Puer meditācija.


 «Jūs vēlaties ko īpašu? Bet esiet uzmanīgs, šī tēja uz dažiem atstāj ļoti spēcīgu iespaidu. Uz citiem atkal neiedarbojas nemaz. Tas laikam ir ļoti atkarīgs no katra cilvēka individuāli. Mazliet uzgaidiet, es tūliņ sagatavošu un atnesīšu,» man uzsmaida tējnīcas saimniece.



Patiesībā šī nav mana pirmā tikšanās ar puer tēju. Brīnumaino dzērienu ieteica kāds kolēģis. Viņš ik dienas izdevniecībā parādās ar neliela izmēra termosiņu, no kura krūzītē kārdinoši kūpot parasti ielīst kafijas krāsas dzēriens. «Tā ir īstā melnā tēja, ķīniešu. Tā, ko mēs saucam par melno, īstenībā ir sarkanā tēja, jo tai ir sarkanīgs tonis. Šī ir melnā. Darbojas ļoti uzmundrinoši,» viņš viltīgi pasmīn un metas rakstīt kārtējo komentāru par politisko situāciju valstī.

 Manas pārdomas pārtrauca tējnīcas saimniece, kas atnes palielu termosu un nelielu, dīvainas konstrukcijas krūzīti. «Šī vieta saucās «Tējas un sarunas,» bet tu esi atnācis viens. Tādēļ es vismaz pastāstīšu, kā tas darbojas, ja jau esi atnācis pirmo reizi. Redzi, trauciņa augšdaļā, sietiņā, atrodas tēja. Viņa ir jau sagatavota, izmērcēta. Uzlej tai ūdeni un minūti pagaidi. Tad nospied podziņu uz krūzes vāciņa un tēja ielīs trauka apakšējā daļā, bet biezumi paliks sietiņā. Tad ielej tēju tasītē un baudi. Tikai skaties, neturi pārāk ilgi, pirmajai reizei var būt par stipru.»
Tēja ir tik melna, ka to viegli varētu noturēt par kafiju. Tā garšo īpatnēji, varbūt mazliet pēc kūdras. Kad viena tasīte ir izdzerta, no termosa var uzliet nākamo, tad aiznākamo, un tā neskaitāmas reizes. Puer tēju šādā veidā mierīgi var dzert vairākas stundas. Tējnīcas saimniece sarunājas ar kādu apmeklētāju, kas sēž tuvāk bāra letei. Viņa stāsta, ka senākos laikos Ķīnā, Juņnaņas provincē, piedzimstot bērnam, zem viņa šūpuļa galvgaļa zemē tika ierakts sapresēts sagrieztu tējas koka lapu plācenis. Tējas koki Ķīnas dienvidos izaug ļoti lieli pateicoties mitrajam un karstajam tropu klimatam. Zemē tēja fermentējas, bet kad bērns ir paaudzies, tējas plāceni izraka, pārdeva un ar šo naudu varēja pilnībā apmaksāt atvases izglītību. Jo ilgāk tiek fermentēts «puers», jo dārgāk to var pārdot.



 Sajūtas, ko sniedz šī dzēriena baudīšana droši vien katram ir savas. Mani pārņēma viegla viegluma sajūta, šķiet, brīžiem pāri galvai pārskrēja skudriņas. Jebkurā gadījumā dvēselē iestājās liels un visaptverošs miers. Stress šķita pagaisis, tiesa gan arī strādāt vairs diez ko negribējās, drīzāk sēdēt un domāt. Palasot pieejamos materiālus internetā saprotu, ka puer audzēšana, pagatavošana un iedalījums ir vesela zinātne, kas Ķīnā tiek kopta un nodota tālāk daudžu paaudžu garumā. Nosaukums ir cēlies no apdzīvotas vietas šu puer, kas atrodas Juņnaņas provinces dienvidos. Tējas ir divu veidu – melnā šu puer un zaļā šen puer, un atšķirās ar fermentācijas procesu. Senākais ir šen puer un šādas tējas cena var mierīgi pārsniegt par pasaules dārgākajiem un retākajiem konjakiem prasītās summas. Pašu dārgāko puer «saražo» īpaši tārpi, kurus baro ar puer tēju un gaida kad tie to pārstrādās, bet pēc tam savāc. Puer tēja kurā katrā veikalā nav nopērkama. Tējnīcā «Illesium» Miera ielā, blakus grāmatām un matē dzeramajiem trauciņiem kā dzīvespriecīgi rauši ir sarindoti arī puer tējas plāceņi. Lielākoties tie ir šķīvja izmērā un ietīti ar hieroglifiem apdrukātā mīkstā papīrā. Katra šāda plāceņa svars ir 375 grami, kas ķīniešuprāt visnotaļ apaļš skaitlis.



