Pareizā kapsula rūgtajām zālēm

Brīžiem lielisku produktu no patiesa veiksmes stāsta šķir vien kāds gluži nepārvarams nieks. Tieši tā gadījās ar vērtīgo pārtikas piedevu – preparātu Fitesten, kas tiek gatavots no priežu skuju ekstrakta un ir labs līdzeklis dažādu gremošanas trakta problēmu gadījumā.

Mēdz jau teikt, ka visām zālēm jābūt negaršīgām un rūgtām. Ar «Fitesten» gadījās tieši, šajā senajā prātulā, stāsta viens no preparāta autoriem, uzņēmuma «BF-Esse» direktors, medicīnas zinātņu doktors Juris Rubens: «Ja sākam no pirmssākumiem, «Fitesten» izstrādājām vēl padomju gados un toreiz šim preparātam pārbaudes tika veiktas kā zālēm – viss pētījumu komplekss, kas saistīts ar toksikoloģiju, pilnu iedarbību uz organismu. Kopā tika izveikti 20 pētījumi. Deviņdesmito gadu vidū iesniedzām visus dokumentus Latvijas Zāļu Aģentūrā, izveicām klīniskos pētījumus un reģistrējām kā Fitesten kā zāles. Pastas veidā. Un tā arī izrādījās lielākā problēma – zāles bija ar ļoti specifisku garšu, tās bija ļoti grūti dabūt iekšā un tik pat grūti dozēt.»
Juris Rubens stāsta, ka neraugoties uz spēcīgo garšu, pastas veidā šīs zāles esot bijušas ļoti efektīvas: «Priede vispār ir ļoti sena koku suga, senākās atrastās fosilijas ir 130 miljonus gadus vecas. Priede ir ļoti dzīvesspējīgs dabas elements, kas ir pārdzīvojis visus ko vien var pārdzīvot, tai ir izcila pielāgošanās spēja. Tomēr preparāta garša izrādījās milzīga problēma, kurai bija vajadzīgs risinājums.»

Medicīnas zinātņu doktors Juris Rubens, docente Irēna Daberte un profesore Ilze Bārene. Foto: Dienas Bizness

Piecu gadu darbs

Astoņdesmitajos gados Rīgas Medicīnas institūta paspārnē tapušajām zālēm bija nepieciešama jauns veidols. Tika eksperimentēts ar kapsulām, tomēr tā kā preparāts ir bioloģiski ļoti aktīvs, parastās želatīna kapsulas nederēja – preparāts tās saēda.
Talkā nāca Rīgas Stradiņa universitātes Zāļu formu tehnoloģijas katedras vadītāja, profesore Ilze Bārene un viņas kolēģe docente Irēna Daberte. Sākās darbs pie problēmas risinājuma. «Mocījāmies kādus piecus gadus, zinātnieces izstrādāja īpašas formas, vajadzēja specifisku emulgatoru, stabilizatoru, jo «Fitesten» pasta bija ļoti agresīva pret apvalku. Visu laiku apvalks tika bojāts un katru reizi veidojām arvien jaunas proporcijas nākamajam apvalkam, līdz beidzot izdevās iegūt pareizo balansu, kas ļāva saglabāt kapsulu. Esam šo izgudrojumu patentējuši, patents ir reģistrēts divdesmit valstīs. Viss noslēpums slēpjas pareizās emulgatora, stabilizatora un aktīvās vielas proporcijās, kas ļauj šo aktīvo vielu kapsulā saglabāt. Mērķtiecīga zinātniskā eksperimenta rezultāts,» atceras Juris Rubens.

Praktiskā disertācija

Stāsta RSU Zāļu formu katedras vadītāja Ilze Bārene: «Fitosten formas problemātikas galvenā atšķetinātāja bija katedras docente Irēna Daberte. Par šo pētījumu viņa uzrakstīja un 2011. gadā aizstāvēja doktora disertāciju,» Zinātniece skaidro, ka darba process bija mērķtiecīgs zinātniskai-pētnieciskais process:«Bija jau vairāki ceļi, kurus mēs mēģinājām iet. Bez kapsulām eksperimentējām arī ar pulverveida formu, bet tas neizdevās, rezultāts bija negatīvs,» stāsta pētniece.
Uzņēmums «BF-Esse» nav vienīgā firma ar kuru pētnieciskajā darbā sadarbojas Rīgas Stradiņa Universitātes Zāļu formu tehnoloģijas katedra: «Mums ir sadarbība ar Veterināro preču ražotni Siguldā un vēl pāris uzņēmumiem.  Pie mums parasti nāk mazāki uzņēmumi, jo lielajiem zāļu ražotājiem ir savas laboratorijas, kurās tiek veikti pētījumi, un kur parasti strādā mūsu gatavotie speciālisti. Mēs tomēr pamatā esam izglītības iestāde, savukārt šādus blakus projektus varam apkalpot vien laikā, kad nenotiek nodarbības. Grūtākais laikam uzņēmējiem šādā sadarbībā ir pieņemt, ka pētījumi var ilgt vairākus gadus. Mūsdienās gadās, ka rezultāts ir nepieciešams maksimāli ātri, bet šādā nopietnā nozarē kā medicīna tas tomēr tā nenotiek. Te ir nepieciešams laiks.»

Eksports prasa pacietību

Juris Rubens skaidro, ka preparāta nākotnes vīzija ir saistīta ar eksportu: «Šobrīd preparātu piedāvājam poļiem, piedāvājam Krievijā, Ukrainā, šobrīd notiek reģistrācija Vjetnamā, diezgan lēni gan. Tāpat mēs plānojam uzrakstīt kopēju projektu ar somiem un norvēģiem, kur mums ir patents. Tomēr jaunam produktam ir viena milzīga problēma. Neviens jau negrib paņemt nezināmu produktu un ievirzīt tirgū. Visi nogaida. Šīs zāles esam reģistrējuši kā uztura bagātināju, jo šis ceļš ir vienkāršāks, šis ir dabas produkts, galu galā priežu skujas lietoja arī senatnē gan kā zāles, gan arī kosmētikas līdzekli. Ja man vajadzētu šo preparātu reģistrēt kā zāles, man to nāktos reģistrēk katrā valstī atsevišķi, un tas prasītu milzīgus finansiālus ieguldījumus un tik pat daudz laika, tā būtu milzīga problēma. Tāpat jau eksportējot zāļu nozarē jārēķinās, ka atdeve var parādīties arī tikai pēc desmit gadu darba.»

Uzņēmums «BF-ESSE»
Mājas lapa: www.bfesse.intsol.lv
«BF-Esse» ir Latvijas mediko-biotehnloģijas kompānija, kas ražo inovatīvas, naturālas pārtikas piedevas. Tie ir dažādi preparāti, kas palīdz gan mazināt stresu un uzlabot miegu, gan arī uzlabo gremošanas trakta darbību. Uzņēmuma paspārnē darbojas arī stomatoloģiskā klīnika. Uzņēmums dibināts 1991. gadā.

Fitesten preparātā ir vairāk nekā simts bioloģiski aktīvu vielu un šis uztura bagātinātājs palīdz uzlabot kuņģa veselību, stimulē gļotu sekrēcijas veicināšanu, veicina kuņģa gļotādas atjaunošanos, palīdz sadziedēt bojāto kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas gļotādu, ātrāk atjauno kuņģa veselību un palīdz atbrīvoties no nepatīkamas dedzināšanas kuņģī.

