Dzimis 1889. gada 20. aprīlī, Brunavā, Austrijā
Horoskops: Auns
Vecāki: Aloizs Hitlers un Klāra Pelcla
Miris 1945. gada 30. aprīlī, Berlīnē
Nāves iemesls: Pašnāvība apēdot cianīda kapsulu un pēc tam nošaujoties.
Noziegumi: Tirāns un masu slepkava. Antisemīts, kas izraisīja otro pasaules karu, kā arī deva pavēles nogalināt aptuveni 6 miljonus nevainīgu civiliedzīvotāju – ebrejus, čigānus, slāvus, baltiešus, homoseksuālistus un psihiski slimus cilvēkus.
Grūti iedomāties valstsvīru, kas, būdams pie varas nepilnus piecpadsmit gadus būtu nodarījis lielāku postu cilvēcei un savai tautai. Ādolfs Hitlers pasaulei joprojām ir pietiekami sāpīgs temats un neuzmanīgas viņa veikumu interpretācijas parasti saskaras ar joprojām nežēlīgu kritiku un dažās valstīs pa ir krimināli sodāmas. Tālu nav jāmeklē – atcerieties kaut vai bēdīgi slaveno rakstu žurnālā Kapitāls vai mēģinājumu izdot grāmatas Mein Kampf latvisko versiju. Tādēļ šoreiz nemēģināšu pārlieku analizēt pusgadsimtu senus notikumus, nedz arī lāpīt pasauli, bet gan parotaļāties ar dažiem interesantiem faktiem par Ādolfu Hitleru un viņa laikmetu.
 |
| Klīst baumas, ka Hitlers ir bijis narkomāns. Kurts Vonnegūts savos darbos apgalvo, ka fīrers esot aktīvi lietojis amfetamīnu. Tas nav pierādīts, bet ir zināms, ka Hitlera personiskais ārsts regulāri injicēja vadonim dažādus medicīniskus preparātus pret nogurumu un sāpēm. |
Radu raksti.
Hitlera vectēvs īsti nav zināms – viena no versijām, ka tas varētu būt Joahims Hīdlers. Zināms ir tas, ka viņa tēvs Aloizs Šiklgrūbers 39. gadu vecumā nomaina uzvārdu un kļūst par Hīdleru – un pēc tam pareizrakstības kļūdas dēļ par Hitleru. Runā, ka tādējādi viņš esot ieguvis prāvu mantojumu. Jebkurā gadījumā Ādolfs Hitlers dzimst Aloiza laulībā ar... savu otrās pakāpes māsīcu Klāru Peiclu – vecā Hīdlera tēva māsas mazmeitu.
Otra versija vēstī, ka Ādolfs Hitlers vēlāk šo visu radu būšanu ir safabricējis, jo viņa vectēvs ir bijis kāds ebreju tautības tirgotājs no Grācas, ar kuru viņa vecmāmiņa Marija Šiklgrūbere esot uzvijusi ārlaulības sakaru. Šā vai tā, bet ja Hitlera tēvs nebūtu nomainījis uzvārdu, pasaule šobrīd būtu savādāka – šaubos, vai nacisms tiktu uztverts nopietni, ja satrakotais pūlis kopīgi brēktu Heil Šiklgrūber...
Vīnes bomzis
Tāpat mēs varētu spriest par to, kāda būtu pasaule, ja Hitleru uzņemtu mākslas akadēmijā Vīnē. Bet viņu neuzņēma. Konsekventi, divus gadus no vietas uzņemšanas komisija Hitleram stāstīja, ka gleznošanas talanta viņam neesot. Ādolfs iztērēja visu savus ietaupījumus - pārsvarā apmeklējot koncertus un teātra izrādes un nonāca uz ielas. Cenšoties piepelnīties ar patversmē zīmētām glezniņām Hitlers nemitīgi kašķējas ar pārējiem grūtdieņiem par dažādām politiskām tēmām. Tomēr reizē visiem atstāj noteikta, izpalīdzīga cilvēka iespaidu. Īsi pirms slavenais dienvidslāvu students Gavrilo Princips ierauj Eiropu pirmā pasaules kara virpulī nogalinot erchercogu Franci Ferdinandu, Hitlers pārvācas uz Minheni. Viņam šķiet, ka viņš ir vairāk vācietis, nekā austrietis. Vāciešiem šķiet, ka viņš tomēr ir austrietis. Gan tādu praktisku labumu kā ēdiens un pajumte, gan arī patriotisku jūtu vadīts Ādolfs Hitlers piesakās vācu armijā. Tur viņš uzdien līdz jefreitora pakāpei, par varonību saņem dzelzs krustu un gāzu uzbrukuma laikā zaudē redzi, kara beigas dusmīgs sagaidot lazaretē.
