 par divvietīgu istabiņu
Pusdienas kafejnīcā Ģimenes sēta Jaunkalsnavā € 3,00-5,00

Informācija:

Kalsnavas arborētums:
Tālrunis: 27841099, Darba laiks 10.00-17.00, svētdienās līdz 15.00
Jaunkalsnavas kokaudzētava:
Tālrunis: 64826532, Darba laiks 8.00-18.00, Sestdienās 9.00-14.00, Svētdienas brīvas.
Atpūtas un rekreācijas centrs Ezernieki:
Tālrunis: 26671421
Informācija internetā: www.mammadaba.lv

Raksts tapis sadarbībā ar AS Latvijas Valsts Meži un SIA Dienas Mediji

Lasīt tālāk

Diena ar velosipēdu Salaspilī.

Iespaidiem bagāts 25 kilometru brauciens pa zaļo pierīgu.

Laiks ir labs un mēs šai ceļojumā dodamies ar velosipēdiem. No Rīgas centrālās stacijas  līdz Dārziņiem braucam ar vilcienu. Caur mazdārziņu labirintiem līdz Daugavai mūs izved tālrunī iebūvētais GPS. Tur ātri sameklējam pāri Vecdaugavas attekai esošo gājēju tiltiņu. Lai cik neticami tas šķistu, aizaugusī dīķim līdzīgā atteka vēl pirms sešdesmit gadiem bija īstā Daugavas gultne. Tā tika izmainīta, uzbūvējot tālumā esošo Rīgas HES. Drīz labajā pusē upes krastu sāk ierobežot žogs, bet kreisajā pusē slejas jauns privātmāju mikrorajons. Pārbraucam pāri tiltam, kas ved gar elektrostacijas aizvariem un stikloto turbīnu zāli, un esam nonākuši Doles salā.

Zviedrijas karaļa vasaļa rezidence

Ekskursiju nolemjam sākt ar Dauvgavas muzeju un veco muižas parku. Lai nonāktu Doles muižā, kas slejas Sausās daugavas krastā, nākas šķērsot visu salu. Pati neoromantisma stilā celtā pils ir salīdzinoši jauna – pabeigta 1898. gadā fon Lēvisu of Menāru dzimtas vajadzībām. Šai senajai skotu aristokrātu dzimtai īpašumus Latvijas un Igaunijas teritorijā piešķīra zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs otrais, pateicībā par dalību karagājienos.

Pusnogrimusī sala

Muzejs šeit ierīkots pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, kad pirms Rīgas hidroelektrostacijas būvniecības nolemts izpētīt appludināmās Doles salas daļas arheoloģiju. Šeit aplūkojamas gan liecības par Daugavas plostniekiem, kas pludināja kokmateriālus no upes augšteces mežiem uz Rīgas ostām, gan arī visas Doles salas makets, kāda tā izskatījās pirms tika uzbūvēti elektrostacijas aizsprosta dambji.
Muzejā stāsta, ka senāk šeit atradušies plaši ķiršu dārzi un sulīgās ogas vasarā liellaivās vestas uz Rīgu. Pa ceļu nav varēts vest, jo tad ogas ir sakratījušās, bet pa upi līdz tirgum ir bijis viens stiepiens un ķirši pilsētniekiem tikuši pavisam svaigi.

Sausām kājām pāri Daugavai

Doles salas dabas parks ir dibināts pirms 35 gadiem un tas aizņem lielu salas daļu – tā platība ir gandrīz tūkstotš hektāru. Šeit gluži kā brīvdabas muzejā var aplūkot Daugavas zvejnieku namiņus un zušu un nēģu zvejas tačus. Zivis tepat ceptas un kūpinātas, bet pēc tam ar laivām vestas uz Rīgas tirgu pārdošanai. Šī ir laba vieta piknikam.
Salas iespaidīgākais koks ir 400 gadus senais ozols, kas aug muižas parkā, bet tepat netālu ziņkārīgie var aplūkot retu ģeoloģisku objektu – Dolesmuižas atsegumu. Arheologi Doles salā ir atraduši stores kaula fragmenta fosiliju, kas esot piederējusi aptuveni astoņus metrus garai zivij. Ja vēlaties ko līdzīgu noķert, apgādājaties ar makšķerēšanas atļaujām.
Sausajā Daugavā netālu no Daugavas muzeja uz aizsprosta pusi ir vieta, kur karstākā vasarā upi var šķērsot sausām kājām, lēkājot no akmeņa uz akmens.
Lai izstūrētu liellaivas pa šīm Daugavas krācēm, senatnē talkā nāca tā dēvētie enkurnieki. Tie bija vietējie upes dzīļu pārzinātāji no Doles salas, kas par samaksu izvadīja laivas pa viltīgākajām Daugavas vietām.