Dārgākā no tējām šeit maksā 120 latus un ir novietota goda vietā, speciālā kārbiņā. Vienkāršāks melnais puers maksā lētāk – piemēram tēja ar teiksmaino nosaukumu Zilais Zirgs maksā Ls 2,70 par porciju jeb 25 gramiem, ar šādu daudzumu pietiek vairākām tējošanas reizēm – puslitram dzēriena ir nepieciešama ēdamkarote tējas, ar kaudzīti. Tējnīcas pārdevēja stāsta, ka dzēriena pagatavošana mājas apstākļos ir itin vienkārša. Puer nav pārlieku kaprīza tēja, un ja pie rokas nav speciālais trauciņš, tējai uzlej verdošu ūdeni un dzer no mazām tasītēm. Kad viss izdzerts, var droši liet virsū un dzert vēl un vēl un vēl, šis ir pasākums, kam nesteidzoties var veltīt ne vienu vien stundu.



 Baiba Piekusa, korporatīvo pasākumu producente un organizētāja, divus mēnešus dzīvojusi un strādājusi tējas plantācijā Juņnaņ provincē Ķīnā Uz Ķīnu aizbraucu, jo pēc skolas gribējās ko jaunu un neiepazītu.

«Nejauši uzzināju par Āzijas studijām un secināju, ka par šo reģionu nudien nezinu pilnīgi neko. Kādēļ izvēlējos Ķīnu nevis Japānu - neatceros, bet pēc 2 gadu sviedriem un boksterēšanas Latvijā ieguvu stipendiju un devos apgūt valodu Ķīnā. Tējas plantācijā nokļuvu mirkļa sajūtas iespaidā. No lielās Ķīnas esmu redzējusi maz, bet arī šajā mazumiņā ir ļoti daudz vietu, kur gribētos vēl kādreiz atgriezties. Brīvdienās ceļojot Ķīnas dienvidos uz īsu brīdi nonācu tējas laukos Juņnaņas provincē, netālu no Laosas un prom braucot zināju - šī ir vieta, kur gribētos ne tikai atgriezties, bet arī uzkavēties ilgāk. Un vēl pēc gada tāda iespēja radās. Srādājot tējas plantācijā darīju visu, ko plantācijā darīja vietējie, sākot ar tējas lapu vākšanu, žāvēšanu, pārlasīšanu – tikai mazākos apjomos, jo “lielajam baltajam cilvēkam” pārstrādāties neļāva. Ko es ikdienā darīju vairāk nekā vietējie - dzēru un garšoju tēju. Mācījos, kā to pareizi apliet un pasniegt, kā baudīt. Mēģināju izjust atšķirību starp niansēm – dažāda izmēra lapiņām, dažādos laikos novāktu vai atšķirīgi kaltētu un uzglabātu tēju.



Tēja ir daļa no ķīniešu kultūras, ar ko viņi ļoti lepojas. Juņnaņ provinces dienvidu reģions ir pazīstams tieši ar puer tēju. Iepriekš pārsvarā dzēru tēju, ko pazīstam kā melno un dažkārt neatteicos no zaļās tējas, bet dzīvojot Ķīnā biju aizrāvusies tieši ar puer - man likās tai ir ne tikai citāda bet arī piesātinātāka garša. Arī puer sastopama gan kā zaļā gan melnā tēja. Jebkura tēja patiesībā nāk no viena un tā paša auga ko sauc Camellia sinensis. Svarīgs ir reģions un klimatiskie apstākļi, kuros krūms aug, un vēl svarīgāk ir tas, kas ar tējas lapām tiek darīts pēc novākšanas. Lielākais guvums no šā laika – kārtējo reizi pārliecinājos, ka visvairāk iemācīties var praksē. Līdzīgi kā tas ir ar valodu - jebkuru kultūru un kultūras praksi vislabāk var iepazīt tieši izdzīvojot to. Un ka garšas kārpiņu pieradināšana pie jaunām lietām ir garš un pacietīgs process. Tāpat kā izgaršojot vīnu - mums pašiem rodas sajūtas, ko grūti ietērpt vārdos, bet ja blakus ir vīnzinis, kas pastāsta, kādu buķeti vajadzētu sagaršot, tad mājam ar galvu un sakam: O, jā! Bet jāpaiet laikam, kamēr varam uzticēties savām sajūtām.»

Raksts tapis pēc žurnāla «Klubs» pasūtījuma
Nākamais stāstsJaunāka ziņa Iepriekšējais stāstsVecāka ziņa Sākumlapa