Sena un reizē jauna. Tāda ir Gulbene, kurā romantikas stilā celta barona pils satiek 20. gadsimta smago funkcionālismu, platsliežu dzelzceļš satiek šaursliežu bānīti, bet pilsētas apbūve nekad tā arī nav bijusi tā īsti pilsētnieciska.
Pilskalns gulbju purva vidū
Neraugoties uz to, ka pirmo reizi Gulbene ir pieminēta 1224. gada Tālavas dalīšanas līgumā, patiesībā šī ir ļoti jauna pilsēta, lielākā būvniecība šeit ir notikusi pagājušā gadsimta divdesmitajos gados. Pilsētas tiesības Vecgulbenes miests iegūst tikai 1928. gadā, kad arī pilsēta atgūst savu seno nosaukumu - Gulbene. Zinātāji saka, ka tas dēļ purvainajiem dīķīšiem, kas jau senatnē ap Gulbanas pilskalnu bijuši gulbju pilni.Pilskalna vietā 14. gadsimtā tika uzcelta baznīca un mūra pils, bet jau pēc simt gadiem Švannenburga, kā to dēvēja vācu hronikās jau bija paliela pilsētele. Prieki nebija ilgi, jo kaut kādā brīdī visām varām līdzi līgojošie Livonijas kungi bija sadusmojuši krievu caru Jāni Briesmīgo un tas ieradās pilsētā slepkavot un dedzināt, ko godam arī paveica. Pils tika nopostīta, miests nodedzināts un ļoti ilgi vienīgā apdzīvotā vieta Gulbenē bija Vecgulbenes muiža.
Marisas ezeri
Ar Vecgulbenes muižas kompleksu saistās kāds skaists, bet skumjš mīlas stāsts. Muižas īpašnieks Heinrihs fon Volfs ļoti mīlēja savu sievu Marisu, un dzimšanas dienā īpaši viņai uzbūvēja un uzdāvināja Vecgulbenes sarkano pili. Diemžēl mīlas stāsts bija īss un Marisa 26 gadu vecumā nomira no diloņa. Mīļotās piemiņu Heinrihs nolēma godināt, izrokot Emzes parkā divus dīķus – Asaru ezeru ar asaras formas saliņu tā vidū un Svēto ezeru, uz kura salas atrodas eņģeļa skulptūra, ap kuru izvietoti seši mazāki eņģeļu apveidi. Uz katras mazākās skulptūras ir iekalts viens Marisas vārda burts. Barons Heinrihs nomira 1897. gadā un līdz ar viņu izzuda fon Vulfu dzimtas Vecgulbenes atzars.Mantojumā viņš ir atstājis gleznainu pils parku ar palīgēkām un divām pilīm - Balto un Sarkano. Šobrīd pils kompleksā notiek atjaunošanas darbi, vecās manēžas vietā ir izbūvēta viesnīca, ir atjaunota vecā siernīcas ēka, bet vecajā pils klētī ierīkots Gulbenes vēstures un mākslas muzejs. Savu atjaunošanu gaida arī Baltā pils, kas nopietni cietusi un nav atjaunota kopš tika sabombardēta otrā pasaules kara gados, tāpat arī renovācija nepieciešama sarkanajai pilij, kur pēc pamatskolas pārvākšanās uz jaunām telpām nekas vairs nenotiek. Netālu ir arī vecās dzirnavas un alus brūzis, bet pilskalna galā - kara gados cietusī Gulbenes luterāņu baznīca.
