 |
| Ņikita Hruščovs. Dzimis 1894. gadā Krievijas impērijas Kurskas guberņā. PSRS līderis no 1953 līdz 1964 gadam. Trīs reizes precējies. |
Ņikita Hruščovs vēsturē iegājis:
Otrā pasaules kara laikā cīnījies par Ukrainas atbrīvošanu no nacistu karaspēka;
1956. gadā atmasko Staļina personības kultu un sagrauj to;
Aktīva ārpolitika, kas pasauli noved līdz kodolkrīzei;
„Hruščova atkusnis” Padomju Savienībā un asiņaina nemieru apspiešana Austrumeiropā.
Ogļracis no Juzovkas
Ņikita
Sergejevičs Hruščovs piedzima nabadzīgu zemnieku ģimenē, būdā bez skursteņa ar
salmu jumtu, kuru ziemā aplika ar govju mēsliem, lai tajā būtu siltāk. Viņa
vectēvs, kā atceras pats Hruščovs, esot bijis analfabēts, kas pirtī iegājis
divreiz mūžā – uzreiz pēc piedzimšanas un īsi pirms pēdējās gaitas. Ņikitam ar
izglītību gāja tikai nedaudz labāk nekā vectēvam – 2 gadi valsts skolā, kas
nesot atbildusi pat elementārākajām izglītības un higiēnas prasībām.
12 gadu vecumā
Hruščovs sāk strādāt par ogļraci šahtās, Juzovkas pilsētā, uz kuru viņa ģimene
pārceļas 1908. gadā. Pēc desmit gadiem Ņikita iestājas boļševiku partijā un sāk
savas gaitas kā aktīvs sociālisma un komunisma ideju paudējs raktuvju
strādnieku vidū.
1929. gadā
iestājas Rūpniecības Akadēmijā Maskavā, kas, ieskaitot partijas organizētus
propagandas darbinieka kursus īsi pēc pilsoņu kara ir visa viņa izglītība.
Staļina pīpes pelni.
Pēc sakāves pie
Harkovas (250 000 kritošo un 200 000 sagūstīto padomju kareivju) 1942. gada
maijā Staļins, lai gan pats bija vainojams šajā traģēdijā, uzskatīja, ka visa
atbildība ir jāuzņemas Hruščovam, kas kara laikā bija viens no Ukrainas
aizsardzības militārajiem komandieriem. Staļina
attieksmi ilustrē fakts, ka tai pašā vasarā kādā komandieru sanāksmē viņš, ar
sērkociņu paurķējies pa pīpi, uzbēris tās saturu Hruščovam uz galvas.
Apjukušajiem klātesošajiem viņš paskaidroja, ka romiešu karavadonim, kas
zaudējis kaujā, esot bijis jāsēž pie ugunskura un jākaisa pelni uz galvas,
tādejādi demonstrējot savu negodu. Hruščovs gan savos memuāros raksta, ka
brīdinājis Staļinu pr šādu kaujas rezultātu un lūdzis iespēju atkāpties,
pārspēka priekšā, tomēr visu tautu tēvs šādu atļauju nav devis.
Ne gluži Vilhelms Tells
Leonīds Hruščovs,
Ņikitas Hruščova dēls no pirmās sievas. Kara lidotājs. 1941. gadā viņa
lidmašīnu notriec vācu iznīcinātāji un veicot avārijas nosēšanos Leonīds lauž
kāju. Kuibiševā ārstējoties Hruščovam jaunākajam kļūst garlaicīgi un viņš
izdomā interesantu izklaidi – demonstrējot savu tēmētprasmi kādam draugam
uzliek uz galvas vīna pudeli un šauj pa to ar pistoli. Pirmo šāvienu viņš trāpa
pudeles kakliņam, otro – drauga galvā.
