Parasti es ceļoju klusi un, ja tā varētu teikti, inkognito. Apmeklētajās pilsētās, muzejos un citās vietās es cenšos nestāstīt, ka pārstāvu laikrakstu un redzēto aprakstīšu krāsainās, drukātās lappusēs. Tas palīdz izvairīties no liekiem satraukumiem un ļauj sastapt labus un sirsnīgus cilvēkus tādus, kādi viņi ir patiesībā. Parasti man paveicas.
Paveicās man arī šoreiz. Limbažu muzejā es satiku Diānu Nipāni, kas šeit ir galvenā krājumu glabātāja. Viņa no sirds izstāstīja Limbažu stāstu, izvadājot gan pa muzeju un pils torni, gan arī veco rātsnamu un ugunsdzēsēju depo. Neraugoties uz to, ka brīžiem gāza lietus un bija svētdiena, kurā spriežot pēc izkārtnes muzejam nemaz nevajadzētu strādāt, es tagad zinu gandrīz visu par Limbažu pilsētu un novadu un esmu šo pilsētu iemīlējis. Tā ir ļoti izsmalcināta pilsēta ar gaumīgām, ne uzreiz samanāmām niansēm un augstu pietāti pret vēstures detaļām.
Askētiskā arhibīskpa pils.
Lai gan Limbaži pirmo reizi rakstos pieminēti 1223. gadā saistībā ar pils celtniecību, cilvēki šo vietu apdzīvoja jau akmens laikmeta beigās - Limbažu novadā atrodami neolīta beigu perioda senkapi. Vēlāk pilsētas vietā bijis lībiešu pilskalns un pa Svētupi notikusi aktīva ūdens satiksme ar Rīgas jūras līci. 13. gadsimta karos lībiešu pils nodedzināta un tā vietā uzcelta Rīgas Arhibīskapa rezidence - neliels cietoksnis, kura pilsdrupas joprojām aplūkojamas pilsētas centrā, blakus muzejam. Šeit var uzkāpt vārtu tornī, lai paraudzītos uz Dūņezera panorāmu, un aplūkot arī autentiski atjaunotus arhibīskapa apartamentus. Arhibīskaps dzīvojis diezgan askētiski - pilī apkurinātas bijušas vien divas telpas, pārējās nācies uzturēties ziemas drēbēs. Galveno uzdevumu - pasargāt Viņa Eminences dzīvību, veselību un godu cietoksnis nav pildījis pārāk labi - vispirms arhibīskapijai cietoksni atņem Zobenbrāļu ordenis, un, neraugoties uz baznīcas ierēdņu sūdzībām, ilgstoši to neatdod atpakaļ. Pēc tam cietoksni ieņem un pilsētu noposta Jānis Briesmīgais, pēc viņa to izdara zviedri, tad atkal krievi, tad atkal zviedri. 1602. gadā Limbažos ir palikuši vien 12 iedzīvotāji un pāris mājas, ko Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs dāsni uzdāvina Rīgas rātei.
Lielais ugunsgrēks un striktie būvnoteikumi.
Limbaži kopš 14. gadsimta ir Hanzas savienības pilsēta un uz šejieni pakaļ medum, vaskam, labībai, kokmateriāliem un ādām brauca tirgotāji pat no Lībekas un Kopenhāgenas. Tomēr laikam ritot tirdzniecības nozīme pilsētā mazinās, jo Svētupe palēnām aizsērē un vairs nav piemērota kuģošanai.Pēc lielā 1747. gada ugunsgrēka, kas atkal noposta pilsētas koka apbūvi, tiek noteikti stingri ugunsdrošības noteikumi - no koka mājas šeit būvēt nedrīkst, bet mūra mājām jābūt ne augstākām par ielas platumu. Šo apbūves noteikumu gars Limbažu ielās jūtams vēl šodien - daudzstāvu ēkas sastopamas tikai ārpus pilsētas vēsturiskā centra, bet vecpilsētā mājas būvētas drošā attālumā viena no otras.