Rīgas Stradiņa Universitātes Zāļu formu tehnoloģijas katedra
Mājas lapa: www.rsu.lv
Katedras galvenais darbības virziens ir kvalificētas pirmsdiploma un tālākizglītības organizēšana zāļu formu tehnoloģijā, praktiskajā farmācijā, farmaceitiskajā aprūpē, kā arī farmaceitiskajā likumdošanā, augu un dzīvnieku bioloģijā, farmakognozijā, farmakoekonomikā.
Bez priežu un egļu skuju biezā ekstrakta izpētes un zāļu formu izstrādes katedra strādā arī pie bišu maizes produktu izstrādes.

Izglītības iestāžu un uzņēmēju sadarbības projekts «University and Business Co-operation Through Success Stories» notiek piecās valstīs. Projekta ietvaros mēs pastāstīsim par veiksmīgiem sadarbības piemēriem starp uzņēmējiem un augstskolām, kas vainagojušies ar jauniem produktiem vai iniciatīvām.
Projektu realizē Latvijā bāzēta nevalstiskā organizācija «Knowledge Triangle Network», Latvijas Universitāte, Stavangeras Universitāte Norvēģijā, Turku Universitāte Somijā, Viļņas Universitāte un SMK University of Applied Social Sciences Lietuvā, kā arī Latvijas Darba devēju konfederācija ar  Nordoplus Horizontal, DPA Augsto tehnoloģiju centra SQUALIO un Dynamic University atbalstu.

Stāsts tapis sadarbojoties ar Knowledge Triangle Network, 2014

Lasīt tālāk

Dzintara pavediens: apvienojot tehnoloģijas un tradīcijas.

Latvijā izgudrotais dzintara pavediens ir ļāvis mazam ģimenes uzņēmumam radīt jaunus produktus ar augstu pievienoto vērtību. Apvienojot tradicionālās amatniecības prasmes, rūpīgu roku darbu  un jaunākos zinātnes sasniegumus uzņēmums «Ambline» ražo ekskluzīvus tekstila izstrādājumus, kas ne tikai labi izskatās, bet arī uzlabo valkātāja veselību.

Dzintara pavediena stāsts sākās 2006. gadā, kad Latvijas zinātniece, Rīgas Tehniskās Universitātes Biomateriālu un Biomehānikas institūta vecākā pētniece Inga Ļašenko Ēģiptes nacionālajā bibliotēkā Kairā uzgāja rakstu par dzintara izmantošanu senajā Ēģiptē: «Dzintara traukos tur senatnē glabātas asinis, un izmantotais materiāls ļāvis tām nesarecēt,» stāsta dzintara pavediena izgudrotāja. Pirmā ideja tāda arī bijusi: radīt attīrītiem dzintara putekļiem piesātinātu materiālu, ko varētu izmantot mākslīgajiem asinsvadiem.

Dzintarskābes elements

«Ideja par dzintara labo iedarbību uz cilvēka organismu ir ļoti aizraujoša,» skaidro Inga Ļašenko: «Jau sen zināms, ka dzintars satur bioloģiski aktīvas vielas, no kurām būtiskākā ir dzintarskābe. Šī skābe ir spēcīgs biostimulators, kam piemīt spēja paaugstināt imunitāti un tai ir antioksidatīvas īpašības.» Zinātniece stāsta, ka dzintarskābe palielina muskuļu tonusu un tai ir arī būtiska loma kavējot trombu veidošanās procesu asinsvados. Pavisam dzintara sastāvā ir vairāk nekā četrdesmit dažādu ķīmisko elementu. Veicot pētījumus, izrādījās, ka, mainot dzintara pulvera koncentrāciju suspensijā, mainās tās iedarbības veids. Piemēram, vienā gadījumā suspensija stimulē matu folikulu augšanu, bet ar citu dzintara koncentrāciju tā stimulē ādas šūnu reģenerāciju un veco šūnu atjaunošanos.

Veselīgā iedarbība

Dzintara pavediens tiek ražots attīrītu dzintara pulveri integrējot poliamīda diegā. «Pirmkārt šo jauno materiālu var izmantot modes industrijā. Otrs virziens ir medicīniskais, to var izmantot implantu ražošanā, jo dzintaram piemīt prettrombu iedarbība. Tāpat dzintars palielina asins plūsmu kapilāros,  atjaunojas āda. Treškārt – higiēnas preču ražošanā. Esam testējuši uz dzīvniekiem, un pierādīts, ka ar dzintaru piesūcinātas salvetes labvēlīgi ietekmē ādu, tā izskatās jaunāka,» skaidro Inga Ļašenko.

Veiksmīgs apvienojums

Edgars Dzalbe nāk no Ventspils. Viņš ir pērn dibinātā uzņēmuma Ambline pārdošanas direktors. Firma ir ģimenes uzņēmums un pieder viņa mammai Initai Dzalbei, kas ir aušanas amata meistare. Uzņēmums ražo no dzintara diegiem un lina, kašmira, vilnas, kokvilnas austas šalles, gultas veļu, pirtslietas. «Ideja par dzintara pavedienu pie mums atnāca pati. Mana mamma  visu mūžu nodarbojas ar tradicionālo aušanu – darina segas, tautas tērpus. Ilgi domājām, kā padarīt šos izstrādājumus īpašākus, kā piešķirt tiem papildus vērtību. Neraugoties uz to, ka tautas tērpiem ir savs noiets, tas tomēr ir šaurs nišas tirgus ar lielu konkurenci. Un tad kāds pastāstīja par dzintara pavedienu. Ideja bija rokā,» atklāj uzņēmējs.
Uzņēmējs noslēdzis līgumu ar Ingu Ļašenko par diega piegādi, bet lai biznesu būtu vieglāk uzsākt iesaistījie biznesa inkubatorā – Ventspils Augsto tehnoloģiju parkā: «Inkubators mums deva ne tikai pajumti, bet arī būtisku atbalstu marketingā.»

Ko vēl uzaust?

Uzņēmuma produkcijas klāsts turpina augt. Šobrīd firma sadarbojas ar četrām audējām, pēc vajadzības lielu pasūtījumu gadījumā piesaistot papildspēkus. «Pirmie produkti bija dzintara pavediena šalles un pirtslietas, tām pievienojās arī gultas veļa un pledi, savukārt 2014 gada vasaras maratonos tika testēts no dzintara audekla darināts sporta tērps,» stāsta Edgars Dzalbe «Šalles ir mūsu ejošākā prece, tās tiek tirgotas vairākās mazumtirdzniecības vietās Rīgā – veikalos «Pienene,» «Klase,» «Oscar.» Tāpat šos aksesuārus labprāt pērk prezentreklāmas aģentūras un lielie uzņēmumi – dzintara pavediena šalle ir ļoti neparasta un interesanta dāvana. Mēs esam īpaši piestrādājuši ne tikai pie paša produkta, bet arī iepakojuma stila un kvalitātes,» stāsta Edgars Dzalbe.