Par to Hruščova
dēlu nosūta uz soda bataljonu, kur viņš iet bojā gaisa kaujā – visai mīklainos
apstākļos. Viņa lidmašīnu tā arī neatrod. Oficiālā versija liecina, ka viņš ir
gājis bojā 1943. gada 11. martā. Tomēr klīst baumas, ka Leonīds ir izdzīvojis,
nokļuvis vācu gūstā, pēc tam apmainīts pret kādu vācu virsnieku... un nošauts
par dzimtenes nodevību. Konspirācijas teorijas piekritēji uzskata, ka slavenais
XX kongresa slepenais ziņojums ir Hruščova atriebība Staļinam par dēla nāvi.
Kremļa Cigāri
Līdz 1953. gada
decembrim PSRS kompartijas elitei šķita, ka Hruščovs ir nekaitīgs vientiesis,
kas nu noteikti nebūs nākamais PSRS vadītājs. Šo lomu sev bija iecerējis
Lavrentijs Berija – Staļina uzticamais līdzgaitnieks un NKVD vadītājs. Runā, ka
tieši Berija ir paātrinājis Staļina aiziešanu viņsaulē, par pāris dienām
novilcnot medicīniskās palīdzības ierašanos. Tomēr Berijas triumfs bija visai
īss – mazais, it kā nekaitīgais Hruščovs ne tikai apsūdzēja un arestēja Staļina
bijušo čekas priekšnieku, bet arī veikli uzorganizēja 6 dienas īsu tiesas prāvu bez advokātiem, apelācijas
iespējām un toties ar sprieduma izpildi nošaujot turpat tiesas zālē. Nāvessodu
izpildīja ģenerālis Batickis, iešaujot lodi pierē.
Par cigāriem
Hruščovs nodēvēja ieročus, kurus slepeni ieveda Kremlī, lai varētu veikt
Berijas arestu.
XX Kongresa slepenais ziņojums
1954. gads.
Staļins ir miris. Berija ir likvidēts. No nometnēm sāk atgriezties amnestētie
ieslodzītie - kopā tādu ir 2,5 miljoni. Staļina rīkotajās tīrīšanās līdz kara
sākumam ir nošauti vairāk kā 600 000 cilvēku . Hruščovs izlemj 1956. gada
partijas kongresā nākt klajā ar atmaskojošu pētījumu par Staļina noziegumiem.
Šāds ziņojums ir izdevīgs visiem, jo koncentrē vainu uz Staļina un Berijas
pleciem – un tādējādi novērš iespējamās raganu medības no pārējiem partijas
darbiniekiem, kā arī padara Hruščovu par nākamo likumīgo Ļeņina marksistiskās
lietas turpinātāju.
Vai Hruščovs pats
uzrakstīja šo ziņojumu? Visticamāk, ka nē, jo viņam bija problēmas ar
pareizrakstību – Hruščovs labākajā gadījumā tekstu esot tikai diktējis. Tomēr
šis gandrīz 50 lappuses garais ziņojums noteikti ir viens no spēcīgākajiem
pagājušā gadsimta dokumentiem. Pateicoties ziņojumam „Par personības kultu un
tā sekām” rehabilitēja simtiem tūkstošus politieslodzīto, no Ļeņina mauzoleja
aizvāca Staļina mūmiju, nomainīja nosaukumus vairākām pilsētām, kas kuras
Staļins bija nosaucis savā vārdā – Staļina kļuva par Doņecku, Staļingrada par Volgagradu...
tika nojaukti arī Staļinam viņa dzīves laikā uzceltie pieminekļi, bet PSRS
himna līdz 1977. gadam tika atskaņota bez vārdiem, jo tajos figurēja Josifs
Visarionovičs.
Nelāgā Pelde.