Parku pilsēta
Staigājot pa Gulbeni var pamanīt, ka pilsētas apbūve notikusi izklaidus. Te nav mājas pie mājas, ēkas šķir dārzi un skvēri, cieša apbūve ir tikai pašā jaunajā pilsētas centrā, kas izveidojies vidus punktā starp Vecgulbenes pils kompleksu un 1926. gadā celto jauno dzelzceļa staciju.Gulbenes pārtapšana no muižas centra par pilsētu saistāma tieši ar dzelzceļa līnijas Pļaviņas - Valka izbūve. Runā, ka Barons samaksājis paprāvu kukuli, lai dzelzceļu izbūvē tieši caur Vecgulbenes muižu, nevis Lejasciemu, kā sākotnēji plānots. Lai nu kā, 1902. gadā Vecgulbenē iebrauc pirmais vilciens, bet pēc gada tiek atklāta pirmā stacija. Šaursliežu dzelzceļa izbūves rezultātā miests sāk strauji attīstīties, pirmās mājas uzbūvē dzelzceļnieki, bet drīz pēc pirmā pasaules kara sāk attīstīties arī tagadējais pilsētas centrs.
Pilsētas interesantajam izkliedētajam plānojumam ir pie vainas pilsētas tēvu sākotnējā vēlme noteikt stingrus noteikumus, ko, kā un kur drīkst būvēt. Rezultātā liela daļa iedzīvotāju izvēlējās iegādāties zemes gabalus pilsētas nomalēs, kas veidoja visai retu apbūves ritmu. Pats centrs tika uzbūvēts tikai pēc otrā pasaules kara - 20. gadsimta vidū.
Stacija bez pasažieriem
Stāsts par Gulbeni bez mazbānīša ir kā pasaka par princesi bez trešā tēva dēla. Mazais vilcieniņš joprojām divas reizes dienā dodas pusotru stundu ilgajā ceļā uz Alūksni. Blakus stacijai esošajā depo var aplūkot vairākas šaursliežu lokomotīves, turklāt viena no tām - ar tvaika katlu, šobrīd tiek rūpīgi restaurēta. Tomēr atvērt Gulbenes stacijas durvis ir mazliet skumji. Telpas izskatās, itkā būtu agrs rīts un pirmie pasažieri vēl nav atnākuši. Restotais lodziņš atvērsies un kasiere piedāvās nopirkt biļeti uz Rīgu. Diemžēl tas vairs nenotiks, jo vilciena maršruts Rīga - Gulbene faktiski ir slēgts. Ja pagājušo gadu vēl nedēļas nogalēs reisā devās tā dēvētais tūristu vilciens, ar pārsēšanos uz Alūksnes bānīti, tad šogad VAS Pasažieru Vilciens pārstāvis skaidro, ka nākamais vilciens no Rīgas būs tikai uz bānīša svētkiem 1. septembrī. Iemesls ir vienkāršs - neviens ar šo vilcienu nebrauc. Lepnā divstāvīgā stacijas ēka, kas reiz bijusi lielākā stacija Latvijā ārpus Rīgas, klusi pārvēršas muzeja eksponātā līdzīgi, kā uz viena no 8 ceļiem stāvošā tvaika lokomotīve. Līnija Ieriķi - Gulbene - Balvi ir nojaukta, un līdzīgs liktenis, visticamāk sagaida arī sliedes, kas ved uz Madonu.
Nokļūšana
Gulbene atrodas gandrīz 200 kilometru attālumā no Rīgas. Ja braucat ar autobusu, jārēķinās, ka brauciens var ilgt 3,5 stundas un virzienā uz Rīgu var nākties stāvēt kājās.Ceļojot ar auto paveras iespēja aplūkot arī citas Gulbenes novada ievērojamās vietas - Tirzas svētavotu ar tā dziedniecisko ūdeni, Jaungulbenes pili vai arī Padomju armijas bijušo Zeltiņu raķešu bāzi, kurā gan jābūt īpaši uzmanīgiem, jo neuzmanīgākiem apmeklētājiem vieta var izrādīties dzīvībai un veselībai bīstama.
Informācija:
www.gulbene.lvwww.banitis.lv
www.gulbenesbiblioteka.lv
www.gulbenesmuzejs.lv
www.baltapils.lv
Raksts tapis sadarbībā ar laikrakstu Diena un Gulbenes pašvaldību.
