1951. gads. Neliela koka mājiņa. Pusotrs stāvs. Fonā redzami pelēcīgi krūmāji, daži koki. Mājiņas galā ir piebūve ar logu. Džeksons Polloks to sauc par šķūni. Šķūņa logam ir astoņas rūtis – katrā pusē pa četrām. Nelielajā piebūvē atrodās Džeksona Polloka darbnīca. Tur viņš glezno.
“Es esmu dzimis 39 gadus atpakaļ Kodī, Vajomingā.”
Polloks nesteidzīgi apsēžas uz koka ķeblīša. Tam blakus atrodas ar krāsu notašķītu puszābaku pāris. Mākslinieks, izkratot no viena zābaka papīrīti, tos nesteidzīgi uzmauc kājās.
“Ņujorkā pavadīju divus gadus. Biju mākslas studentu līgā. Kopā ar Tomu Bentonu. Spēcīga personība, pret ko cīnīties. Tas bija 1929. gadā.”
Polloks pieceļas un nokrata pelnus no papirosa gala. “Es nezīmēju. Es negleznoju skices. Krāsoju pa tiešo. Parasti gleznoju uz grīdas. Man baudu sagādā lieli audekli. Uz liela laukuma jūtos vieglāk un mājīgāk. Kad audekls ir uz grīdas, es jūtos tuvāks gleznai, es esmu tās daļa. Varu apiet tai apkārt, strādāt no visām četrām pusēm. Es burtiski esmu gleznā. Tas ir kaut kas līdzīgs rietumkrasta indiāņu zīmējumiem smiltīs.”
Ar papirosu zobos Polloks pieiet pie audekla, kas noklāts zemē turpat pie šķūņa. Tā stūri ir nostiprināti ar dēlīšiem, lai audums nesarullējās. Gleznā uz tumša fona redzami baltas krāsas plankumi, sliedes un šļaksti. Pietupies, mākslinieks nedaudz sakārto audekla stūri. Viņš pieceļas, ievelk dūmu un dodas pie krāsu spainīšiem un kanniņām, kas atrodas turpat netālu zemē. Mākslinieks pieliecas un izvēlas vieno no 12 spainīšiem. Tā ir baltā krāsa. Polloks ielej daļu no spainīša satura dzeltenās krāsas kanniņā. “Dažreiz es lietoju otu, bet parasti izvēlos kociņu. Citreiz leju krāsu tieši no kanniņas. Man patīk lietot pilošu, šķidru krāsu.” Polloks enerģiski ar otu sāk maisīt dzeltenās kanniņas saturu. Līdzīgi kā kuļ sviestu. Arī spainīša satura nokrāsa kļūst blāvāka un sāk atbilst piena tauku tonim. “Es lietoju arī smiltis, stikla lauskas. Diegus, auklas.” Maisīdams dzelteno krāsi Džeksons Polloks pieceļas kājās. “Veids, kā es gleznoju, rodas dabiski. Atkarībā no vajadzības. Es vēlos paust savas jūtas, nevis vienkārši tās ilustrēt. Mana tehnika ir tikai veids, kā es nonāku līdz idejai. “ Viņš stāv pie audekla. Acis ir samiegtas, pieri apspīd pēcpusdienas saule. Polloks pasper soli un sāk gleznot. Viņa rosīšanās ap audeklu atgādina kādas senas cilts rituālo deju. Viegli pieliecies, nepārtraukti pārvietojoties, Polloks mērc otiņu dzeltenās krāsas kanniņā un šļaksta tās saturu uz auekla. Pa diagonāli, taisni, pa diagonāli, no kreisās uz labo un no labās uz kreiso pusi. Viņš kustās kā bite pa stropu, ar otas vēzieniem izpildot kādu sev vien zināmu sistēmu. Papirosa galā ir uzaugusi centimetru gara oglīte, kas tūliņ, tūliņ pievienosies pasaules mākslas vēsturei. “Kad es esmu gleznā, neapzinos ko daru. Tomēr neviens otas vēziens nav nejaušs. šeit nav nejaušību vai negadījumu. Un pats labākais – šeit nav sākuma un nav beigu.” Dzelteno krāsu ir nomainījusi melnā. Polloks, liekot kājām diet krusteniskā dejā, dāsni apvelta audeklu ar šļakstiem darvas melnumā. Viņš rada nebeidzamas elipses, lokus, spirāļu iedīgļus. “Mani nebaida izmaiņas. Man nav bail iznīcināt attēlu. Glezna dzīvo pati savu dzīvi. Un es cenšos to atdzīvināt.” Talkā nāk baltais. Tas tiek dāsni šķiests ar lielu, platu otu. Baltas krāsas šļaksti tiek arī Džeksona zābakiem. Kā dusmīgs sējējs no komunistu filmām par kolhoziem, Polloks izšļaksta baltu pilienu šaltis. Viņa solis ir mainījies, tas kļuvis lēnāks. Līdz ar to audeklam tiek vairāk krāsas. Viņš satver melno spainīti, un notupies, ātri, bet rūpīgi apvelta gleznu ar staipīgiem krāsas pilieniem. Kustības ir drudžainas, tomēr precīzas. Pagrābis mietiņu, Polloks metās pie baltās krāsas spainīša. Viņš iemērc kociņu baltumā, izvelk to un ar pirkstu notrauc krāsu no sava darbarīka. Pirksts ir balts. Laikam tonis atbilst iecerei, jo mākslinieks metās ar mietiņu špricēt krāsas saturu gleznā. Viņš aizsviež papirosu krūmos un arvien enerģiskāk turpina šļakstīt balto. No kreisās uz labo, no kreisās uz labo, ap audeklu pulksteņa rādītāja virzienā. “Tomēr, ja man zūd kontakts ar gleznu, sanāk mēsli un nekārtība. Ja nezūd – tā ir tīra harmonija, vieglums, ko tu saņem un atdod” Džeksons Polloks slauka rokas ar krāsu notrieptā dvielī. Viņa lūpas ir sakniebušas tikko aizkūpinātu papirosu. Viņa skatiens vēl kavējas audeklā.