Eksporta maratons

Dzintara audekla gultas veļu plānots eksportēt uz Krieviju, tās dizainu radījusi māksliniece Edīte Treija. Uzņēmējs stāsta, ka šis izstrādājums būs ļoti dārgs un izsmalcināts: «Komplekta cena plānota 1000 eiro un šobrīd viens šāds komplekts jau ir pārdots.» Tiesa gan šobrīd šis plāns attīstās lēnāk kā cerēts. Otra būtiskākā perspektīva ir arābu valstis: «Esam nodibinājuši labus kontaktus ar uzņēmējiem no Abu Dabi un viņi ir ļoti ieinteresēti rokām darinātos audeklos ar dzintara un zelta pavedieniem. Viņiem vienkārši acis spīdēja, un viņi neticēja, ka kaut kas tāds vispār ir iespējams,» atklāj Edgars Dzalbe.
Viņš atzīst, ka  eksporta plūsmas radīšana ir garš maratons: «Līdz reāliem pasūtījumiem no ārzemēm ir vēl ejams gana tāls ceļš. Es rēķinos, ka ieguldīt bez jūtamas atdeves vēl var nākties pat divus – trīs gadus, tikai tad varētu just, ka ieguldītais atgriežas.» Šobrīd firma visvairāk līdzekļus iegulda marketingā, daudz naudas iztērēts iepakojuma radīšanai: «Ja vēlies pārdot dārgu produktu, arī iepakojumam ir jābūt labam un dārgam. Te neder kompromisi, pircējs, kas ir pieradis pie kvalitātes, lētumu uzreiz sajutīs, un tas sabojās prieku, radīs vilšanos.»

Latvijas patents

Par dzintara pavediena izgudrošanu Zinātniecei Ingai Ļašenko ir izsniegti trīs patenti – viens no tiem ir starptautisks: «Pavediens gan nav vienīgais veids, kā izmantot dzintaru. Liels noiets ir attīrītam dzintara pulverim, to ļoti labprāt izmanto kosmētikas uzņēmumi, kas šo pulveri izmanto krēmu ražošanā. Kas man ir būtiskākais – lai šis izgudrojums, šie patenti paliktu Latvijā. Lai šis būtu mūsu know-how, mūsu iespēja – gluži kā Ķīnai ir zīds, Austrālijai vilna vai Francijai likra. Lai Latviju atpazīst pēc dzintara pavediena.»

Uzņēmums Ambline

www.ambline.lv
Dibināts: 2013. gadā
Ražo: Tekstila izstrādājumus no dzintara pavediena
Atrašanās vieta: Ventspils
Darbinieku skaits: 5
Izstrādājumu cenas: šalles no 60 eiro, gultas veļas komplekts 1178 eiro, pleds 1261 eiro.

RTU Biomateriālu un biomehānikas institūts

www.rtu.lv
Dibināts: 2001. gadā
RTU Biomateriālu un biomehānikas institūta biotekstilmateriālu zinātniskās pētniecības laboratoriju vada veclākā pētniece pētniece Dr.sc.ing. Inga Ļašenko.
Laboratorija strādā pie projektiem, kas saistīti ar specifisku tekstila kompresijas apvalka projektēšanu un tehnoloģijas izstrādi, jaunu tekstilpavedienu izveidi, kuriem piemīt antitrombogēnās īpašības, kā arī ar asinsvada protēžu jaunu struktūru veidošanu.

Par šo projektu:

Projekts «University and Business Co-operation Through Success Stories» notiek piecās valstīs. Projekta ietvaros mēs pastāstīsim par veiksmīgiem sadarbības piemēriem starp uzņēmējiem un augstskolām, kas vainagojušies ar jauniem produktiem vai iniciatīvām.
Projektu realizē Latvijā bāzēta nevalstiskā organizācija «Knowledge Triangle Network», Latvijas Universitāte, Stavangeras Universitāte Norvēģijā, Turku Universitāte Somijā, Viļņas Universitāte un SMK University of Applied Social Sciences Lietuvā, kā arī Latvijas Darba devēju konfederācija ar  Nordoplus Horizontal, DPA Augsto tehnoloģiju centra SQUALIO un Dynamic University atbalstu.

Raksts tapis pēc laikraksta Dienas Bizness pasūtījuma 2014. gadā Foto: Kristaps Kalns

Lasīt tālāk

Džeks Šļakstītājs. Ciemos pie gleznotāja Džeksona Polloka.

“Mana glezniecība nav saistīta ar molbertu. Es praktiski ne reizi neesmu uzstiepis audeklu uz rāmja. Man labāk tīk audeklu pienaglot pie sienas, vai grīdas. Man jājūt cietās virsmas pretestība ”

1951. gads. Neliela koka mājiņa. Pusotrs stāvs. Fonā redzami pelēcīgi krūmāji, daži koki. Mājiņas galā ir piebūve ar logu. Džeksons Polloks to sauc par šķūni. Šķūņa logam ir astoņas rūtis – katrā pusē pa četrām. Nelielajā piebūvē atrodās Džeksona Polloka darbnīca. Tur viņš glezno.

 “Es esmu dzimis 39 gadus atpakaļ Kodī, Vajomingā.”

 Polloks nesteidzīgi apsēžas uz koka ķeblīša. Tam blakus atrodas ar krāsu notašķītu puszābaku pāris. Mākslinieks, izkratot no viena zābaka papīrīti, tos nesteidzīgi uzmauc kājās.

“Ņujorkā pavadīju divus gadus. Biju mākslas studentu līgā. Kopā ar Tomu Bentonu. Spēcīga personība, pret ko cīnīties. Tas bija 1929. gadā.”

Polloks pieceļas un nokrata pelnus no papirosa gala. “Es nezīmēju. Es negleznoju skices. Krāsoju pa tiešo. Parasti gleznoju uz grīdas. Man baudu sagādā lieli audekli. Uz liela laukuma jūtos vieglāk un mājīgāk. Kad audekls ir uz grīdas, es jūtos tuvāks gleznai, es esmu tās daļa. Varu apiet tai apkārt, strādāt no visām četrām pusēm. Es burtiski esmu gleznā. Tas ir kaut kas līdzīgs rietumkrasta indiāņu zīmējumiem smiltīs.”