Rietumvidzeme izsenis ir bijusi slavena ar savām raganām, burvjiem, zāļu tantēm, vārdotājiem un zintniekiem. Apkārtnē klejo daudzas senas teikas, bet rakstos lasāmas laikabiedru liecības. Limbažu muzejā šobrīd ir apskatāma šai mistiskajai nodarbei veltīta izstāde ar īstu zintnieka zaru būdu un dažādām tautas dziedniecības zālītēm un citādi interesantām pariktēm. Savukārt zem muzeja atrodams lielisks krodziņš ar smalkiem samta galdautiem un gardām, īpaši gatavotām desiņām.
Viss sākās ar mazu kuģīti.
Raugoties viduslaiku Limbažu pilsētas plānos un salīdzinot tās ar mūsdienu kartēs var teikt, ka te gandrīz nekas nav mainījies. Neraugoties uz kariem un ugunsgrēkiem, pilsēta ir saglabājusi savu senatnīgo plānojumu - joprojām skaidri apjaušama vieta, kur kādreiz stiepies pilsētas mūris, kas esot bijis divu vīru augumā, un kā pilsēta ir augusi, liekot ielas vienu pie otras kā sīpola mizas.Pirms vairākiem gadiem remontējot veco Limbažu rātsnamu, otrajā stāvā meistari zem neskaitāmiem krāsas slāņiem atklāja maza kuģīša zīmējumu. Notikums kļuva par sensāciju, jo atklājās ar vien jauni un jauni sienu gleznojumi, kas tika rūpīgi restaurēti. Šobrīd vecais rātsnams ar Eiropas Savienības finansējuma atbalstu ir pilnībā atjaunots, un tā otrā stāva zālēs var pilnībā izbaudīt 17. gadsimta romantisko estētiku. Sienu gleznojumi ir ļoti gaumīgi un priecē ar autentiskām krāsu kompozīcijām.
Estētikas baudītājiem varu ieteikt aplūkot arī Kristus Apskaidrošanas baznīcu – lielāko pareizticīgo dievnamu ārpus Rīgas. Noteikti izstaigājiet arī Ģildes un Pils ielas. Pils ielā reiz dzīvojis kalējs un uz daudzu namu fasādēm redzami viņa radītie rotājumi.
Šļūteņu tornis ar stikla grīdām.
Skaisti ir atjaunots vecais ugunsdzēsēju depo, kurā ir ierīkots muzejs. Šeit ne tikai var apsēsties pie ugunsdzēsēju mašīnas, pareizāk sakot - pusmašīnas, stūres, bet arī aplūkot aizgājušo laiku brendmeistaru inventāru, kā arī lielu senu un ne tik senu sadzīves priekšmetu kolekciju. Ugunsdzēsēju depo lepnums ir atjaunotais koka novērošanas tornis, kura primārā funkcija, kā izrādās, ir nevis pilsētas pārraudzīšana, bet gan ugunsdzēsēju šļūteņu žāvēšana. Šļūtenes ir no auduma, un ja tās netiek izžāvētas, tās var sabojāties. Tādēļ šļūtenes parasti izkāra ugunsdzēsēju depo tornī. Šobrīd torņa starpstāvu lūkās ir ierīkota stikla grīda, uz kuras var droši stāvēt. Man, kā cilvēkam, kam augstums nav vienaldzīgs, piedzīvojums pastaigāt pa šādu stikla grīdu, sniedza nervus visai kutinošas sajūtas.Kas ir Hanzas savienība.
Hanzas Savienību 12. gadsimta vidū dibināja vācu tirgotāji. Viņi to darīja, lai aizstāvētu savu mantu un intereses tirgojoties Ziemeļeiropas reģionā. Ja pirmssākumos tā bija bruņota tirgoņu apvienība, kas no Lībekas un Hamburgas devās tirgoties uz bīstamajām Ziemeļjūras un Baltijas jūras zemēm, tad jau 13. gadsimtā Hanzas savienība bija izveidojusies par nopietnu politisku spēku, kam piederēja tirdzniecības monopoli un kas dibināja veselas pilsētas, lai tādā veidā uzturētu patstāvīgus tirdzniecības sakarus.Informācija.
Limbaži ir 100 kilometru attālumā no Rīgas.Ieejas maksa Limbažu muzejā Ls 0,60, Ugunsdzēsēju depo Ls 0,20
Limbaži internetā:
www.limbazi.lv
draugiem.lv/limbazumuzejs
Raksts tapis sadarbībā ar Limbažu pašvaldību 2012. gadā