Aizsprosta promenāde

Atpakaļ uz Salaspils pilsētu dodamies pa aizsprosta uzbērumu. Promenādi klāj gluds asfalts un uz tā var nokļūt uzreiz aiz elektrostacijas, uzstumjot riteni pa lēzenām kāpnītēm. Pa kreisi lejā ir šoseja, pa labi – Rīgas HES jūra. Ja kāds šeit vēlas atklāt peldsezonu, tā nav laba ideja. Betona plātņu nogāze ļoti stāva un gluma. Var noslīkt. Pa uzbērumu braucam līdz Salaspils parkam, kas atrodas īsi pirms dambja beigām. Šeit ir atrodams piemineklis senajam Līvu valdniekam Ako.
Pēc atpūtas, minamies pa Rīgas ielu, cauri Salaspils centram, Nacionālā Botāniskā dārza virzienā. Tas atrodas pilsētas vecajā daļā. Ieeja dārzā ir blakus dzelzceļa stacijai. Ieeja maksā Ls 1,50, velosipēdus pieslēdzam pie ceļazīmes staba un dodamies iekšā.

Ziedošās tulpes un Salaspils svētki

Nacionālais botāniskais dārzs ir viens no Latvijas kultūras un zinātnes simboliem. Tas ir dibināts 1956. gadā, bet dārza tradīcijas aizsākas 19. gadsimta beigās, kad uz Salaspili pārceļas Kristiāna Vilhelma Šoha dārzkopības firma. 12. maijā šeit notiks tradicionālais stādu gadatirgus, bet šodien ejam lūkoties, kā ir uzziedējušas tulpes.
Īstais brīdis, kad apciemot Salaspili ir 25. maija nedēļas nogale. Tad Salaspils novads svin savus svētkus un pilsētā ir ieplānoti plaši izklaides un kultūras pasākumi – tirdziņi, koncerti un īsta lauku zaļumballe. Muzicēs gan vietējie ansambļi, gan pilsētas viesi – grupas Keksi un Musiqq. Svinības notiks visu nedēļas nogali un noslēgsies svētdien ar kora Lōja garīgo koncertu Salaspils katoļu baznīcā.

Metāla sirdpuksti

Mūsu pēdējais pieturas punkts ir Salaspils memoriāls Vācu okupācijas upuriem. Tas ir piemineklis šausminošajai netaisnībai, ko var nodarīt neiecietība, ksenfobija un aprobežota augstprātība. Mūžīgā uguns gan ir apdzisusi, toties nomocīto cilvēku metāla sirdspuksti, kas dārd pār ieejas arku, joprojām skaita dienas, stundas un minūtes kopš brīža, kad šeit tika slēgta lielākā koncentrācijas nometne Latvijā. Atvediet uz šejieni kādu rotaļlietu un nolieciet tur, kur reiz bija bērnu baraka.

Mūsu ceļojums beidzas Dārziņu dzelzceļa stacijā. Velotūrisms ir labs veids, kā apceļot Salaspili - mēs mierīgi un nesteidzoties nobraucām aptuveni 25 kilometrus. Ja ir vēlme pēc bagātīgākiem iespaidiem, iepriekš vienojoties var sarunāt ekskursiju arī pa Rīgas Hidroelektrostaciju un bijušo Salaspils atomreaktoru.