 Ar papirosu zobos Polloks pieiet pie audekla, kas noklāts zemē turpat pie šķūņa. Tā stūri ir nostiprināti ar dēlīšiem, lai audums nesarullējās. Gleznā uz tumša fona redzami baltas krāsas plankumi, sliedes un šļaksti. Pietupies, mākslinieks nedaudz sakārto audekla stūri. Viņš pieceļas, ievelk dūmu un dodas pie krāsu spainīšiem un kanniņām, kas atrodas turpat netālu zemē. Mākslinieks pieliecas un izvēlas vieno no 12 spainīšiem. Tā ir baltā krāsa. Polloks ielej daļu no spainīša satura dzeltenās krāsas kanniņā. “Dažreiz es lietoju otu, bet parasti izvēlos kociņu. Citreiz leju krāsu tieši no kanniņas. Man patīk lietot pilošu, šķidru krāsu.” Polloks enerģiski ar otu sāk maisīt dzeltenās kanniņas saturu. Līdzīgi kā kuļ sviestu. Arī spainīša satura nokrāsa kļūst blāvāka un sāk atbilst piena tauku tonim. “Es lietoju arī smiltis, stikla lauskas. Diegus, auklas.” Maisīdams dzelteno krāsi Džeksons Polloks pieceļas kājās. “Veids, kā es gleznoju, rodas dabiski. Atkarībā no vajadzības. Es vēlos paust savas jūtas, nevis vienkārši tās ilustrēt. Mana tehnika ir tikai veids, kā es nonāku līdz idejai. “ Viņš stāv pie audekla. Acis ir samiegtas, pieri apspīd pēcpusdienas saule. Polloks pasper soli un sāk gleznot. Viņa rosīšanās ap audeklu atgādina kādas senas cilts rituālo deju. Viegli pieliecies, nepārtraukti pārvietojoties, Polloks mērc otiņu dzeltenās krāsas kanniņā un šļaksta tās saturu uz auekla. Pa diagonāli, taisni, pa diagonāli, no kreisās uz labo un no labās uz kreiso pusi. Viņš kustās kā bite pa stropu, ar otas vēzieniem izpildot kādu sev vien zināmu sistēmu. Papirosa galā ir uzaugusi centimetru gara oglīte, kas tūliņ, tūliņ pievienosies pasaules mākslas vēsturei. “Kad es esmu gleznā, neapzinos ko daru. Tomēr neviens otas vēziens nav nejaušs. šeit nav nejaušību vai negadījumu. Un pats labākais – šeit nav sākuma un nav beigu.” Dzelteno krāsu ir nomainījusi melnā. Polloks, liekot kājām diet krusteniskā dejā, dāsni apvelta audeklu ar šļakstiem darvas melnumā. Viņš rada nebeidzamas elipses, lokus, spirāļu iedīgļus. “Mani nebaida izmaiņas. Man nav bail iznīcināt attēlu. Glezna dzīvo pati savu dzīvi. Un es cenšos to atdzīvināt.” Talkā nāk baltais. Tas tiek dāsni šķiests ar lielu, platu otu. Baltas krāsas šļaksti tiek arī Džeksona zābakiem. Kā dusmīgs sējējs no komunistu filmām par kolhoziem, Polloks izšļaksta baltu pilienu šaltis. Viņa solis ir mainījies, tas kļuvis lēnāks. Līdz ar to audeklam tiek vairāk krāsas. Viņš satver melno spainīti, un notupies, ātri, bet rūpīgi apvelta gleznu ar staipīgiem krāsas pilieniem. Kustības ir drudžainas, tomēr precīzas. Pagrābis mietiņu, Polloks metās pie baltās krāsas spainīša. Viņš iemērc kociņu baltumā, izvelk to un ar pirkstu notrauc krāsu no sava darbarīka. Pirksts ir balts. Laikam tonis atbilst iecerei, jo mākslinieks metās ar mietiņu špricēt krāsas saturu gleznā. Viņš aizsviež papirosu krūmos un arvien enerģiskāk turpina šļakstīt balto. No kreisās uz labo, no kreisās uz labo, ap audeklu pulksteņa rādītāja virzienā. “Tomēr, ja man zūd kontakts ar gleznu, sanāk mēsli un nekārtība. Ja nezūd – tā ir tīra harmonija, vieglums, ko tu saņem un atdod” Džeksons Polloks slauka rokas ar krāsu notrieptā dvielī. Viņa lūpas ir sakniebušas tikko aizkūpinātu papirosu. Viņa skatiens vēl kavējas audeklā.

Džeksons Polloks. Amerikāņu gleznotājs, avangardists. Dzimis 1912. gadā kā jaunākais dēls piecu bērnu ģimenē. Miris 1955. gadā. Nāves iemesls – reibuma izraisīta autokatastrofa. Polloka glezna “No. 5, 1948” 2006. gadā tiek pārdota par 140 000 000 dolāru. Šobrīd tā ir visdārgāk pārdotā glezna pasaulē.

Lasīt tālāk

Conelum - cērtot ceļu uz zinātni

Kā uzzināt, ka piens ir saskābis? Lielākā daļā gadījumu, sadzīviskos apstākļos, šis pētījums notiek spontāni: ielejam pienu rīta kafijā un secinām, ka kafija kļuvusi nedzerama. Līdzīgi darbojas tests ar kukurūzas pārslām vai mannā putru.

Ne pārāk seksīgs stāsts

Pārtikas rūpniecības nozarē tas viss ir nedaudz sarežģītāk. Laboratorijas testam, ja vajadzīgs tikai starprezultāts, nepieciešamas četras dienas, savukārt, ja vajadzīgs pilns slēdziens, tests var aizņemt pat septiņas dienas, stāsta Rīgas Tehniskās Universitātes Ūdens inženierijas un tehnoloģijas katedras vecākā pētniece Dr.sc.ing. Linda Mežule: «Nāksies jūs apbēdināt, šeit apakšā neslēpjas seksīgs stāsts par nejaušiem romantiskiem atklājumiem. Mēs bijām izstrādājuši tehnoloģiju, kas ļauj identificēt dzeramajā ūdenī esošas baktērijas un viens no nosacījumiem bija šā testa ātrums. Mūsu izstrādātais tests šo uzdevumu veica divās stundās. Tomēr zinātniekiem pašiem ir ļoti grūti šīs savas idejas un izstrādes komercializēt. Mēs neesam ne  pārdevēji, kas spētu izskraidīt pie klientiem, nedz arī veiksmīgi investīciju piesaistītāji. Tam ir vajadzīga mazliet cita specializācija un pieredze. Reiz vienā pasākumā radās iespēja pastāstīt par šo zinātnisko izstrādi jaunajiem uzņēmējiem un mēs tikām uzrunāti – bija jautājums, vai šo tehnoloģiju var pielietot pārtikas rūpniecībā. Tā arī radās iespēja šo zinātnisko darbu komercializēt.»

Palīdz komercializācijas reaktors

Uzņēmējs, kas uzrunāja pētniekus ir  Antons Adamovičs, firmas SIA Conelum valdes priekšsēdētājs. Sarunāt interviju nav viegli, darbu ir daudz, termiņi spiež un strādāt nākas arī pusdienlaikā – uzņēmēju izdodas beidzot nointervēt kādā no lielveikala Spice kafejnīcām, kur viņš sēž ar datoru un strādā. «Sadarbību ar RTU zinātniekiem sākām pateicoties tādai organizācijai kā Komercializācijas reaktors. Uz vienu no pasākumiem bija ieradušies zinātnieki, kas parādīja tehnoloģiju, kas iekrāso bakterioloģiski piesārņotu ūdeni. Tā arī sākās šī sadarbība,» stāsta Antons Adamovičs. Sākums neesot bijis viegls, uzņēmējs stāsta, ka bez komercializācijas reaktora līdzdalības šo biznesu nebūtu izdevies uzsākt: «Viņi mūsu sadarbībā ir kā trešā puse, un es varu pateikt, ka vienam man tas nebūtu izdevies. Zinātnes un biznesa sadarbībai Latvijā nav gatava, izveidota ceļa. Līdz ar to šo ceļu nācās izcirst pašam.  Brīžos, kad likās, ka viss ir slikti – zinātnieki un mēs vairs nespējam runāt vienotā valodā, ka mums katram ir sava, nepārvarama pozīcija, komercializācijas reaktors pildīja vidutāja funkciju, kas ļāva nesaskaņas un pārpratumus nogludināt un produktīvi turpināt darbu. Līdz ar to, mūsu veiksmes noslēpums ir šo trīs partneru balanss – Rīgas Tehniskā universitāte ar savu know-how, Komercializācijas reaktors ar savu ekspertu bāzi un pieredzi un mēs ar savu vīziju un spēju piesaistīt klientus, investorus un galu galā pārdot.»