Padomju
Savienībai jau draudzība ar Ķīnu īpaši nevedās jau Staļina laikā. Lai gan
plakāti uzstājīgi vēstīja, ka padomju cilvēka labākais draugs ir ķīnietis, bet
visu ķīniešu ķīnietis ir revolucionārais līderis Mao Dzeduns – tikšanās reizēs
ar Staļinu lietas nemaz neritēja tik gludi. Padomju darbaļaužu tēvs uz ķīniešu
zemnieku vadoni raudzījās ar nicinājumu, kas pēdējam krita uz nerviem. Hruščovs
centās attiecības uzlabot, sasolot ķīniešiem palīdzību miljardiem dolāru
vērībā. Savukārt Mao bija izlēmis Hruščovam atspēlēties par viņa priekšgājēja
nodarītajām pārestībām. Zinādams, ka Ņikita Sergejevičs ja vispār peld, tad
tikai ar korķa vestes vai peldriņķa palīdzību, Mao Dzeduns tikšanos, iepriekš
nebrīdinot, uzrīkoja... savā baseinā. Kamēr Hruščovs baseina seklajā galā
plunčājies un centies nenoslīkt, Mao esot viņam jestri peldējis apkārt un
bārstījis divdomīgas tēzes, ka rietumvalstu uzbrukuma gadījumā krieviem vajagot
tikai aizbēgt pāri urāliem uz Āziju, un trīs gadus nogaidīt, tad ķīnieši nākšot
palīgā.
Pēdējais piliens,
kas izdzina Hruščovu laukā no baseina, bija Mao pelde uz muguras, šļakstinoties
ar kājām tā, ka gar baseina malu skraidošo tulku darbs esot kļuvis
neiespējams...
Raķešu blefs un Kuzjas Māte.
Padomju
Savienības kodolbruņojums piecdesmitajos gados bija iespaidīgs, tomēr
salīdzināt ar sāncenšu – ASV bruņojumu to nevarēja. Tādēļ Hruščovs izdomāja...
nedaudz samānīties. Uznājis dažus faktus par kodolenerģiju viņš nonāca pie
secinājuma, ka atomkarš ir tik absurds, ka tas nekad nenotiks. Sarunās ar rietumvalstu
vadītājiem viņš vairākkārtīgi pārpīlēja padomju bruņojuma iespējas un uz šā
blefa rēķina pamanījās pat ietaupīt, nedaudz samazinot armiju un floti.
Nevienam vairs
nav noslēpums, ka Padomju Savienība kodolieroču tehnoloģiju izstrādāja divās
nedēļās... nozogot to amerikāņiem.
Tad kad PSRS un
ASV kodolpokera likmes bija sasniegušas Kubas krīzes stadiju, uz skatuves
parādījās mītiski draudīgā Kuzjas Māte.
Tas notika ANO 15
asamblejā, kad Hruščovs no tribīnes iesaucās «Мы вам покажем кузькину мать!»
( Tulki to iztolkoja tieši tā – mēs
jums parādīsim Kuzjas Māti!) Rietumi par Kuzjas Māti nodēvēja jauno padomju 100
megatonnu ūdeņraža bumbu, ar kur Hruščovs jau bija paspējis pasaulei
izlielīties.
Pati bumba tika izmēģināta tikai pēc gada, Novaja Zemļa poligonā.
Spridzināja gan tikai 50 megatonnu atombumbu, jo partijas darboņus māca bažas,
vai no sprādziena Maskavā neizbirs logi. Sprādziena triecienvilnis trīs reizes
apriņķoja zemeslodi. Kodolsēnes augstums bija 64 km, cepures diametrs – 40km.
Sprādziena brīdī izstarotā gaisma sasniedza 1% no saules gaismas apjoma, bet
sprādziena uguns lodes diametrs bija 4,5 kilometri. Ja ūdeņraža bumba būtu
bijusi nedaudz jaudīgāka, 1961. gada 30. oktobri mēs savos kalendāros varētu
atzīmēt kā oficiālo pasaules galu, jo tikai nedaudz pietrūka, lai ķēdes
reakcijas rezultātā sāktu reaģēt jūras ūdens... tādā gadījumā reakcija
neapstātos, līdz būtu beidzies viss pasaules okeānos sastopamais ūdens...
1963. gadā Hruščovs nāca klajā ar apgalvojumu, ka 100 megatonnu bumba
esot novietota Austrumvācijas teritorijā...
Kurpe vai Sandale?
