1. Griba.
Izdomā, vai tiešām tev to vajag? Patīk gatavot un šķiet ka dari to labi? Varbūt visi līdz šim ir tev melojuši un nav vēlējušies sāpināt. Ir sapnis par kafejnīcu? Padomā vēlreiz.Pārtikas bizness ir sasodīti piņķerīgs, turklāt atkarīgs no neietekmējamiem subjektīviem faktoriem - kā, piemēram, garšas un gaumes izjūta. Turklāt, efektīvai pārtikas ražošanai ir maz kas kopīgs ar reklāmās redzēto virtuves estētiku, vai multfilmu par žurciņu–pavāru. Veiksmīgas sabiedriskās ēdināšanas uzņēmuma virtuves puse ir ciniska un biznesa egoisma pilna. Tai pat laikā, iestāde ne mirkli nedrīkst noņemt izsmalcinātības, dabiskuma un viesmīlības masku. Restorānam reputācija ir viss.
Savu restorānu ir vērts atvērt trīs gadījumos – ja tev pašam patīk stāvēt pie plīts un rados ir knauzeris, ko varētu paņemt partneros par direktoru, vai arī pats esi knauzerīgs cipargalva un rados ir labs šefpavārs, kas varētu regulāri, daudz un bez atelpas gatavot.
Vai – vislabākais variants – tev pieder ēstuves ierīkošanai piemērotas telpas Vecrīgā, un tu paņem partneros franšīzes uzņēmumu, un tu sāc iekasēt naudu.
Latvietis uzskata, ka ja viņa draugs vai rads ir atvēris restorānu, tas automātiski nozīmē bezmaksas pusdienas visa mūža garumā.
2. Telpas.
Nav svarīgāka lēmuma ēdināšanas biznesā, kā veiksmīga telpu izvēle. Labas telpas maksā dārgi, turklāt ierīkot restorānu «tukšā vietā» ir vēl dārgāk – gāzes pieslēgums, liela elektrības jauda nav pieejama katrā bijušajā kurpju veikalā, nemaz nerunājot par efektīvu industriālā līmeņa ventilāciju. Bet tieši ventilācija ir tā progresa dāvana, kas atšķir smirdīgas ēstuves no nesmirdīgām. Ideālās telpas no aprīkojuma viedokļa ir tās, kurās šīs inženierkomunikācijas ir ievilcis kāds no iepriekšējiem, mazāk veiksmīgajiem gardēžbiznesa celmlaužiem.Būtisks faktors vietas izvēlē ir ne tikai garām skrejošā ļaužu plūsma, bet arī apkārt esošā konkurence. Rēķinies, ka blakus esošais lido vai makdonalds būs ļaužu pilns jebkurā gadījumā, neatkarīgi no tavu burgeru labākās cenas vai garšas īpašībām. Turklāt galvaspilsētā ir neskaitāmas, it kā piemērotas un aprīkotas kafejnīcu telpas, kurās nomnieki mainās reizi pusgadā. Padomā, vai tev to vajag.
Latvietim diez ko nepatīk ēst pagrabā, bet patīk ēst lielveikalā.
3. Ēdiens.
Garšas uztveres īpatnības cilvēkiem ir atšķirīgas, tomēr ir vispārzināma patiesība, ka no kvalitatīvām izejvielām gatavots ēdiens garšo labāk nekā mazgātie lielveikala salāti vei etiķī mērcēta gaļa – nedēļniece. Neraugoties uz visiem ekonomiskajiem aspektiem, tirgojot «Roltonu» zupas par latu piecdesmit zem nosaukuma «Taizemes sapnis,» bizness neveidosies. Tāpat ledusskapī iekavējusies maltā gaļa, neraugoties uz trīsreiz nomainīto derīguma termiņa uzlīmi, ar savu kotleti nevienu apmeklētāju atgriezties neaicinās. Savukārt labas izejvielas ir dārgas un ar sasodīti īsu derīguma termiņu, un šie aspekti neglābjami ierindos tavu restorānu «viss tik dārgs, viss tik dārgs» kategorijā. Vienīgā cerība – jābūt izcilam stulbenim, lai sačakarētu ēdienu, kas gatavots no labiem produktiem.Latvietim patīk eksotika, bet ar mēru. Latvietim nepatīk asi ēdieni. Latvietim patīk laba kafija, bet nepatīk dārgas cenas.