Izstrādā īpašu mikroskopu

Antons Adomovičs pats ir ieguvis mikrobiologa izglītību, tomēr viņš neuzskata, ka tas būtu noteicošais jomas vai nozares izvēlē: «Mūsdienās ekspertus var atrast, un virspusīgas zināšanas arī par šādu sarežģītu nozari var iegūt jebkurš. Savukārt lai iegūtu padziļinātas zināšanas, bez akadēmiskiem pētījumiem jebkurā gadījumā neiztikt. Galvenais, lai cilvēks spētu šos resursus savienot, vadīt un radīt sistēmu, kurā no projekta visi ir ieguvēji.»
Šobrīd uzņēmums Conelum nodarbojas ar īpaša mikroskopa izstrādi, un šī inovācija spēs automātiski noteikt, kurš paraugs ir piesārņots vai sabojājies: «Esam izstrādājuši prototipu un tagad mēģinām pierādīt mūsu klientiem, ka šis pakalpojums viņiem ir vajadzīgs. Biznesa modelis ir līdzīgs, kā kafijas automātu firmām – mēs dosim pārtikas uzņēmumam šo mikroskopu un pēc tam pārdosim testera komplektus. Šāda sistēma ļauj identificēt paraugus pat 50 reizes ātrāk. Mums šobrīd ir iestrādes Krievijā un Lietuvā, jo tur ir lielāks tirgus un arī attiecīgi pieprasījums pēc šādiem testiem. Ja Latvijā vidējam pārtikas uzņēmumam ir nepieciešams viens šāds tests dienā, tad ārvalstīs šie testi ir mērāmi simtos.»
Jautāts pat nākotnes plāniem Antons Adamovičs stāsta, ka galvenais mērķis ir attīstīt uzņēmumu līdz tādam līmenim, kas ļautu to pārdot stratēģiskajam investoram: «Šādā situācijā Rīgas Tehniskā Universitāte iegūst licenču maksājumus, savukārt daļu turētāji atlīdzību par saviem ieguldījumiem.»

Par šo projektu:

Izglītības iestāžu un uzņēmēju sadarbības projekts «University and Business Co-operation Through Success Stories» notiek piecās valstīs. Projekta ietvaros mēs pastāstīsim par veiksmīgiem sadarbības piemēriem starp uzņēmējiem un augstskolām, kas vainagojušies ar jauniem produktiem vai iniciatīvām.
Projektu realizē Latvijā bāzēta nevalstiskā organizācija «Knowledge Triangle Network», Latvijas Universitāte, Stavangeras Universitāte Norvēģijā, Turku Universitāte Somijā, Viļņas Universitāte un SMK University of Applied Social Sciences Lietuvā, kā arī Latvijas Darba devēju konfederācija ar  Nordoplus Horizontal, DPA Augsto tehnoloģiju centra SQUALIO un Dynamic University atbalstu.

Sia Conelum

Mājaslapa www.conelum.com
Uzņēmums dibināts 2012. gadā. Uzņēmuma galvenais produkts ir ātrais mikrobioloģiskā piesārņojuma tests EloKIT. Firma algo četrus darbiniekus un galvenie plānotie noieta tirgi ir Lietuva un Krievija – uzņēmums sadarbojas ar piena produktu ražotājiem šajās valstīs. Uzņēmuma kodolu sastāda Dr.inž Tālis Juhna, Antons Adamovičs un Dr. Linda Mežule

Rīgas Tehniskās Universitātes Ūdens Izpētes Laboratorija

Mājaslapa: wrl.bf.rtu.lv
Laboratoriju dibinātjis RTU zinātņu prorektors Tālis Juhna 2000. gadā un tā darbojas Siltuma, gāzes un ūdens tehnoloģijas institūta Ūdens inženierijas un tehnoloģijas katedras paspārnē.

Lasīt tālāk

Gaismas ātruma pulkstenis

Pasaules dārgākie pulksteņi tiek radīti Šveicē. To mehānismu tapšanā tiek izmatoti dārgakmeņi, bet mehānismi to cēlmetālu korpusos tiek ievietoti pieredzējušo pulksteņmeistaru rokām. 
Elektronikas un Datorzinātņu institūtā Dzērbenes ielā ražo mazliet savādākus pulksteņus. Tie varbūt nav tik dārgi kā Šveicē ražotie, toties ir miljoniem reižu precīzāki un paredzēti visai specifiskām, ar kosmosa tehnoloģijām saistītām vajadzībām.

Dr.sc.comp. Jevenijs Buls un Eventech direktors Ģirts Ozoliņš pie Elektronikas un Datorzinātņu institūtā ražotā taimera «Event timer A033-ET» 

«Tā primitīvi runājot, pa zemes mākslīgo pavadoni tiek izšauts lāzera stars, tas tiek atstarots atpakaļ un uztverts mērīšanas stacijā. Pēc laika sprīža, cik lāzera staram bija nepieciešams, lai nonāktu līdz kosmosa aparātam un atpakaļ, ir iespējams noteikt pavadoņa attālumu līdz zemei. Lai šo laiku precīzi noteiktu, ir nepieciešams ļoti ātrs un precīzs hronometrs» stāsta viens no iekārtas «Event timer A033-ET» radītājiem, Elektronikas un Datorzinātņu institūta vadošais pētnieks Dr.sc.comp. Jevgenijs Buls. «Īsākais laika periods, ko šī iekāra spēj nomērīt ir 5 pikosekundes, bet jaunā modeļa precizitāte ir pat 3 pikosekundes,» skaidro zinātnieks. Pikosekunde ir sekundes miljardā daļa. Šis mirklis ir tik īss ka vienā pikosekundē gaismas stars pieveic tikai 0.3 milimetrus. «Mēs šīs iekārtas sākām izstrādāt pirms trīsdesmit gadiem, astoņdesmitajos,» skaidro J. Buls. Projektā piedalās arī Dr.sc.comp. Vladimirs Bespaļko un inženieris pētnieks Vadims Vedins: «Sākotnēji mēģinājām iekārtas tirgot paši. Taimerus pirka, tomēr ņemot vērā to, ka esam zinātnieki, nevis grāmatveži, ar visa procesa efektivitāti kā bija, tā bija. Pamatā iekārtas pirka zinātāji – citi zinātniskie institūti vai kāds, kas bija par šo iekārtu nejauši dzirdējis, un kam bija līdzīgas vajadzības.»

Sākums reaktorā

Viss mainījās, kad zinātnieku izgudrojuma prezentāciju ieraudzīja tagadējais uzņēmuma Eventech direktors Ģirts Ozoliņš:  «Tas notika Komercializācijas reaktora pasākumā. Komercializācijas reaktors ir kaut kas līdzīgs biznesa inkubatoram, kur zinātnieki var satikt uzņēmējus, dalīties idejās un mēģināt ieviest dzīvē inovatīvus risinājumus. Mans pirmais biznesa mēģinājums toreiz bija izgāzies – kopā ar armēņu zinātniekiem gribējām ražot rūsas pārveidotājus, bet partneru vadošais pētnieks diemžēl nomira un ar to arī projekts beidzās. Tad arī sākām veidot sadarbību ar Elektronikas un Datorzinātņu institūtu, nodibinājām kopuzņēmumu – pētnieki šajā projektā ir līdzīpašnieki. Mans uzdevums ir attīstīt šo iekārtu tirdzniecību un nodarboties administratīvajām lietām.»
Uzņēmuma Eventech birojs atrodas turpat institūta laboratorijā. Ugunsdrošās durvis un apkārtējos kabinetos esošo tehnoloģisko iekārtu dūkoņa kontrastē ar biroja telpas klasisko iekārtojumu. Kopā ar Ģirtu Ozoliņu uz tikšanos atnākusi arī viņa kolēģe Katrina Belaševa. Katrīna uzņēmumā nodarbojas ar administratīvo menedžmentu un sniedz atbalstu firmas zinātniskajai komandai dalībā dažādos starptautiskajos projektos.