Informācija

Www.salaspils.lv - informācija par novadu
Www.daugavasmuzejs.lv - muzeja mājaslapa
Www.nbd.gov.lv - Nacionālais botāniskais dārzs
Www.kolotilovka.lv - autentiska krievu pirts
Www.4pedas.lv - picērija
Www.barszirgs.lv - autenisks bārs

Lasīt tālāk

Starp Vidzemi un Latgali

Reiz pie tējas tases sarunājoties ar dažiem Latgales novada iedzīvotājiem nonācām pie teritoriāla rakstura pārrunām par to, kur tad īsti beidzas Vidzeme un sākas Latgale. Vienprātības manu sarunas biedru vidū nebija. Latgalieši bija svēti pārliecināti, ka ja ne Madona, tad Lubāna noteikti esot Latgalei nepamatoti atņemta teritorija. Savukārt alkatīgākie vidzemnieki metot kārīgus skatienus pat Varakļānu virzienā, sakot, ka tā nu esot viena īsta Vidzemes pilsēta.

Tas viss protams ir maldi - Madona un Lubānas apkārtne ir visīstākie Vidzemes novadi, tas redzams jau Livonijas laiku kartēs, bet Varakļāni ir sena un tipiska latgaļu pilsēta, pat neraugoties uz tur esošo luterāņu baznīcu.
Savukārt Latvijas lielākais ezers Lubāns gan ir sadalīts un no vienas puses ir Latgalē, bet no otras apskalo Vidzemes krastus.

Nakts Ezerniekos

Šī ir divu dienu ekskursija, izbraucam vakarā un nakti pārlaižam Ezerniekos, atpūtas centrā, kas pieder uzņēmumam Latvijas Valsts meži. Divvietīga istabiņa maksā 15 latus, kas ir ļoti neliela cena attiecībā pret guvumu - mājai piemīt guļbūves šarms ar muižas izsmalcinātības piesitienu. Atpūtas māja var lepoties ar vairākām terasēm, kamīna zāli un pirti, viesu rīcībā ir arī virtuve, veļas mašīna un ledusskapis. Aiz loga ir Salas ezers, kurā stiepjas divas peldošas laipas, pie vienas no tām pietauvots ūdens velosipēds un pāris laivas. Peldlīdzekļus var iznomāt, tepat nopērkama arī makšķerēšanas atļauja. Peldei gan vēl ir nedaudz par vēsu, jūnijs ar siltu laiku Vidzemi vēl nelutina. Viesu nama saimniecības vadītājs stāsta, ka Salas ezerā dzīvojot gandrīz visas tipiskākās Latvijā sastopamās zivju sugas, turklāt Salas ezers ir savienots arī ar blakus esošo Kapu ezeru, tā kā makšķerēt ir gan kur, gan ko.

Labāk par lauku mājām.

Braucot uz Ezerniekiem gan ir vērts naktsmītni rezervēt iepriekš. Vietu ir iecienījuši gan tūristi, gan masu pasākumu rīkotāji, tālab par palikšanu būtu labi informēt laikus. Šo vietu ir iecienījuši arī atpūtnieki, kas ceļošanai izmanto kemperus jeb motormājas. Šeit ir pieejams gan elektrības pieslēgums, gan arī kanalizācijas serviss. Ziemā Ezerniekus ir ieccienījuši mednieku kolektīvi, un pie vajadzības ir iespējams arī sarunāt āliņģi pēcpirts peldei.
Viesu māja ir liela un krāšņa, un ja ir vēlēšanās pavadīt nedēļu pie dabas krūts, bet savas lauku mājas pirkt un uzturēt šķiet dārgi un sarežģīti, šī ir lieliska alternatīva. Te uz terases var baudīt rīta kafiju veroties mierīgajā ezerā un nedomājot par to, ka jāpļauj zāle vai jāremontē skurstenis.