 |
| Pacifistu, hipiju un visādi citādi jauku un miermīlīgu ļaužu iecienītais spēkrats VW Vabolīte ir Ādolfa Hitlera ideja. Viņš 1933. gadā kopā ar skicēm deva uzdevumu Ferdinandam Poršē radīt spēkratu, kas spētu ietilpināt sevī divus pieaugušos, trīs bērnus un nemaksātu dārgāk par 995 markām. Pirmo VW Kafer autombīli pasaule ieraudzīja 1939. gadā, kad Hitlers to prezentēja plašākai publikai. Tiesa gan arī vienīgo, jo karš ražošanu pārtrauca. |
Bailes un naids
Pēc kara Vācijā viss ir slikti. Ja jūs domājat, ka šobrīd mums ir inflācija, tad jūs neesat neko dzirdējuši par hiperinflāciju Vācijā divdesmitajos gados. Lai samazinātu reparāciju maksājumus sabiedrotajiem, vācu valdība speciāli devalvēja valūtu, tomēr tas nebija vienīgais iemesls – tirgū darbojās dažādu jomu spekulanti un pēckara situācijā tas atstāja graujošu iespaidu uz valsts ekonomiku un pilsoņu labklājību. Pavasarī drukātām 1000 marku banknotēm vasarā drukāja klāt vēl sešas nulles. Slavenākā šī laika banknote laikam ir tā, uz kuras attēlots grimstošs kuģis un teksts „Dievs sargi Vāciju”. No rīta saņemta alga līdz pusdienlaikam bija jāiztērē, jo pēcpusdienā šī papīrnaudas kaudze jau bija zaudējusi savu vērtību.
Šajā laikā Hitlers, juzdams, ka viņa valsts ir nodota, iesaistās politikā. Kaut kur sadabūjis un izlasījis Cionas gudro protokolus viņš saprot, kas ir pie vainas. Hitlers gan nezin, ka šos protokolus, kuros aprakstīta kāda apspriede Ženēvā, kurā ebreji plāno pārņemt varu pasaulē, patiesībā ir Krievijas cara aģentu safabricējums. Reizē viņš redz, ka starp daudzajiem veiksmīgajiem kara un pēckara gadu spekulantiem ir arī ebreji. Hitleram viss top skaidrs. Viņš ir atradis vainīgos pie visām vācu tautas nelaimēm.
Neprātis uz skatuves
Ķērcošais vīriņš, kurš rokas mētādams un spļaudīdamies dzīvo kāškrustiem rotātās tribīnēs dažādās kinokronikās, atgādina īstu maniaku. Patiesībā Hitlers ļoti rūpīgi izkopj savu oratora māku, runas ir meistarīgi iestudētas, žesti noslīpēti spoguļa priekšā, tempa kāpinājums un ķērcošā katarse tika izspēlēta pašā piemērotākajā brīdī.
Ādolfa Hitlera oratora talants ir nenoliedzams, viņš to slīpē simtiem sapulcēs dažādos alus pagrabos. Ja zālē atradās citādi domājoši ļautiņi, kuri nekautrējās paust savu viedokli – tos momentā ar dūrēm apstrādāja nacistu partijas apsargi jeb SA. Sākotnēji SA vadīja bijušais armijas pulkvedis Rēms un pateicoties viņa seksuālajai orientācijai SA bija izveidota kā izskatīgu un sportisku geju biedrība.
Cilvēki viņu uzskata par ģēniju un vācu jauno cerību. Hitleram pašam arī tā šķiet, viņš sevi uzskata par mesiju un cenšas sarīkot Minhenē puču. Pasākums sanāk visai juceklīgs, pučisti pieļauj daudz kļūdas, jo visticamāk, ka ir piedzērušies. Pučs izgāžas, Hitlers brīnumainā kārtā izglābjas no nāves apšaudē un pēc pāris dienām ar tuvākajiem biedriem sēž cietumā Landsbergā. Tiesa par valsts nodevību piespriež piecus gadus cietumā, līdz ar to ārzemju prese secina, ka apvērsuma mēģinājums Bavārijā nav neko nopietns noziegums. Lieki laiku netērējot Ādolfs saraksta sava mūža lielāko sacerējumu Mein Kampf un pārvilina nacionālsociālistu pusē visus Landsbergas ieslodzītos, sargus, personālu un vadību.
 |
| Apgalvojums, ka tieši Hitlers ir sācis Vācijā izbūvēt ātrgaitas šoseju tīklu nav patiess. Ķelnes – Bonas autobāni sāka būvēt jau 1929. gadā, kad Hitlers vēl nebija nācis pie varas un to atklāja kanclers Konrāds Adenauers. |
Suicidālo sieviešu mīlulis.