Foto: Dienas Bizness

Iesaka NASA

«Šobrīd galvenais izaicinājums ir atrast mūsu iekārtām jaunus pielietojumus. Ja runājam par kosmosa tehnoloģijām un zemes mākslīgo pavadoņu atrašanās vietas noteikšanu, tad te mēs esam labās pozīcijās. Mūsu iekārtas ir lētākas par konkurentu ražojumiem, tai pat laikā neatpaliek un reizēm pārspēj precizitātē. Mūsu iekārtas iesaka izmantot NASA, kā izdevīgāko no variantiem. Mūsu taimeris maksā ap 12 000 eiro, konkurentu cenas ir ap 50 000,» stāsta Ģirts Ozoliņš. Kā viens no izpētes virzieniem ir taimeru izmantošana lāzera 3D skenēšanas iekārtās: «Apvienojumā ar Lidar tehnoloģijām, ir iespēja radīt iekārtu, kas ātri un ļoti precīzi spēj izveidot, piemēram, lielas ēkas 3D attēlu. Vai arī, uzstādot skeneri lidmašīnā iegūt precīzu trīsdimensiju topogrāfisko karti, ar iespēju noteikt ne tikai reljefu, bet arī, piemēram koku sugu un vecumu. Princips ir tāds pats, tiek raidīts lāzera pulss un atkarībā no stara atstarošanās ātruma izmērīts attālums līdz objektam.»

30 gadu darba rezultāts

Uzņēmējs stāsta, ka grūtākais sākot sadarbību ar institūti bijis birokrātiskais slogs: «Neviens iepriekš neko tādu nebija darījis, līdz ar to pagāja pāris mēneši, kamēr vienojāmies par licencēšanas modeli. Uzņēmumu nodibinājām 2011. gadā un tagad decembrī mums būs jau trīs gadi. Mūsu galvenais mērķis šos gadus bija atrast iekārtai jaunus pielietojumus un ar to arī sekmīgi tiekam galā. Esam atraduši partnerus Kanādā, kas izmanto mūsu izstrādes savās aeroskenēšanas iekārtās. Attīstot šo virzienu, esam nodibinājuši meitas uzņēmumu, līdz ar to, mums šeit veidojās pat tāds kā neliels holdings. Mūsu produkts ir diezgan specifisks, un šī zemes mākslīgo pavadoņu pozicionēšanas niša ir ļoti šaura. Savukārt 3D skenēšanas tirgus ir nesalīdzināmi plašāks un te paveras plašas iespējas pārdot mūsu tehnoloģiskos risinājumus lielam industriālo klientu lokam.»
Jautāts, kāds ir Eventech ražoto iekārtu veiksmes noslēpums, Ģirts Ozoliņš atbild, ka visa pamatā ir gadiem ilgs pētnieciskais darbs: «Mūsu zinātnieku komanda pie šo iekārtu izstrādes ir strādājusi trīsdesmit gadus. Un te ir gan pārdomāta elektroniskā shēma, gan arī izcili loģiskie algoritmi. Viss, kas šīm iekārtām pietrūka – mūsdienīgi pārdošanas risinājumi un plašāks tehnoloģiskais pielietojums.»

Eventech

Mājaslapa: www.eventechsite.com

Dibināts: 2011. gadā.

Uzņēmumā šobrīd strādā trīs darbinieki, kā arī tas sadarbojas ar četriem ārštata zinātniskajiem līdzstrādniekiem. Firmas mērķis ir pārdot Elektronikas un Datorzinātņu institūtā tapušās laika mērīšanas iekārtas, kā arī attīstīt šo tehnoloģiju pielietojuma iespējas. 

Elektronikas un Datorzinātņu institūts

Mājaslapa: www.edi.lv

Dibināts: 1960. gadā.

EDI ir neatkarīgs valsts zinātniskais institūts, kas veic fundamentālus un lietišķus pētījumus datorzinātnes, informāciju, komunikāciju un elektronisko tehnoloģiju un aparātbūves jomās. Institūta stratēģiskais mērķis ir veicināt uz zināšanām balstītas ekonomikas attīstību Latvijā. EDI savā darbībā cenšas kļūt par Eiropā atzītu pētniecības centru elektronikas, datorzinātņu, informācijas tehnoloģiju un ar tām saistīto inženierzinātņu jomās, kura galvenie pētniecības virzieni ir saistīti ar integrētu signālu un datu iegūšanas, apstrādes un pārraides sistēmu (metodes, aparatūra un programmatūra) radīšanu.

Izglītības iestāžu un uzņēmēju sadarbības projekts «University and Business Co-operation Through Success Stories» notiek piecās valstīs. Projekta ietvaros mēs pastāstīsim par veiksmīgiem sadarbības piemēriem starp uzņēmējiem un augstskolām, kas vainagojušies ar jauniem produktiem vai iniciatīvām.

Projektu realizē Latvijā bāzēta nevalstiskā organizācija «Knowledge Triangle Network», Latvijas Universitāte, Stavangeras Universitāte Norvēģijā, Turku Universitāte Somijā, Viļņas Universitāte un SMK University of Applied Social Sciences Lietuvā, kā arī Latvijas Darba devēju konfederācija ar  Nordoplus Horizontal, DPA Augsto tehnoloģiju centra SQUALIO un Dynamic University atbalstu. 

Dienas Bizness, 2014. gads

Lasīt tālāk

Līvānu fēnikss

Par spīti visam, pilsēta pie Daugavas un Dubnas atkal atdzimst.

Līvāni ir pārsteidzoši liela pilsēta. Šāds iespaids rodas pateicoties vienai no Latvijā garākajām ielām, kas šķērso šo pilsētu visā tās garumā. Vēl vairāk šo sajūtu paspilgtina tas, ka man vienmēr ir licies, ka Līvāni ir kaut kas neliels, līdzīgs astoņdesmitajos gados slavenajai Līvānu mājiņai, kuras te rūpnieciski ražoja. Bet nē, Līvāni ir paliela pilsēta ar ielām, mājām, veikaliem, parkiem un apbrīnojami skaistām Daugavas ainavām.