4. Personāls.
Varētu šķist, ka šai nozarē nebūtu jāsatraucas par darbinieku pieejamību. Garkājaini blondi zaķi steigs smaidīt un iznēsāt ēdienus par minimālo algu, savukārt omulīgais pavārs smaidot realizēs dzīvē sen aizmirstās, ūbergardās omīšu receptes. Realitātē jaunkundze ar palīgskolas izglītību un nīgru seju aiz kases aparāta rakstīs īsziņas, kamēr pavārs noliktavā tukšos 0,3 litru kroplīti, uzdzerot pa virsu tev nofenderēto sidru. Galvenais – paspēt viņus atlaist, pirms beidzies pārbaudes laiks, vietā pieņemot nākamos bēdubrāļus. Algas apjoms šeit neko nerisina, daudz efektīvākas ir Ādolfa Hitlera iecienītās pārvades metodes.Latvietis uzskata, ka savā darba vietā drīkst ēst un dzert bez maksas un cik vien lien. Tai skaitā pa taisno no kokakolas mašīnas. Iebāžot tajā galvu. Latvietim patīk cienāt savus draugus.
5. Zādzības.
Kādā amerikāņu restorānu biznesa rokasgrāmatā ir pausts apgalvojums, ka 2/3 no visiem bankrotējušajiem restorāniem savu darbību ir beiguši zādzību dēļ. Tas ir risks numur viens, jo zog visi – apmeklētāji, personāls, piegādātāji un partneri. Kamēr restorāna viesi tālāk par nofenderētu sālstrauku, dakšiņu vai aizsmaukšanu nesamaksājot netiek, tikmēr personāla zādzību areāls ir tiešām iespaidīgs. Sākot ar tupu čeka neizsišanu, saņemot samaksu par pirkumu, beidzot ar aprīkojuma un produktu iznešanu vairumtirgotāju cienīgās partijās. Vienīgā iespēja, kā ar to cīnīties – pirmo notverto zagli par biedinājumu pārējiem izcept dzīvu picu krāsnī.Latvietis uzskata, ka drīkst papildināt savu darba samaksu ar uzņēmuma līdzekļiem, pašrocīgi izņemot tos no kases aparāta un noveļot vainu uz kolēģi. Tāpat, ja mājās nav glāžu, salvešu vai tualetes papīra, latvietis tos droši «aizņemsies darbā» – jo te taču ir daudz, un krājumi tiek regulāri papildināti.
6. Interjers.
Britu zinātnieki ir izpētījuši, ka latvietis vislabāk ēd dzeltenu toņu ieskauts. Tas skaidro apbrīnojamo konsekvenci, ar kādu katrs sevi cienošs «gaģušņika» īpašnieks mīl toņus «dzelteni cerīgi bēšīgs,» «sahāras saulrieta oranžs,» un «Ķekavas olu zeltainais,» bezjēdzīgi un bez jebkādas žēlastības iekļaut savas diennakts–veikala–deli–kafejnīcas interjeros. Pēdējās modes tendences gan liecina, ka popularitāti iegūst filozofija «sanes kafejnīcā visu, kas tev mājās krājas lieks.» Tomēr pamatā sabiedriskās ēdināšanas iestāžu sienām, griestiem jābūt viegli tīrāmiem, vēlams ar šļūtenes opciju, bet mēbelēm – nesalaužamām, vēlams piestiprinātām pie grīdas.Strādājot restorānā, latvietis iegūst pārcilvēciskas spējas nepamanīt netīrību. Kad viņam uz to norāda, latvietis atrod tai loģisku izskaidrojumu.
7. Apmeklētāji.
Tavas iestādes viesi būs dažnedažādi. Jebkura vidēja līmeņa ēstuve ir kā randomizēts visu slāņu sociuma atraktors. Turklāt apmeklētāji nāk bariņos. Ēstuvē divas stundas var valdīt pilnīgs miers, un tad pēkšņi trijos pēcpusdienā sarasties divdesmit cilvēku rinda. Zinātniska skaidrojuma tam nav. Apmeklētāji mēdz sūdzēties, mēdz kauties savā starpā. Mēdz būt mierīgi un trokšņot. Mēdz izvirzīt dīvainas prasības. Mēdz apskaitīt un apkrāpt vai censties izdīkt ko uz parāda. Jāatceras ir vien tas, ka viņu apmaksātais čeks nodrošina tavu un tavas darbinieku varzas iztikšanu, tādēļ apmeklētāji ir jāmīl un jāsmaida viņiem, lai ko viņi nepasāktu.Latvietim patīk labi paēst un šmucīgi uzvesties. Prasme nokārtoties uz tualetes poda tupot piemīt visu sabiedrības slāņu pārstāvjiem.
Gabals tapis pēc žurnāla Klubs pasūtījuma