Vikingu kuģi Lubānā

Palaiskojušies pa gludi pļauto mauriņu dodamies Lubānas ezera virzienā. Mierlaiku Latvijā bija plāns līdz Lubānas pilsētai izbūvēt dzelzceļu. Sliedes izbūvēja no Rīgas līdz Ērgļiem un no Madonas līdz Lubānai. Diemžēl pirms nepilniem desmit gadiem dzelzceļš tika demontēts un par tā eksistenci vairs liecina tikai majestātiskas staciju ēkas Meirānos un Lubānā.
Lubāna ir klusa, jauka mazpilsēta, kurai cauri tek Aiviekste. Tomēr mūsu gala mērķis ir Teirumnīku purva taka, kas atrodas Lubāna zera otrā pusē, kādus 20 kilometrus no Lubānas pilsētas dienvidaustrumu virzienā. Ir vērts piestāt Aiviekstes iztekā, šeit sastopas Vidzeme ar Latgali un ir laba spiningošanas vieta. Ceļš vijas gar ezera plašumiem, laba atpūtas vieta ir Zvejnieku mājās Īdeņas pussalā, kur var iznomāt laivu un parunāties ar saimnieku Jāni Macānu. Viņa stāsti par senatni, kad pa Lubānu braukuši vikingu kuģi, kas te nonākuši caur Daugavas pieteku Aivieksti ir atsevišķa raksta vērti.

Lācis dzērvenēs

Teirumnīku purvā zied dzērvenes. Īstenībā zied viss purvs. Šis ir augstais purvs, un te ir 800 metrus gara Lavijas Valsts Mežu labiekārtota taka, kas ved gar Teirumnīku ezera krastiem. Līdzpaņemtās sviestmaizes tiek apēstas piknika vietā pie ezera, spīd saule un viss purvs ir balts no vaivariņu un spilvju ziediem. Šis purvs ir veidojies aizaugot Tīrumnieku ezeram. Ja paveiksies un būsiet paņēmuši binokli, šeit var ieraudzīt zivju ērgli un Latvijas lielāko plēsīgo putnu - jūras ērgli, kura spārnu platums var sasniegt 2,5 metrus. Mums nepaveicās, nevienu no ērgļiem neredzējām. Vēl apkārtnes neskartajos mežos dzīvo vilki, lūši, bet reiz manītas pat lāča atstātās pēdas.

Nokļūt var pa diviem ceļiem

Lubāna apkārtnē var nokļūt divos veidos, abi attālumi ir puslīdz vienādi. Var braukt pa Vidzemes šoseju, pie Bērzkroga nogriežoties uz Madonu. Šis ceļš ir klusāks, tiesa gan posms no Bērzkroga līdz Madonai, izņemot pāris pirmos kilometrus, ir ne gluži bedrains, bet gan… pampakains. Savukārt braucot caur Pļaviņām jārēķinās ar intensīvu satiksmi. Visātrāk būs, ja posmu no Jaunkalsnavas līdz Ezerniekiem brauksiet pa zemes ceļu. Mēs izmetām loku un vienā virzienām braucām caur Bērzkrogu, bet atpakaļ - caur Varakļāniem un Jēkabpili. No Rīgas līdz Ezerniekiem ir aptuveni 195 kilometri, bet līdz Lubānam un Teirumnīku purvam būs jāmēro vēl kādi 20 km.

Lasīt tālāk

Daugavpils ir patīkamu pārsteigumu pilsēta

Atzīšos, ka mani šī pilsēta pārsteidza pilnīgi nesagatavotu. Latvijas dienvidu galvaspilsētā biju bijis iepriekš vienreiz. Pirms divdesmit gadiem un uz piecpadsmit minūtēm. Līdz ar to man vispār nebija nekāda priekšstata, ko sagaidīt, kad pēc nepilnu četru stundu garā brauciena izkāpšu no vilciena. Liela pilsēta, kurā ir kaut kāds cietoksnis un tramvajs. Un ka te mierlaikos jātnieku pulkā dienējis mans vectēvs. Es biju iztēlojies, ka ieraudzīšu pelēku piecstāveņu džungļus, caur kuriem sarūsējušas lokomotīves velk brūnus vagonus.

Diemžēl manas Daugavpils bildes nonāca Vallahallā kopā ar cieto disku, tālab nācās izmantot internetā nozvejotas ilustrācijas.