Pieticīgais barons Līvens

Tā Daugava, kas stiepjas gar pilsētu, ir savādāka, nekā mums tik ierastā rāmā upe lejpus HES kaskādēm. Šeit likteņupe ir šaura un strauja. Vikingiem un citiem senlaiku sirotājiem un tirgotājiem uzirties līdz šejienei nav noteikti bijis viegli. Svešzemnieki te brauca lai tirgotos ar Jersikas karaļvalsts iedzīvotājiem, cieņā tolaik bija zvērādas, vasks un medus, bet šeit nonāca metāla izstrādājumi, zelts un sudrabs, ieroči un rotas. Pats Jesikas pilskalns ir kādu gabaliņu no Līvāniem augšup pa Daugavu. Līvānos reiz ir bijusi Dubnas pils, kas nosaukumu ieguvusi no Dubnas upes vārda, pie kuras salām bagātās iztekas Daugavā arī šobrīd atrodas Līvāni. Savukārt par Līvāniem šo vietu sāka saukt 1553. gadā. Vietējais zemes īpašnieks Līvens topošo miestiņu nolēma nosaukt savā vārdā. Acīmredzot, kad Dieviņš apstaigāja visus un dalīja pieticību, barons Līvens nav bijis mājās.

No uzplaukuma līdz evakuācijai.

Straujāko izaugsmi Līvāni piedzīvo pēdējos divsimt gados - sākumā tā ir Rīgas - Daugavpils dzelzceļa līnija kas šķērso toreizējo Livenhofu un nodrošina regulāru satiksmi kā pasažieriem, tā kravām. Līvāni ir bagāti ar derīgiem dabas resursiem - dolomītu, kūdru un mālu un tas nodrošina pilsētas veidošanos. 1887. gadā te tiek atklāta arī slavenā stikla rūpnīca, bet kopā līdz pirmajam pasaules karam šeit atrodas vismaz 10 ražotnes, Līvānos top gan linolejs, gan celuloze, tekstils, korķis un raga izstrādājumi. Tam visam treknu svītru pārvelk pirmais pasaules karš - līdzīgi kā citur, rūpnīcas tiek evakuētas uz Krieviju, bet pilsēta pamatīgi cieš kauju rezultātā.

Ražošanas citadele

Netālu no stacijas par godu Limbažu atbrīvošanai no Stučkas komunistiem ir uzstādīts lielgabala formas obelisks ar kritušo virsnieku, kareivju un partizānu vārdiem. Netālu pretim nesenā okupācijas vara ir ierīkojusi piemiņas vietu saviem kritušajiem. Karš Līvānus nav saudzējis.
Tikko pilsēta paspēj atgūties un atdzimt brīvvalsts laikā, seko otrais pasaules karš, un atkal puse ēku ir nopostīta, bet atjaunotā ražošana iznīcināta. Pēc kara ar divkāršu sparu viss tiek atkal atjaunots - Lode šeit ražo ķieģeļus, stikla fabrika gan vienkāršas pudeles, gan izsmalcinātus zeltā rotātus traukus arābu šeihiem, gan arī un slavenos stikla blokus, kas šobrīd redzami pat Brivības pieminekļa kolonnā Rīgā. Top gan stiklaškiedra, gan ķīmijas preparāti lopkopības vajadzībām, bet astoņdesmitajos gados - padomju cilvēka lielākais brīnums un kvēlākais sapnis - saliekamas, rūpnieciski ražotas kotedžas, ko uz celtniecības vietu piegādā glaunas kravas mašīnas.

Patriotiskā arhitektūra un prāmis uz Sēliju.

Jāpiezīmē, ka Līvānos, kur par spīti 103. Sērijas un lietuviešu projekta piecstāveņu esamībai, individuāla apbūve tomēr dominē, lielākā daļa daļa privātmāju ir tiešām ir līvānietes - gan oriģinālizpildījumā ar šķiedrcementa lokšņu sienām, gan arī dažādu vairāk vai mazāk māksliniecisku un dekoratīvu cita veida apšuvumu variācijās.
Klejojot pa divslīpu jumtu rotāto mājiņu biezokni un jūsmojot par 80to un 90gadu arhitektoniskās estētikas izpausmēm, nonākam līdz Zemgales ielas pārceltuvei, kur gluži kā senajā filmā par saulessveci, Māronkoļa prototips ar GAZ markas automašīnu gaida prāmi. Savukārt dīvainais  dīainais peldlīdzeklis, trosē iesiets, cīnoties ar Daugavas straumi, jau steidz pretim savam tērauda pasažierim. Pilnīga bērnības sajūta, kad ko līdzīgu vēroju pārceltuvē pār Lielupi Slokā. Otrā Daugavas krastā ir Vandānu miests, un ja raugās ģeogrāfiski, pukšķošais prāmis no Latgales pa upei pārvilkto trosi pārceļ Sēlijā.

Cīņa par stiklu.

Tverot pilsētas kultūras bagātības, pirmais pieturas punkts noteikti būs Stikla muzejs. Līvānu stikla rūpnīcu iznīcināja nepārdomāts investīciju projekts - jaunie īpašnieki 2009. gadā pārdeva iekārtas un rūpnīcu likvidēja. Unikālo, 100 gadus krāto stikla mākslas priekšmetu un dizainparaugu kolekciju izdevās glābt pēc sīvas pašvaldības un uzņēmuma jauno īpašnieku cīņas. Pagaidām vēl  unikālā kolekcija, kurā ir aptuveni 5000 eksponātu, apskatāma vecās stikla rūpnīcas telpās, bet jau rudenī tā radīs jaunu mājvietu Latgales mākslas un amatniecības centrā, kur šobrīd ir gan radošās keramikas un tekstilmākslas darbnīcas, gan arī iespējams aplūkot Latvijā garāko jostu. Renovētais kultūras komplekss atrodas Daugavas krastā un sniedz vīziju par to, kā Līvāni izskatīsies jau pēc pāris gadiem. Jau šobrīd pilsēta nokrata pelēcību namu fasādēs, remontē ielas un iekārto vidi.

Spēka vieta.

Ir pilnīgi skaidrs, ka Līvānos, par spīti visiem juku laiku sagādātajiem nelāgajiem pārsteigumiem, ar optiskās šķiedras diegu ir ieausts radīšanas gēns. No vienas puses, protams var teikt, ka Līvānu rūpniecība guļ drupās, tomēr no otras puses, sagrautie industriālie monstri ir radījuši lielisku mēslojumu jauniem rades asniem. Šeit ir divas optiskās šķiedras ražotnes, vecās rūpnīcas vietā reinkarnējusies arī Līvānu saliekamo māju, logu un durvju ražotne, kūdras purvā gluži kā pirms simts gadiem rok un eksportē kūdru, kas nenoliedzami ir Latvijas otrā lielākā dabas bagātība uzreiz aiz zaļā zelta. Uz šī visatehnoloģiskā spēka fona tikai loģiski škiet pabraukt garām Līvānu inženiertehnoloģiju un inovāciju centram, kas darbojas kā izglītības centrs un biznesa inkubators apkārtnes jaunajiem uzņēmējiem. Līvānos ir tas spēks!

Informācija

Līvāni ir aptuveni 160 kilometru attālumā no Rīgas.
Livani.lv - informācija par par pašvaldību un tūrisma iespējām.
Latgalesamatnieki.lv - Latgales mākslas un amatniecības centrs
Liic.lv - Līvānu inženiertehnoloģiju un inovāciju centrs
Livani.info - par notikumiem un jaunumiem Līvānos

Lasīt tālāk

Brauciens uz Latgales sirdi.

Zaļā Rēzekne, kas celta uz septiņiem pakalniem.