Sadzīvē tēvocis Dolfs, kā viņu dēvē draugu bērni, ir kluss, jauks patīkams cilvēks, kas labprāt spēlējas ar mazajiem, runā par mūziku un mākslu, bauda Vāgneru. Jā un kopš Vīnes laikiem kautrīgi mēģina izsekot sievietes. Tomēr viņa centieni pēc iekarojumiem mīlas frontē ir visai... neveikli un tizli. Viņš kautrīgi un nesekmīgi provē uzmākties draugu sievām un mazgadīgajām meitām.
Biogrāfi ir saskaitījuši trīs oficiālas Hitlera sirdspuķītes – Mariju Reiteri Ādolfs sastop divdesmito gadu beigās. Viņai ir 16, viņam 37. Hitlers Mariju jeb Mimī savaldzina, noskūpsta un tad sāk stāstīt par savu diženo misiju, blondiem bērniem, kas viņiem būs un beigās meiteni pamet novārtā. Mimī mēģina pakārties pie durvju roktura, bet neveiksmīgi.
Nākamais apbrīnas objekts – māsasmeita Gēlija Raubala, ko viņš lutina un apbrīno tik lielā mērā, ka nabadzīte aiz šausmām nošaujas ar Hitlera ieroci. Ļaunas mēles gan melš, ka tik pat labi greizsirdības neprātā šo varas darbu var būt pastrādājis arī pats Hitlers un pēc tam, pateicoties ietekmei uz Minhenes tiesībsargājošajiem spēkiem, pārvērtis par pašnāvību.
Pasludinājis, ka nekad neprecēšoties, Hitlers pievēršas Evai Braunai, pareizāk sakot – viņas kājām. Solījumu neprecēties un veltīt visu savu seksualitāti tautai Hitlers lauž diennakti pirms savas nāves, kad Braunas jaunkundzi tomēr apprec.
Klīst daudz runu par Hitlera dīvainajiem seksuālajām fetišiem. Viens no tiem – viņš dzīvojis vecpuisī tādēļ, lai vācu balsstiesīgajās sievietēs saglabātu seksuālo iekāri pret sevi – un tiktu ievēlēts.
Līdzgaitnieks Otto Štrasers esot apgalvojis, ka Hitleram piemīt undīnisms jeb urofīlija – Gēlija Raubala esot stāstījusi Štraseram, ka Hitlers licis viņai čurāt topošajam fīreram uz galvas. Te gan jāpiebilst, ka Otto Štrasers bija Hitlera politiskais konkurents... turklāt šīm ziņām nav nekādu drošu avotu.
Rūdija lidojums
Rūdolfs Hess bija viens no tuvākajiem Hitlera draugiem un sekotājiem. Landsbergas cietumā viņš uzcītīgi palīdz Hitleram rakstīt un rediģēt Mein Kampf. Pēc kara Rūdolfs Hess kopā ar citiem prominentajiem nacistiem sēž uz apsūdzēto sola Nirnbergā, tomēr viņa uz turieni ir stipri atšķirīgs.
Būdams pret karu ar Britiem, Hess 1941. gadā nolemj pasniegt Hitleram dāvanu. Viņš iekāpj aizlienētā Messerschmit BF110 lidmašīnā un dodas uz Skotiju, lai tiktos ar Hamiltonas hercogu un uzsāktu miera sarunas. Briti Hesa pašaizliedzīgo žestu neuztver diez ko nopietni un iespundē Rūdolfu Tauerā, kur viņš nosēž līdz pat Nirnbergas tribunālam. Savukārt Hitlers pasludina Hesu par vājprātīgu un apcietina viņa kalpotājus.
Nirnbergas tribunāls Hesu atzīst par daļēji vainīgu noziegumos pret mieru un uz mūžu iespundē Spanavas cietumā, kurā pēc divu nacistu atbrīvošanas 1966. gadā viņš ir vienīgais cietumnieks – ar kārtas numuru septiņi. Rūdolfs Hess lēnām sajūk patiešām prātā un 1987. gadā izdara pašnāvību.
Tomēr visā šajā lietā ir daudz neskaidrību. Pastāv versija, ka cilvēks, kas tiesāts Nirnbergā, nemaz neesot bijis Rūdolfs Hess, bet gan kāds vājprātīgais. Viņš neesot atpazinis savu blakussēdētāju Hermani Gēringu, smējies bez jeb kāda iemesla, skaitījis savus pirkstus. Gērings lūdzis, lai viņus izsēdinot, jo nespējot to trako izturēt, tomēr lūgums noraidīts.