Gleznainais centrs

Tas, ko es ieraudzīju izkāpjot no vilciena, salauza pilnīgi visus stereotipus, maldus un asociācijas, kādas man līdz šim ir bijušas par Daugavpili. Iedomu celtās blokmājas sagāzās, skatam paverot saules pielijušu, ampīra un jūgendstila manierē celtu pilsētas centru ar zaļu gājēju bulvāri, parkiem un āra kafejnīcām. Es esmu atbraucis uz otru lielāko pilsētu Latvijā, un to var just ik uz stūra. Tomēr te nav Rīgas nevērības, Daugavpils centram piemīt savs īpašais ritms un krāsas, kas liek aizdomāties par bērnības iedvesmu, ko šeit guvis Marks Rotko un vēlāk atainojis savās gleznās.

Bērnības tramvaji un zoodārzs

Daugavpils ir lepna pilsēta ar laipnus cilvēkiem, kas pasmaida, kad viņus fotografē. Te var sastapt garāmgājējus, kas labprāt izstāsta sava kvartāla vēsturi. Te var ieraudzīt tramvajus, ar kādiem es braucu bērnībā uz zooloģisko dārzu. Par tramvajiem runājot, iespējams, ka šī ir pēdējā vasara, kad redzēsiet romantiskos,  apaļos, piecdesmit gadus vecos RVR lolojumus, jo pilsētas dome grasās atjaunot depo ritošo sastāvu. Es gan labāk redzētu restaurētus tos pašus vecos vagonus. Ļoti līdzīgi ir redzami arī Sanfrancisko. Tramvajs ir izcils pilsētas aksesuārs un tagad galu galā ir modē vecas, atjaunotas autentiskas lietas. Jā, starp citu arī Daugavpilī ir zooloģiskais dārzs, tikai tur nav jābrauc ar tramvaju – Latgales zoodārzs meklējams Esplanādes apkaimē un uz to no centra var aiziet ar kājām.

Pilsēta ar desmit vārdiem.

Dvinska, Dinaburga, Borisogļebovska, Dünaburg, Dyneburg, Dźwińsk Dźwinów, Dennenburg, Daugpiļs un Daugavpils. Tā dažādos laikos dažādu tautību cilvēki sauca šo pilsētu. Un izrādās, pilsēta īstenība nemaz neatrodas tur, kur to bija ieplānojis Dinaburgas dibinātājs Ernests fon Ratceburgs, Livonijas ordeņa mestrs. 1275. gadā viņš Naujenes pilskalnā uzbūvēja Dinaburgas pili. To nemitīgi centās iekarot lietuviešu kņazi, līdz beigās Krievijas caram Ivanam Bargajam 1577. gadā izdodas Dinaburgas pili nopostīt. Pilsētu no jauna uzbūvē 17 kilometrus zemāk Daugavas lejtecē, šoreiz būvnieks ir Polijas karalis Stefans Batorijs. Vēl pēc divsimt gadiem Daugavpils nonāk Krievijas impērijas sastāvā, un sākas slavenā Daugavpils cietokšņa būvniecība. Nocietinājumi šeit ir bijuši arī iepriekš, tomēr 1878. gadā pabeigtais cietoksnis ir viens no modernākajiem pasaulē. Tas aizņem 1,7 kvadrātkilometrus un tā būvniecība ir ilgusi gandrīz simt gadu. Ilgais būvniecības laiks skaidrojams ar Napoleona kariem un plūdu postījumiem. Tomēr rezultāts ir iespaidīgs - cietoksnis praktiski bez izmaiņām ir saglabājies līdz mūsdienām. Tā ir vienīgā šāda būve Baltijā, Austrumeiropā ko līdzīgu atrast var vēl tikai Čehijā.