Rēzeknei un Romai ir šis tas kopīgs. Abas sākas ar burtu R un abas ir uzbūvētas uz septiņiem pakalniem. Vēl uz abām var aizbraukt ar vilcienu.
Uz Romu gan brauciens pa dzelzceļu ir stipri teorētisks - jāpārsēžas Daugavpilī, Viļņā, Varšavā, Berlīnē un vēl sazin cik vietās, ceļā pavadot ne vienu vien dienu. Toties uz Rēzekni vilciens iet divas reizes dienā, un ātruma, kā arī izmaksu ziņā atstājot kaunā gan personisko transportu, gan arī autobusu. Galu galā, kad vēl jums ir bijusi iespēja netraucēti 3 trīs ar pusi stundas palasīt kādu grāmatu vai klēpjdatora ekrānā pēc kārtas noskatīties 10 Simpsonu sērijas. Krēsli ir ērtāki kā autobusā, žēl vienīgi, ka nav ligzdas elektronisko ietaišu lādēšanai.

Zaļā pilsēta

No stacijas līdz pilsētas centram var nokļūt vai nu ar kājām, vai pilsētas autobusu, kura pienākšana ir saistīta ar vilcienu sarakstu. Biļete maksā 35 santīmus, bet uz centru brauc 5. autobuss. Te gan uzreiz jāsaka, ka autobusu kustības shēma un saraksts, lai arī pieturā pie sienas pielīmēts, īsti līdz galam saprotams nav. Maršruti ir aptuveni 20 un pilsēta nav nekāda mazā. Tai pat laikā - ja esat vilcienā iekrāvuši velosipēdu, viss ir kārtībā. Tikko izremontētajai galvenajai ielai – Atbrīvošanas alejai abās pusēs izbūvēts sārts veloceliņš. Šī iela ved cauri cenram un pilsētas veco daļu. Otrā pasaules kara laikā Rēzekne kā svarīgs dzelzceļa mezgls tika faktiski pilnībā nopostīta, līdz ar to vecā apbūve sastopama vien dažviet – tālāk no Stacijas, kas bija galvenais uzlidojumu mērķis. Vecā Rēzekne baudāma Latgales ielas rajonā ap iztālēm redzamo sārto Vissvētākās Jēzus sirds katoļu katedrāli. Savukārt blakus piemineklim «Vienoti Latvijai» jeb «Latgales Mārai» atrodas sapostā Rēzeknes pareizticīgo baznīca un baltā Sāpju dievmātes katoļu baznīca.
«Latgales Māra» ir radīta par godu Latgales atbrīvošanai no lieliniekiem. Piemineklis ir divas reizes iznīcināts 1940. un 1950. gados, un no jauna par tautas saziedoto naudu uzstādīts tikai 1992. gadā. Netālu no pieminekļa aiz krāšņām durvīm aplūkojams arī Latgales kultūrvēstures muzejs.

Karandaša noslēpums

Kara postījumu dēļ pilsētā dominē pilns pagājušā gadsimta pēckara perioda arhitektūra. Tomēr arī šeit ir zināms ieguvums - pilsēta ir ļoti zaļa un apstādījumiem bagāta. Padomju gados tika attīstīti arī plaši rūpniecības kompleksi, tomēr tie atrodas ārpus pilsētas centra. Jauns centrs veidojas ap mākslas un jaunrades kompleksu, kas tautā iegājies ar nosaukumu «Karandašs.» Vārda izclsme meklējama projekta autoru – arhitektu biroja SAALS izvēlētajā nosaukumā Caran D'Ache. Ar šādu pseidonīmu slavens kļuva Maskavā dzimušais 19. gadsimta franču karikatūrists Emanuēls Puarē, savukārt kāds liels viņa mākslas cienītājs, Šveicietis Arnolds Šveicars pagājušajā gadsimtā nodibināja zīmuļu fabriku ar šādu nosaukumu. Iespējams, ka tieši ar šīs markas zīmuli tapuši arī būvējamā Austrumlatvijas radošo pakalpojumu centra pirmās skices, pie reizes dodot arī kompleksam nosaukumu, kas organiski ir iekļāvies Rēzeknes multikulturālajā vidē.
Pretī šķautņainajiem, apzaļumotajiem «Karandaša» jumtiem slejas senais Rēzeknes pilskalns ar Ordeņa pils drupām. Pils bijusi divstāvīga, ne pārāk liela, ar trim tornīšiem trešā stāva augstumā. Hronikas vēstī, ka 15. gadsimtā to apdzīvojuši «trīs bruņinieki, 10 bruņoti karavīri un 12 kaujas zirgi.» Pēc tam, kad 18. gadsimta sākumā Zviedri pili noposta, vietējiem iedzīvotājiem tiek ļauts pilskalnā laukakmeņus izmantot savu māju celtniecībā. Raugoties uz apkārtnes ēku sienām redzams, ka iedzīvotāji šo valdības dāsnumu ir ļoti labprāt arī izmantojuši.

Alberta ķīlniece un Jersikas valdnieka znots

Paraugoties tālākā vēsturē, Rēzeknes nosaukums visticamāk cēlies no Rēzeknes upes, kas 13. gadsimta dokumentos minēta kā Rositten. Laikā, kad Rēzeknes novads ietilpa Jersikas ķēniņvalstī, pilskalnā atradās latgaļu pils, kurā mājoja amatnieki, tirgotāji un karadraudze. Pēc kara ar vācu krustnešiem, Jersikas valdnieks Visvaldis 1209. gadā piespiedu kārtā kļūst par bīskapa Alberta vasali. Ķēniņam nav citas izejas, jo zobenbrāļi ir sagūstījuši viņa sievu. Rēzekni 1224. gadā Visvaldis izlēņo Ikšķiles bruņiniekam Konrādam, kas kā vēstī leģenda, esot bijis Visvalža znots.

Informācija

Rēzekne atrodas 242 kilometru attālumā no Rīgas. Ceļš ar automašīnu aizņems aptuveni trīs stundas.
Vilciens uz Rēzekni kursē divas reizes dienā. Ceļā jāpavada 3,5 stundas, biļetes cena aptuveni 5 lati. Rēzeknē ir divas pasažieru dzelzceļa stacijas, pasažieru vilcieni no Rīgas parasti pienāk un atiet no Rēzeknes 2 pilsētas ziemeļos.
Rēzeknē ir aptuveni 32 000 iedzīvotāju un ar kājām to no viena gala līdz otram var šķērsot aptuveni stundas laikā.

Muzeji:

Latgales kultūrvēstures muzejs Atbrīvošanas alejā 104
Vladislava Loča latgaliešu rakstniecības muzejs Krāslavas ielā 4b
Krievu rakstnieka Jurija Tiņanova muzejs tālr. 64633660
Vairāk informācijas par pilsētu
www.rezekne.lv

Pilsēta

Rēzekne ir saukusies gan Rēzne (latgaļu val.), gan Rositten (vācu val.), gan Režica (krievu un poļu val.)
Rēzeknē ir vairākas apkaimes: Jupatovka uz ziemeļaustrumiem no centra, Vipinga dienvidos kā arī Kovšu ezers netālu no centra un Ziemeļu rajons.

Rēzeknes apkārtne.

Braucot uz Rēzekni noteikti jāapciemo arī latgaliešu valstsvīra Franča Trasūna muzejs, kas atrodas Sakstagalā, 10km. pirms Rēzeknes, Kantinīku pilskalns pie Liužas kā arī Komuļteņu un Subinaites dižakmeņi blakus Uļjanovai.

Lasīt tālāk