Līdz mūža beigām ieslodzītais numur septiņi prātu tā arī neatguva. Sabiedrotie vairākas reizes centušies panākt amnestiju, tomēr padomju puse to bloķējusi. Runā arī, ka Hesa nāve nav pašnāvība, bet gan specdienestu darbs, jo pēc Gorbačova nākšanas pie varas Hess varētu tikt atbrīvots un ieslodzītā numur septiņi noslēpums – atklāts.
 |
| 1938. gadā žurnāls Time atzina Ādolfu Hitleru par gada cilvēku. Šai pašā brīdī gada cilvēks sāka taisīt ziepes. |
Sagrāve
Otrais pasaules karš bija militārā avantūra. Pēc tam, kad ar draudiem, bet bez neviena šāviena tika pievienota Austrija un Čehoslovākija, Hitleram šķiet, ka pasaule nu ir vaļā. Pēc 1939. gada Molotova-Rībentropa pakta parakstīšanas un poļu atteikuma pakļauties viņš kopā ar Padomju Savienību iekaro un sadala Poliju, bet nākamajā pavasarī pakļauj arī Holandi, Beļģiju, Franciju, Dāniju un Norvēģiju. Pirms katras invāzijas Vērmahta ģenerāļi protestē, bet Hitlers viņus apsaukā par gļēvuļiem un tic savai zibenskara idejai.
Tā saucamā zibenskara taktika ir balstīta uz aviācijas uzlidojumiem un tiem sekojošiem straujiem tanku uzbrukumiem, pārraujot frontes līniju un nonākot ienaidnieku aizmugurē. Šo taktiku veiksmīgi izmanto joprojām, tipisks piemērs ir Savienoto Valstu iebrukums Irākā.
Patiesībā sākoties karam vācu armijas militārā varenība bija stipri pārspīlēta. Protams, salīdzinot ar poļiem, kas pirmajās kaujās pret tankiem sūtīja kavalēriju, pārspēks bija nepārvarams, tomēr globālā mērogā Vācija blefoja. Flote, pateicoties Versaļas līgumam, bija stipri ierobežota, sabiedrotā Itālija izrādījās pārāk nīkulīga, bet Spānijas diktators Franko ar savu labdari Hitleru vispār negribēja iesaistīties nekādās darīšanās. Zibenskarš atdūrās pret Krievijas ziemu, sabiedroto iebrukumu Normandijā un iekšējām nesaskaņām Hitlera tuvāko lokā. Stāsts beidzas pazemes bunkurā Berlīnē, kur Ādolfs un Eva Hitleri apēd pa indes kapsulai un pēc tam nošaujas.
Klīst baumas, ka Hitlers ir pametis Vāciju un mūža nogali pavadījis kaut kur Dienvidamerikā. Viņu no Berlīnes aizvedusi vācu lidotāja izmēģinātāja Hanna Reiča, kas tiešām ar nelielu mācību lidmašīnu 1945. gada 28. aprīlī pameta Berlīni. Tomēr viņa to darīja kopā ar Robertu Greimu – virsnieku, ko Hitlers tikko bija iecēlis par gaisa spēku pavēlnieku. Hannu un Robertu 8. maijā Austrijā apcietina sabiedrotie. Greims, bailēs no tā, ka viņu varētu izdot krieviem, izdara pašnāvību. Hannu Reiču pēc 18 mēnešiem atbrīvo, viņa mirst 1979. gadā.
Hitlera līķis.
Hitleru pāra apdegušos līķus atrada padomju karaspēks. Tika veikta sekcija, tomēr tā bija visai pavirša, turklāt Staļins visu ar Hitlera mirstīgajām atliekām saistīto informāciju pasludināja par slepenu. Problēma slēpās pašnāvības veidā – visticamāk Staļins gribēja, lai pasaule domā, ka Hitlers ir noindējies, nevis nošāvies. Tas arī radīja dažnedažādos mītus par fīrera un viņa sievas izglābšanos. Hitleru apglabāja kādā slepenā vietā Austrumvācijā, bet septiņdesmitajos gados līķi atkal izraka un iznīcināja pavisam, saglabājot vienīgi galvaskausa fragmentu ar lodes caurumu un žokļu fragmentus ar zelta zobiem un tiltiņiem. Salīdzinot šos fragmentus ar atrastajiem Hitlera dzīves laikā veiktajiem rentgena uzņēmumiem un dokumentālajām filmām, kurās ir redzami Hitlera zobi, eksperti ir vienisprātis, ka Krievijas Federālā drošības dienesta arhīvā esošie žokļu fragmenti ir autentiski. Tomēr to saistība ar galvaskausa fragmentu nav pierādīta.