Daugavpils cietoksnis - pilsēta pilsētā

Mani pārsteidza cietokšņa izmēri, es biju domājis, ka ieraudzīšu ko līdzīgu skumjām apdrupušām pilsdrupām, kādas redzamas Koknesē vai Liepājas fortos. Tomēr šeit viss ir grandiozs un pa īstam. Cietoksnis apmeklētājiem atvērts ir tikai pēdējos gadus, padomju laikos šeit bija kara pilsētiņa un Augstākā kara lidotāju tehniķu skola – tātad slēgta teritorija. Šobrīd liela daļa kazarmu un noliktavu ēku ir avārijas stāvoklī, tomēr ir liels prieks, ka šeit notiek vērienīgi ēku renovācijas darbi - tiek atjaunota grandiozā kara hospitāļa ēka, bet citā celtnē tiks iemitināta Latgales reģionālā policijas pārvalde. Pats brīnumainākais ir tas, ka Cietoksnis patiesībā ir pilnīgi normāls dzīvojamais rajons. Padomju laikos šeit ir uzslietas vairākas piecstāvenes, arī daļā vēsturisko ēku ir parasti dzīvokļi. Tas ir kā dzīvot muzejā - blakus uz postamentiem atrodas 19. gadsimta lielgabali, bet pašā centrā ir parādes laukums ar pieminekli cietokšņa aizstāvjiem Napoleona karagājiena laikā. Šobrīd Cietokšņa rajons neskaitās pārlieku prestižs, tomēr tad, kad ielu un ēku rekonstrukcija būs pabeigta, šī vieta būs kaut kas ļoti īpašs.

Divdesmit apkārtņu pilsēta

Daugavpilī ir aptuveni divdesmit dažādi rajoni, kas vēsturiski veidojušies pilsētai augot un pievienojot apkārtnes pilsētiņas un ciemus. Pilsētas teritorijā un tuvākajā apkārtnē ir vismaz desmit ezeri, kas ir kā radīti piknikam un atpūtai pie dabas. Varbūt tāpēc cilvēki šeit ir tik mierīgi un draudzīgi. Šeit vienmēr kopā ir labi sadzīvojušas daudzas kultūras, tautības un reliģijas. Pilsēta atrodas pie triju kaimiņvalstu robežām, to šķērso vairākas starptautiskas dzelzceļa maģistrāles, šeit kopā sadzīvo vecticībnieki un pareizticīgie, šeit kaimiņos ir katoļu baznīca un sinagoga. Krāšņākā no daudzajām Daugavpilī atrodamajām reliģiskajām celtnēm ir Svētā Borias un Gļeba pareizticīgo katedrāle. Tā ir gaiša un smaržo pēc vīraka. Tā atrodas blakus 18. novembra ielas dzelzceļa pārvadam, būvēta pagājušā gadsimta sākumā, kad tika celta Jaunbūves apkaime. Ievērojamas ir arī blakus esošā Mārtiņa Lutera baznīca un Dievmātes katoļu baznīca, kas pēc arhitektūras formām atgādina Aglonas baziliku. Netālu uz ziemeļiem ir skaists vecticībnieku lūgšanu nams.
Viens no Daugavpils simboliem trīsdesmitajos gados celtais Vienības nams pašā centrā. Ēka tika būvēta kā lielākā kompleksā celtne Latvijā, tajā šobrīd atrodas Daugavpils teātris, bibliotēka restorāni, kafejnīcas, veikali un banka. Vārds vienība mums šobrīd ir mazliet aizmirsies, bet tieši viņš vislabā raksturo Daugavpils garu un cilvēkus. Aizbrauciet, tas ir tā vērts.

Transports

Es pilsētas apskatei izvēlējos velosipēdu. Pilsēta ir draudzīga velosatiksmei.
 Brauciens ar dīzeļvilcienu ilgst četras stundas, Dinaburgas ekspresis ceļu pieveic trijās stundās. Biļete maksā aptuveni 5 latus, bagāžas biļete velosipēdam maksāja aptuveni LS 1,50.
Braucot ar automašīnu jārēķinās vismaz ar 245 kilometriem vienā virzienā, tai pat laikā šādi ir iespējams arī ērti apskatīt Daugavpils apkārtnes ievērojamākās vietas - Nīcgales dižakmeni un Daugavas lokus.
Esot Daugavpilī noteikti izmetiet loku ar tramvaju. Biļete maksā 30 santīmus, bet svētdienās var braukt par puscenu. Tramvaji kursē ik pēc pāris minūtēm.


Dienas Izklaide, 2012. gads, sadarbībā ar Daugavpils pašvaldību.

Lasīt tālāk