Slavenais Hruščova kurpes incidents notika tai pašā 15. ANO ģenerālajā
asamblejā Ņujorkā. Brīdī, kad Filipīnu pārstāvis pārmeta Maskavai
Austrumeiropas okupāciju, tumši piesarkušais Ņikita Sergejevičs esot noāvis no
kājas sandali (tā apgalvo viņa dēls – Padomju Savienības vadonim neesot paticis
krāmēties ar kurpju šņorēm) un demonstratīvi ar to sācis dauzīt galdu.
Tas padomju diplomātiskajai elitei bija ar daudz. Lai gan Hruščovam šis
žests esot šķitis visai amizants un asprātīgs, vēlāk tas būs viens no
ieganstiem viņa padzīšanai no amata.
Vēlāk Ungārijas vadītājs Hruščovam zobgalīgi esot jautājis „Biedri
Hruščov – vai atceraties – drīz pēc dauzīšanas ar kurpi jūs devāties uz tribīni
[...]. Lūk, tai brīdī ārlietu ministrs Siks pievērsās man un teica: ”Kā Jums
liekas, vai viņš paguva apaut kurpi, vai aizgāja ar basu kāju?””
Mākslinieki un pido#$%^
Bēdīgi slavenā
modernās mākslas izstāde Manēžā Maskavā ir klišeja Hruščova izpratnei par
mākslu kā tādai. Lai gan pēc būtības tā bija organizēta provokācija lai
diskreditētu atsevišķus māksliniekus, šīs izstādes atklāšana pilnībā atklāja
valstsvīra straujo raksturu. Iesākumā vērīgi apskatījis pāris darbus, tad
neizpratnē nošķobījies Hruščovs vienam no māksliniekiem uzkliedza: „Tie ir suņa
sūdi! Ēzelis ar asti uztrieptu labāk! [...] bet kā tu vari uzgleznot kaut ko
tādu? Vai tu esi pederasts vai normāls vīrietis? [...] Tauta un valdība ir
veltījusi tev tik daudz rūpju, bet tu atmaksā ar sūdiem!”
Viens no atbildīgajiem
par izstādi bija tēlnieks Ernests Ņeizvestnijs. Plecīgajam vīram, bijušajam
gaisa spēku desantniekam Hruščovs uzkliedza vaiarī viņš esot pederasts. Uz to
tēlnieks mierīgi atbildēja: „Ņikita Sergejevič, tepat uz vietas iedodiet man
meiteni un es jums parādīšu, kas es par pederastu.”
Uz to Hruščovam
īsti nesot bijis ko atbildēt.
Piemineklis
Hruščovu atcēla,
jo viņš bija kļuvis neērts. Ir daudz spekulāciju par Hruščova iespēju veikt
apvērsumu vai citādi izvairīties no nostumšanas malā... bet faktiski viss
notika ļoti klusi. Viņa vārds nozuda no laikrakstiem un pēc divām dienām
laikrakstā Pravda parādījās neliela atsauce, ka Ņikita Sergejevičs Hruščovs
veselības stāvokļa dēļ ir atkāpies no ģenerālsekretāra un valsts premjera
amata. Tik pat klusas bija viņa bēres pēc septiņiem aizmirstībā un atstumtībā
pavadītiem gadiem. Presē par Hruščova aiziešanu liecināja vien neievērojams
nekrologs, bet kapsētu bēru laikā apsargāja bruņoti karavīri. Tiesa – nevis
laai atdotu godu, bet gan lai atturētu ziņkārīgos, kas varētu būt atnākuši uz
bērēm. Lai gan arī tas bija lieki – bija slēgti visi autobusu reisi, kas devās
šīs kapsētas virzienā, savukārt tuvējā metro stacijā neapstājās vilcieni.
Nedaudzos bēru viesus fotografēja čekisti.
Ironiski, bet
Hruščova kapa pieminekli ir veidojos tas pats nelāgajā vārdā nosauktais
tēlnieks Ernests Ņeizvestnijs
